“Mūsu abu stāsts sākās vēl ilgi pirms es ienācu šajā pasaulē. Manis vēl nebija, bet tu mani jau ļoti gaidīji. Droši vien gaidīji tā, kā nekad un nevienu neesi gaidījis. Un tu jau mani mīlēji no visas sirds, kad pieliki ausi pie mammas vēdera. Es zinu, ka tajā brīdī, kad pirmo reizi kaut ko uzkliedzu pasaulei, tu no laimes apraudājies. Mamma stāstīja, ka tu stāvēji zem dzemdību nama logiem un kaut ko viņai kliedzi savās mīlestības pārņemtajās sajūtās. Tu vicinājies ar ziediem, kurus nedrīkstēja ienest palātā un dziedāji dziesmu, kuru viņa nedzirdēja, jo logs nevērās vaļā. Bet to visu zinot, tu turpināji kliegt un dziedāt.
No bērnības atceros tavas rokas, kas mani turēja virs gultiņas vai arī to, kā meti mani gaisā, kad kliedzu no bailēm un sajūsmas. Es vienmēr zināju, ka tu mani noķersi.
Tieši tu biji vispacietīgākais un uzmanīgākais no visiem maniem skolotājiem. Tieši tu mācīji mīlēt un iepazīt šo pasauli. Tu vienmēr zināji, kā par mani rūpēties. Nu, kā zināji? Centies.
Zini, reizēm man pietrūka tevis un tavu vārdu. Es zinu, ka tu daudz strādā, bet zinu, ka tu to dari mūsu dēļ.
Atceries pašu pirmo 1. septembri – bantes un milzīgas gladiolas. Tu biji ļoti lepns un smieklīgs, it kā tu ietu pirmajā klasē nevis es.
Atceries mūsu strīdus vecākajās klasēs? Tu tā skatījies, ka gribējās ielīst zemē. Taču, dzirdot manu žēlabaino „Tikai nesaki mammai!”, tu ievilki elpi un piesedzi mani.
Tu vienmēr priecājies par maniem panākumiem, un dari visu, lai es ar tevi lepotos. Un es lepojos ar tevi, jo tu proti mammu padarīt laimīgu!
Tu man iemācīji cienīt ne tikais savu dzīvi, bet arī citu dzīves. Tavas mācību stundas man vienmēr paliks atmiņā. Lai gan tu pats tā vadi automašīnu, ka gribas paņemt drošības siksnu un piesprādzēt tevi.
Tu cieni manu izvēli. Pat tad, kad es domāju, ka visus labākos vīriešus ir paņēmušas mūsu mammas, es satiku kādu, kas man atgādina tēvu. Viņš, protams, neesi tu, bet ļoti bieži, skatoties uz viņu, es domāju par tevi.
Es atceros tavus pirmos sirmos matus deniņos, un pavisam jaunas acis. Es visu atceros! Es to visu atceros, tētiņ!
Mans tēvs, mans tētis.. Viņš sapratīs, viņš vienmēr atbalstīs, lai, kas arī nenotiktu. Viņš ir stiprs, viņš ir balsts vienkārši tāpēc, ka viņš ir tēvs. Viņš ir mans sargeņģelis. Viņš ir mans cietoksnis. Katram cilvēkam ir vajadzīgs tētis. Tētis. Nevis vārds.
Zini, ja man jautās, kurš ir vislabākais tētis pasaulē, es atbildēšu, ka mans. Varbūt tas gluži tā nav, bet es esmu savas tēta patriote.”
VIDEO:
