Domāju, ka daudzi zina, kas ir Pāvels Voļa, vai ne? Viņš ir Krievijas aktieris, komiķis un producents. Pazīstams kā Comedy Club rezidents un КВН dalībnieks. Trakulīgs, smieklīgs un neparedzams. Vismaz bija. Līdz viņa dzīvē ienāca sieviete TV raidījumu vadītāja, bijusī vingrotāja Laisana Utjaševa. Abiem nu jau ir divi bērni – dēls Roberts un meita Sofija. Lūk, cik aizkustinošu vēstuli par savu ģimeni uzrakstīja Pāvels Voļa:
“Viskrutākais, kas ar mani šajā gadā ir noticis – mums ar Laisanu piedzima meita! Teikt, ka es esmu mainījies – nozīmē samelot! Pagājušā gadā es stāstīju par savu dēlu un par to, cik kruti ir būt tēvam. Toreiz es biju tēvs, bet tagad esmu tētiņš, tētuks.
Tikai ar otro bērnu es sajutu atbildību. Es vairs nerīkojos bezatbildīgi. Nedaru trakas un neapdomīgas lietas. Lai arī esmu tievs, tomēr karstasinīgs! Teikšu godīgi – agrāk es biju bez bremzēm. Es kāvos ar visiem pēc kārtas – par ne tādiem skatieniem, par sliktiem vārdiem. Tagad es vairs tā nerīkošos. Nekādu kautiņu, jo man ir liela atbildība!
Esmu greizsirdīgs uz puikām, kas smilškastē spēlējas kopā ar manu meitu.
Ar Robertu – gluži kā ar jebkuru puiku, viss ir daudz vienkāršāk. Dēliņ, kas notika? Nokriti? Tek asinis? Nekas traks – aizsmērēsim ar dubļiem, bikses izmazgāsim nākamajā gadā, viss normāli. Ar meitenēm tā nesanāks. Ziniet, meitene ir kā jaunākais iphone modelis. Tu to tikko nopirki un baidies sasist. Vāciņus maini ik pēc 30 minūtēm, visu laiku skaties uz ratiņiem – vai nav beigusies baterija. Bet puika ir iphone iepriekšējais modelis. Jaunais modelis jau ir, bet vecais kaut kur mētājas bez vāciņa. Apnicis viņš tev – atdevi mammai. Bet meitēns ievelk elpu, ieraudas un tu uzreiz skrien gatavībā izsaukt ātro palīdzību gan viņai, gan sev. Protams, ka ar diviem bērniem, jūties pavisam citādāk.
Kad ir meita, tu it kā vienā ķermenī ieliec divus cilvēkus – tēti un vecmāmiņu. Tu rīkojies kā tēvs, bet satraucies kā vecmāmiņa. Pamet viņu uz augšu un saki: “Nu, meitiņ!”, bet pēc tam: “Ak Dievs, tikai nenokrīti!” Meitene ir kaut kas maigs, mazs un trausls.
Pēc Sofijas piedzimšanas es kardināli mainīju savus uzskatus par mūsu dzīvokli. Es vēl nesen skatījos – te elektrība, te ūdens – viņa var aizrīties, te asi stūri, slidena grīda – var sasisties, naži pārāk tuvu – sagriezīsies, te var pārsist degunu, kāpēc es te noliku akmeņus? Kā es vispār esmu izdzīvojis?
Agrāk sevī to nemanīju, taču es pavisam citādāk skatos uz zēniem bērnu spēļu laukumos. Agrāk es šos puņku tapas vispār nemanīju, bet tagad tie ir potenciālie Sofijas līgavaiņi. Es jau kļūstu greizsirdīgs! Tās ir neparastas jūtas, kuru agrāk nebija. Divi mazi bērni – pagaidām tas ir smagi. Varbūt tāpēc, ka cenšamies paši visu izdarīt? Kurš teica, ka būt bērna vecākiem ir vienkāršs darbs? Katru piektdienu mēs braucam uz vasarnīcu, lai bērni elpotu svaigu gaisu un pastaigātos. Es pats vedu bērnus uz vasarnīcu.
Bija laiki, kad es biju Pāvels Voļa un Bentlijs, Pāvels Voļa un Cayenne. Tagad es esmu mikroautobusa vadītājs. Mēs vienkārši vairs nekur neietilpstam. Man ir tāda sajūta, ka es vadu maršruta autobusu. Nopietni, reizēm gribas pagriezties uz aizmuguri un uzkliegt: “Kamēr nepiebāzīsi pilnu mašīnu ar bērniem, nekur nebrauksim. Dzemdē vēl!”
No 10 rītā sākas pārbrauciens: es sešas reizes kāpju augšā lejā, lai sanestu visas mantas. Katru reizi tas apmēram izskatās tā: te zeķes, attīstošās rotaļlietas, autiņbiksītes, te apakšbikses, maiņas drēbes, te ēdiens, piens, ūdens, klucīši, vēl rotaļlietas… Izelpoju. Tagad tas pats otram bērnam. Pēc tam divi autokrēsliņi. Pēc tam es ņemu bērnus: vienu rokās, otru pie rokas. Sanāk slavenā situācija: “Nekrīti!” un “Nemūc prom!” Laisana ņem savas mantas un piena pumpi. Es, protams, zināju, ka mana sieva ir varonīga sieviete, bet, ka tik ļoti! Viņa šajās mammas lietās ir superprofesionāle.
Kad mēs esam nokāpuši lejā ir jau seši vakarā. Katru reizi es zaudēju 2 kg svara. Iesēdinu automašīnā vienu bērnu, otru piesprādzēju, sakārtoju siksnas. Laisanu pavadu, aizveru aiz viņas durvis.
Un ziniet, vienu reizi man ienāca prātā doma: nospiest pogu uz automašīnas atslēgām “Aizslēgt” un aizbēgt no turienes. Pats galvenais – man nav nekāda ļauna nodoma, jo viņiem tur viss ir: multenes, ipad, grāmatiņas, izklaides, ēdiens, autiņbiksītes. Viņiem ir cilvēks, kas dod ēdienu. Viss ir! Es viņus tikai ieslēgšu un aiziešu iedzert aliņu – tepat pretī mūsu mājai. Pasēdēšu ar džekiem. Kāds vēl ienāks iekšā un pajautās: “Vai jūs esat Pāvels Voļa? Vai nevarētu aizvākt savu mikroautobusu?” Es piecelšos un teikšu: “Kāds mikroautobuss? Es esmu Pāvels Voļa!”
Kā pieķēru sevi pie šīs domas, tā sapratu: pat tad, kad mikroautobuss būs piebāzts pilns ar bērniem, kad būs neiedomājami grūti un es sākšu stiept somas piektdienā, bet beigšu svētdienā, es tik un tā palikšu un ne soli neatiešu no autobusa, jo šis ceļš liftā ar bērnu mantām – ir mans galvenais ceļš dzīvē.
Kad tev ir divi bērni, tev nav laika seksam. Viss laiks aiziet bērniem. Vai zināt, kā izskatās priekšspēle, kad ir divi bērni? Vienkārši galvas mājiens uz guļamistabas pusi. Priekšspēle ar skaņu – pamet ar galvu un saki: “Seko man!”
Es mīlu to dzīvi, kuru dzīvojam un nekad to negribētu mainīt. Nekas man nav svarīgāks par ģimeni. Un arī nevar būt. Viss pārējais ir nieki, iemesls jokiem. Es neprātīgi mīlu savu ģimeni, savus bērnus. Kad man ir jāaizbrauc no viņiem prom kaut uz divām dienām, es jūku prātā. Man pat gribas kādam atņemt svešu bērnu uz ielas, aiziet ar viņu aiz stūra, piespiest sev klāt un teikt: “Pagaidām tu būsi mans!” Stāvēt, apskaut viņu, paauklēt, savējos atcerēties, kamēr viņa mamma no aizmugures neiesitīs ar somu.
Kāds teiks: mikroautobuss, divi bērni… Nav vairs nekāds rokenrolmīlis Pavļiks. Nav mūsu Voļas, viss! Tagad nekādus tusiņus no viņa vairs nesagaidīsi! Guļ pa naktīm – pārgājis nakts režīmā. Garlaicība! Ziniet, ko es jums teikšu? Es neesmu nekāds rokenrolmīlis, es esmu kļuvis par super rokenrolmīli kopš man ir bērni! Agrāk es varēju negulēt trīs dienas. Tagad es neguļu jau divus gadus. Bet pēdējo pusgadu neesmu mirkšķinājis acis, lai nepalaistu garām kādu situāciju.
Mums ir neparasta ģimene – mēs izgriežam puķītes no aizkariem, izkrāsojam televizora ekrānu ar marķieriem. Mēs neesam nekādi rokenrolmīļi, mēs esam hipiji! Hipiji brauca ar mikroautobusu un darīja visu, ko gribēja. Gluži tāpat kā mēs.”
Avots: antipriunil.ru