Šokējoši atklāta intervija ar Andreju par Latvijas “policistu mafiju”!

Andrejs jau vairāk nekā gadu dzīvo pastāvīgās bailēs. Pēc spēcīgās piekaušanas, kura fiksēta video novērošanas kamerās:

https://www.youtube.com/watch?v=L7eMZKAM97Y

viņš nespēj ne gulēt, ne ēst. Viņš ir pārliecināts, ka tikai atklāta intervija un visu šo “policistu mafijas” darbību publiskošana var dot viņam kādu garantiju par viņa dzīvību un veselību.

– Kā viss sākās?

– Lai būtu saprotams mans sarežģītais stāsts, sākšu no paša sākuma. Savulaik – tas bija 2012. vai 2011.gadā – mēs tusējām kopā vienā kompānijā ar Kristapu Veilandu. Viņš tagad jau ir miris – viņu noslepkavoja. Un tieši vaina par viņa nogalināšanu it tā, ko par spēka struktūras vēlas, lai uzņemos es.

Toreiz mēs bijām vienā kompānijā, pārsvarā tusējām klubā 69. Viņa draugi bija manu draugu draugi, es ar viņu īpaši nebiju pazīstams. Pamazām uzsākām sarunu, viņš teica, ka nodarbojas ar celtniecību, es savukārt tirgoju lietotas automašīnas. Viņam ļoti interesēja mašīnas, tādēļ mums arī radās kopīgas lietas, kuras pārrunāt.

Kādā reizē viņš mani uzaicināja uz kluba VIP zonu. Tur bija arī kāds Andris Šnitko – bijušais narkotiku apkarošanas operatīvais darbinieks. Es nezinu, kādēļ viņš to darīja, bet acīmredzot jau toreiz bija doma mani iesaistīt kādās nelikumīgās darbībās.

– Kādēļ radās tāds iespaids?

– To parādīs vēlākie notikumi, bet man zīmīga šķita epizode, kad Kristaps uzaicināja mani pie sevis ciemos un pie viņa mājās redzēju kastes ar kontrabandas cigaretēm un alkoholu. Es toreiz nesapratu, kādēļ viņš to man rāda. Nebija tā, ka viņš speciāli man to rādītu, bet kastes stāvēja tā, ka tās nevarēja nepamanīt.

Redzot manu izbrīnu par kontrabandas kastēm, Kristaps paskaidroja, ka viņam esot nopietni sakari, aiz viņa stāvot Drošības policija. Arī viņš pats esot bijušais policists. Turklāt arī prokuratūrā viņam esot savs cilvēks – Uldis, kas brauc ar BMW X6. No viņa stāstītā varēja saprast, ka tās ir konfiscētās preces, kas netiek sadedzinātas, bet gan laistas melnajā tirgū. Viņš man piedāvāja arī kokaīnu, it kā to, ko “Sports” bija konfiscējis Rīgas tirdzniecības ostā. Pats Kristaps apgalvoja, ka viņš kontrolējot visu Āgenskalna tirgū.

Tā kā man bija labi sakari Centrāltirgū, viņš prasīja, lai iesaistu savus paziņas un piedāvāju viņiem tirgot kokaīnu. Arī man viņš piedāvāja realizēt kokaīnu lielās devās. Tad es sapratu, ka tā patiesībā ir policijas mafija.

– Kas lika tā domāt?

– Kādā sarunā VIP zonā, kurā piedalījās arī Šnitko, saruna izvērsās pavisam dīvaini. Viņi sāka pat it kā netieši draudēt, ka mani var aizturēt, ka es varu braukt dzērumā ar mašīnu, lai gan es alkoholu gandrīz nelietoju, varbūt kādu glāzi pa visu vakaru, turklāt nekad nebraucu dzērumā. Bet viņi draudēja, ka mani var dzērumā apturēt un nepatikšanas būs lielas. Es nesapratu, kādēļ šādi draudi.

Bet tad viņi sāka izrādīt ārkārtīgi lielu interesi par manu čečenu izcelsmes kaimiņu Aslanu. Mēs ar Aslanu bijām pazīstami tādā čau-čau līmenī, varējām pie otra ieiet sāli palūgt, ja bija mājās beidzies, bet ne vairāk. Taču Šnitko un citi policisti, kas arī piedalījās sarunā VIP zonā un kuru vārdus es nezinu, teica, ka viņiem interesē viss, ko es varu pastāstīt par Aslanu.

Ko es varēja pastāstīt?! Neko! Tāds pareizs, labsirdīgs, taisnīgs onkulis. Kad bērni darīja blēņas pie mājas, viņš parasti viņiem aizrādīja. Kādai sirmai kundzei palīdzēja smagu somu līdz mājām aiznest. Jā, viņš bija čečenu izcelsmes, bet neko citu kā labsirdīgu onkuli es viņā neredzēju.

– Kādēļ viņiem bija tāda interese par tavu kaimiņu?

– Nav ne jausmas, bet viņi prasīja, lai ierīkoju viņa mājā noklausīšanās ierīces. Kā gan es to varētu izdarīt, ja nekad pie viņa mājās neesmu bijis. Viņš bija tikai kaimiņš, ar kuru bija kaimiņu attiecības, bet nekas vairāk.

– Tātad tu neierīkoji noklausīšanās ierīces? Kas sekoja tālāk?

– Tālākie notikumi būs no citas sērijas, bet vēlāk izrādīsies saistīti. Manai mammai salūza mašīna, un Kristaps teica, ka viņam Baložos ir labs auto meistars, kurš visu prot salabot. Tāds A.Ļohins. Viņš par labošanu prasīja 500 latus, kurus samaksāju skaidrā naudā. Pēc tam mašīnu ilgi it kā laboja, bet tad paziņoja, ka mašīna vispār pazudusi.

Tad tur sākās visādi joki. Izrādījās, ka viņš nemaz neprot labot mašīnas, vienkārši ķeras pie visiem darbiem, ko piedāvā, bet pats nemaz tā īsti neko neprot. Tad tika sarunāts, ka viņš to mašīnu pats par savu naudu, ko esmu viņam iedevis, jo atdot viņam vairs nebija ko, salabos pie cita meistara.

Es pat sarunāju citu meistaru, bet Ļohinam naudas kā nebija, tā nebija. Samaksāju par mašīnas remontu pats un, protams, prasīju, lai Ļohins atdod 500 latus, ko biju viņam samaksājis. Tālāk sekoja pavisam dramatiski notikumi.

– Kādi?

– Skaidri atceros datumu. 2013.gada 24.maijā Vienības gatvē tika nogalināts Kristaps Veilands. Viņu nošāva automašīnā Volvo. Es par to izlasīju avīzēs tikai vēlāk. Toreiz policija sākotnēji domāja, ka viņš nogalināts laupīšanā, bet tad izvirzīja versiju, ka tā bijusi pasūtījuma slepkavība. Un tieši par šo slepkavību drošības iestādes vēlas, lai es uzņemos atbildību.

– Kādā veidā viņi to pieprasa no jums?

– Tas bija 2013.gada 3.jūlijs. Es biju aizbraucis uz velosipēdu veikalu ZZK samainīt nopirkto velosipēdu garantijas laikā. Tas bija no rīta. Es atvedu veco riteni un paņēmu jauno. Pēkšņi pamanīju, ka man aizmugurē stāv pieci ražena auguma vīri. Viņi pienāca pie manis, paziņoja, ka ir pirmā biroja pirmās nodaļas darbinieki un ka man jābrauc ar viņiem. Uzlika rokudzelžus un kā īstu noziedznieku aizveda.

Aizturēšana notika ļoti brutāli, teatrāli, visi veikala darbinieki, ar kuriem biju labi pazīstams, jo regulāri tur pirku velosipēdus, bija šokā. Nākamajā dienā, kad ierados ZZK, man pateica, ka no visiem esot paņemti iesniegumi par to, ka nekāda vardarbība aizturēšanas laikā nav notikusi. Lai gan tie vīri mani grūstīja, sita, pat nogāza zemē.

Tālākos notikumus es laikam nekad neaizmirsīšu. No 22.jūlija līdz 11.septembrim sēdēju 401.kamerā. Ieslodzītie pret mani izturējās normāli, bet policisti visu laiku bija vardarbīgi pret mani. Sita, grūstīja, ielika aukstā pagrabā, ņirgājās, solīja iesēdināt uz mūžu. Un visu laiku prasīja, lai rakstu atzīšanos par Kristapa Veilanda slepkavību.

Pēc visa pārciestā es jau vairākus gadus ārstējos pie psihiatra, un tas, ka tagad tik mierīgi to visu stāstu, ir zāļu iespaids. Ilgu laiku vispār baidījos iziet no mājas, baidījos par savu bērnu un viņa māti, arī par savu mammu. Man cietumā divas reizes palika slikti ar sirdi, bet man atteica ārstēšanu. Tas bija tik briesmīgs laiks, ka es labprāt to neatcerētos, bet šķiet, ka šīs atmiņas ir neizdzēšamas, turklāt tālākie notikumi bija vēl trakāki.

– Un kas notika tālāk?

– Kad jau biju uz brīvām kājām, biju savā dzīvoklī. Aslans, kurš tolaik vairs nedzīvoja kopā ar savu sievu, bija ieradies ciemos pie sievas, lai vestu uz Jūrmalu. Es toreiz braucu kopā ar viņiem vienkāršas sagadīšanās pēc. Benzīntankā man atkal uzbruka tie paši policisti, sita, noguldīja zemē. Tas viss ir nofilmēts, un novērošanas video, kurā ir redzams, kā mani spārda ar kājām nogāztu zemē un sit, ir pie manas advokātes, jo policija nepaguva laikus šo video nobēdzināt.

Par šo vardarbīgo aizturēšanu esmu uzrakstījis iesniegumu policijā, bet varmākas joprojām turpina strādāt, bet lieta tiek muļļāta. Mani atkal iemeta mašīnā, ar visām traumām – ne tikai brūcēm, bet arī smadzeņu satricinājumu – aizveda uz Olaines iecirkni un lika rakstīt atzīšanos Kristapa Veilanda slepkavībā. Pēc tam mani kaut kur Olainē izmeta. Tā kā biju tik nopietni piekauts, tad to visu atceros kā pa miglu.

– Bet kā tajā visā iederas stāsts par auto labošanu?

– Mani apvainoja naudas izspiešanā. Par to ir pat kriminālprocess. Tieši šis kriminālprocess tiek izmantots, lai izdarītu uz mani spiedienu par Kristapa Veilanda slepkavību.

Cik noprotu, naudas izspiešanas process tika safabricēts, lai piespiestu mani iesaistīties kokaīna tirgošanā, kad es tam nepakļāvos, tad vēl visādas lietas tika sagudrotas, bet tagad man grib uzvelt arī Kristapa Veilanda slepkavību. Varbūt nevis uzvelt man, bet piespiest, lai es sniedzu liecību, ka to izdarīja čečenu grupējums. Arī ar manu apcietinājumu bija ne mazums dīvainību.

– Kādas?

– No sākuma es 21 dienu sēdēju Čiekurkalna 7.stāvā. Kad sāku interesēties, kādēļ tik ilgi, tad tika pieņemts lēmums mani pārvietot. Lai arī pēc dokumentiem skaitījās, ka es sēžu Centrālcietumā, reāli mani aizveda uz Daugavpils izmeklēšanas cietumu.

– Kāpēc uz Daugavpili?

– To es arī nesaprotu, jo parasti rīdzinieki sēž Centrālcietumā. Taču pats dīvainākais bija tas, ka man veda nevis konvojs vai īpaša ieslodzīto pārvešanas mašīna, bet gan 1.nodaļas vīri ar personīgo mašīnu – baltu Škodu. Ar šo mašīnu viņi brauc joprojām, iespējams, ka tā ir 1.nodaļas automašīna. Turklāt veda tie paši, kas mani aizturēja. Paši zvanīja cietuma priekšniekam, lai paziņotu, ka ir mani atveduši. Turklāt jau pirms ievietošanas man piedraudēja.

– Ko tieši draudēja?

– Teica, ka tur man būs lielas problēmas. Ja vairs nespēju izturēt, tad lai dodu ziņu un viņi ieradīsies pie manis uzklausīt liecību. Tā arī pateica – tu neiziesi no šejienes, kamēr neatzīsies, ka Kristapa Veilanda slepkavību organizēja čečenu diaspora, un uzrakstīsi iesniegumu par tiem cilvēkiem, uz kuriem norādīsim.

– Tā arī pateica?

– Tieši tā, un piedāvāja, ka man nodrošinās liecinieka aizsardzību, nogādās ASV, iedos citus dokumentus utt. Turklāt šie paši vīri, kas man draudēja, manā krimināllietā par izspiešanu ir liecinieki.

– Arī Andris Šnitko?

– Arī viņš. Turklāt viņš tiesā apgalvo, ka mani nekad iepriekš nav redzējis, ka nekad neesam tikušies klubā 69. Viņi liecina, ka pašu izspiešanas faktu nav redzējuši, bet viņiem sūdzējušies paziņas, ka es esmu draudējis un izspiedis naudu. Turklāt arī tiesneses rīcība šajā lietā ir visai dīvaina.

– Kas ir tavas lietas tiesnese?

– Rīgas rajona tiesas tiesnese Inese Biteniece. Viņa apšauba to, ka es neierodos uz tiesu attaisnojošu iemeslu dēļ. Pēc tām visām šausmām, ko es redzēju, kad uz mani tēmēja ar automātiem, man ir nopietni psihes traucējumi, es naktīs nevaru gulēt vairāk par trim stundām, regulāri mostos no murgiem, ka man uzbrūk no mikroautobusa. Tādēļ ārsts no Stradiņa slimnīcas, pie kura ārstēju zvērīgās izrēķināšanās brūces, mani nosūtīja pie psihiatra. Kopš tā laika lietoju spēcīgus antidepresantus, reizēm pēc zāļu iedzeršanas visu dienu esmu kā miglā, miegains. Tādēļ arī objektīvi nevarēju ierasties tiesā, jo ārstējos Tvaika ielā. Taču tiesnese nozīmēja man tiesu psihiatrisko ekspertīzi, jo uzskata, ka es vienkārši simulēju.

Tāpat man nav drošības, ka prokurore tiešām darbojas tikai likuma interesēs.

– Kādēļ tādas aizdomas?

– Mana lieta par izspiešanu uzticēta Ģenerālprokuratūras prokurorei Jekaterinai Kušakovai, tai pašai, kura nodarbojas ar Maximas traģēdiju. Viņas vīrs savulaik ir bijis 1.nodaļas priekšnieks. Man ir aizdomas, ka arī viņa darbojas visa tā noziedzīgā policistu grupējuma interesēs. Tiesnese pret mani izturas vienkārši šausmīgi. Visu laiku izsaka asas piezīmes, paceļ balsi, izturas tā, it kā es jau būtu notiesāts un būtu reāls noziedznieks. Lai gan prokurore man piedāvāja slēgt izlīgumu, nosakot man nosacītu sodu, es tomēr uzskatu, ka man nav jācieš par lietu, ko vispār neesmu darījis.

Turklāt A.Ļohins jau 2012.gada rudenī uzrakstīja iesniegumu, ka atsauc iepriekš sniegtās liecības un lūdz pārtraukt kriminālprocesu, ka viņš bijis pārstrādājies un viņam tikai izlicies, ka es no viņa mēģinu izspiest naudu. Taču policija pēc astoņiem mēnešiem ar atpakaļejošu datumu ierosināja lietu. Kad es gribēju tiesā iegūt tiesas sēžu audioierakstus, lai varētu sūdzēties par tiesnesi, kurš necienīgi izturas pret mani, man paziņoja, ka šī tiesas sēde vispār netiek ierakstīta. Kā tas var būt!? Vai tad nav obligāti jāieraksta visas tiesas sēdes!? Taču advokāte mani brīdināja, lai labāk nesūdzos par tiesnesi, jo viņa kaut kā izgrozīsies, bet pēc tam pret mani būs īpaši barga.

– Kas notiek ar kriminālprocesu par tavu piekaušanu benzīntankā?

– Arī tur notiek visādi brīnumi. Policijas izmeklētājs lietu nodod prokuratūrai, bet prokuratūra visu laiku met atpakaļ. Tagad mana lieta uzticēta citam izmeklētājam, lai gan iepriekšējais tiešām strādāja no sirds. Turklāt ir pazudis mans otrs iesniegums. Kad ierados rakstīt iesniegumu par piekaušanu benzīntankā, es pastāstīju arī par to, ka 1.nodaļas priekšnieks draud manai ģimenei. Toreiz izmeklētājs teica, ka ir jāraksta divi iesniegumi – viens par piekaušanu, otrs par draudiem. Tas iesniegums par draudiem vienkārši ir pazudis. Tagad uzrakstīju vēlreiz un paņēmu kopiju. Iepriekš nezināju, ka ir jāņem kopija, jo iesniegumi var arī pazust.

– Tu stāsti lietas, kuras pat kino trillerī izskatītos nereālas. Kāds ir tavs mērķis? Vai ir cerība izcīnīt savu taisnību?

– Es ar šo interviju vēlos iegūt sev lielāku drošību. Ja ar mani kaut kas notiks – piekaus, nogalinās – tad tas viss nepaliks tā paklusām, jo tas būs parādījies atklātībā. Šī ir mana vienīgā aizsardzība pret to policistu vardarbīgo grupējumu.

Avots: Pietiek.com

Iesaki šo rakstu citiem!

Leave a Comment