Vadims Zelands: Lēnās nāves kultūra
Lai iegūtu reālu labumu no sava izvēlētā ēšanas stila, ir nepieciešama elementāra ēšanas kultūra. Ja pieturēties pie primitīviem uzskatiem un ieradumiem, piemēram, “nopirkt pelmeņus, uzvārīt, paklāt avīzīti un ātri apēst” vai “ēst tikai augļus un dārzeņus un viss notiks”, tad no tā nebūs nekāda labuma.
Jāsaprot, ka organisms nav lokomotīves kurtuve un bāzt tajā iekšā visu pēc kārtas bez jēgas un saprašanas , cerībā, ka viss tāpat “sadegs” ir vairāk nekā muļķīgi. Organismam ir noteikta izturības rezerve, bet tā nav bezgalīga, tāpēc saprašanai kaut nedaudz ir jābūt. Ja ēšanas kultūra beidzas ar jēdzienu “ātri iekost un jozt tālāk”, tad neizbēgami jūs sagaida problēmas. Kamēr dzīves ritms gadu simtiem bija nemainīgs, ēšanas kultūra pastāvēja un tika nodota tālāk dabiskā veidā no paaudzes paaudzē. Bet kad civilizācija sāka iet tehnogēnu attīstības ceļu, dzīvesveids sāka strauji mainīties, un pēctecīga ieradumu pārņemšana vairs netika progresam līdz. Šādos apstākļos ēšanas kultūra ne tikai tiek zaudēta, bet tā tiek izkropļota – degradē tādu faktoru ietekmē, kam ar ēšanu vispār nav nekāda sakara. Tādi ir, piemēram, ķīmiskā apstrāde un… reklāma.
Ko ar to iesākt, es nezinu. Šeit, kā saka, slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Ja pats nevēlies zināt kā un ar ko sevi vari pabarot, un ko ēst labāk nevajag, dodies uz slimnīcu, vai vēl labāk, pa taisno uz kapsētu. Paļauties uz pieredzi un cilvēces veselo saprātu jau kļuvis neiespējami. Brīdis, kurā varējām pagriezt atpakaļ, šķiet, ir zaudēts. No tā brīža, kad cilvēce sāka lietot baltos miltus, margarīnu un mākslīgo raugu, veselais saprāts vairs nestrādā. Margarīns, kā pilnīgi sintētisks produkts, aizmiglo saprātu. Bet mākslīgais raugs, kā sveša dzīvības forma (monstrs savā būtībā) iekārtojas mūsu organismā un vada apziņu tā, lai cilvēks vēlētos ēst tikai to, kas garšo pašam monstram. Jūsu zināšanai: baltie milti, tā ir kulinārija, kas novesta līdz absurdam. Viss vērtīgais, kas graudam piemīt, slēpjas tā apvalkā. Augstākā labuma baltos miltus iegūst attīrot kviešu graudus no apvalka un visa vērtīgā, kas tajos ir. Paliek tikai t.s. “mirusī” daļa, kas sastāv galvenokārt no cietes. Aknas tiek piesārņotas ar mazutam līdzīgu masu, ciete organismā nosēžas gļotu veidā, zarnu trakta sieniņas tiek apliktas ar sārņiem. Margarīns un transtaukskābes tiek gatavoti no otrreizējā spieduma rafinētas augu eļļas. Savukārt, tā tiek gatavota, pielietojot ķīmiskus šķīdinātājus. Rafinēto eļļu pēc tam uzsilda un hidroģenizē, izlaižot caur to ūdeņradi. Rezultātā tiek iegūts dabā neesošs maisījums, kam ir mīksta plastilīna konsistence, pretīga smarža un krāsa. Lai šim produktam piešķirtu patīkamu izskatu un aromātu, tajā vēl pievieno kaudzi dažādas ķīmijas. Transtaukskābes ir ļoti toksiskas un tām piemīt īpašība uzkrāties organismā. “Pateicoties” to iedarbībai, cilvēki sirgst ar visdažādākajām slimībām – sākot ar stresu, aterosklerozi, sirds slimībām, vēzi, aptaukošanos un beidzot ar novājinātu imunitāti un zemu potences līmeni. TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ: Pages: 1 2 3 Patika šis raksts? Iesaki to arī draugiem! Dalīties Facebook.comDalīties Twitter.comDalīties Draugiem.lvDalīties VK.com previous post Prātam neaptverami! Tiek brīdināts ikviens vecāks! Vēl viens mēģinājums nolaupīt skolēnu next post Mūžībā devies komponists Aleksandrs Kublinskis CITI LASĪJA ARĪ FACEBOOK.COM
Margarīns un transtaukskābes tiek gatavoti no otrreizējā spieduma rafinētas augu eļļas. Savukārt, tā tiek gatavota, pielietojot ķīmiskus šķīdinātājus. Rafinēto eļļu pēc tam uzsilda un hidroģenizē, izlaižot caur to ūdeņradi. Rezultātā tiek iegūts dabā neesošs maisījums, kam ir mīksta plastilīna konsistence, pretīga smarža un krāsa. Lai šim produktam piešķirtu patīkamu izskatu un aromātu, tajā vēl pievieno kaudzi dažādas ķīmijas. Transtaukskābes ir ļoti toksiskas un tām piemīt īpašība uzkrāties organismā. “Pateicoties” to iedarbībai, cilvēki sirgst ar visdažādākajām slimībām – sākot ar stresu, aterosklerozi, sirds slimībām, vēzi, aptaukošanos un beidzot ar novājinātu imunitāti un zemu potences līmeni.
Kāpēc mākslīgais raugs ir tik kaitīgs?
Tas ir cilvēka organismam pilnīgi svešs, būtībā tā ir sēne; Iedomājieties, jūsu organismā dzīvo sēne; Raugs cepšanas rezultātā iet bojā, bet tā sporas – nē; Tas ir spējīgs iekļūt asinsritē, un tātad, jebkurā orgānā; Savas darbības rezultātā izdala mikotoksīnus; Nokļūstot organismā, visu vidi pārkārto savām vajadzībām; Veselīgā mikroflora tiek nomākta, bet patogēnā uzplaukst; Organisms kļūst viegli pieejams vīrusiem un svešām baktērijām; Tiek radīti ideāli apstākļi vēža šūnu attīstībai.
Kāpēc es saku, ka cilvēkiem ēšanas jautājumos vairs nevar uzticēties? Ja cilvēku pūlis masveidā ražo un patērē to, kas viņus nogalina, tātad, viennozīmīgi, cilvēcei uzticēties nevar. Kā gan var uzticēties, piemēram, narkomānam? Cilvēks, kurš dzīvo problēmā, problēmu pats neredz vai negrib redzēt. Bet problēmu pilna sabiedrība vēl jo vairāk negrib saskatīt savas problēmas, vai pat nav spējīga tās redzēt, jo dzīvo bara drošības ilūzijā. Lūk, beidzot ir saskatījuši to, ka “smēķēšana nogalina”, jo tabakai ir pievienota ķīmija, un smēķēšana nogalina vēl vairāk cilvēku. Bet šo pašu uzrakstu “nogalina” ar pilnu pārliecību var līmēt uz visas tās sintētikas, kas atrodas lielveikalā. Ilūzija mierina tikai ar to, ka tas notiek lēnām un nemanāmi. Cilvēki nemana, ka slimo un mirst vismuļķīgāko iemeslu dēļ – neizprotot viselementārākās ēšanas kultūras pamatvērtības. No tā brīža, kad ēdienkartē parādījās šīs trīs lietas – baltie milti, margarīns un raugs, kultūra beidzās un sākās matrica. Šīs sastāvdaļas ietilpst jebkurā ikdienas produkcijā, ko ražo ceptuves. Tas ir kā ēdināšanas matricas shēmas pamats. Galvenais – ielikt šo pamatu, lai cilvēki zaudētu veselo saprātu kā pasakā par Sindbadu – jūrasbraucēju. Tad cilvēki nesapratīs, kāpēc slimo un mirst. Fermā taču arī lopiņi nezina, ar ko tie tiek baroti! Bet arī šeit starpība ir tikai tajā, ka ļaudis paši ceļ sev fermu un aizvien vairāk izceļas attīstot pārtikas tehnoloģijas, lai ar miesu un saprātu atbilstu matricas mērķiem. Matricai sakarā ar cilvēku ir pašai savi nodomi, kurus vēlreiz atgādināšu: Šūniņas ir jāaizpilda ar paklausīgiem elementiem. Un šiem elementiem ir jābūt, pirmkārt, ne ļoti veseliem, lai viņiem nebūtu brīvas enerģijas, un otrkārt, mazliet ķertiem, lai nesaprastu, kur īsti atrodas. Enerģijas un apzinātas gribas ir jābūt tieši tik, lai pildītu savus funkcionālos pienākumus – ne vairāk un ne mazāk. Pāreja no tradicionālās uz dzīvo ēdināšanu nebūt nenozīmē kādu tur izrāvienu ēšanas kultūrā, ja netiek ievēroti elementāri principi. Aplūkosim, kādi principi tiek pārkāpti. Ikdienas pārtikai jābūt pastāvīgai un nemainīgai. Virtuvei (produktu klāstam un to gatavošanas veidam) ir jābūt kā kaut kam konstantam. Savu ēdienkarti vispār nedrīkst strauji mainīt, piemēram, pārlecot no vienas nacionālās virtuves uz otru. Tas, galvenokārt, ir saistīts ar zarnu trakta mikrofloru, kas pielāgojusies viena vai otra veida pārtikas pārstrādei. Tā pārkārtojas ļoti lēni, adaptācijai var būt nepieciešami vairāki mēneši. Tāpēc katrai pārejai ir jābūt pakāpeniskai. Ja runa ir par pāreju uz dzīvo pārtiku, tad te steigties vajadzētu vēl jo mazāk. Šeit visam pievienojas vēl viens būtisks faktors – pastiprināta organisma attīrīšanās. Sevi nevajag novest līdz pastiprinātai intoksikācijai. Tāpēc mūsdienu apstākļos, un īpaši jauniem cilvēkiem, veicot pārmaiņas savā ēdienkartē, vajadzētu noskaņoties ne uz mēnešiem, bet gan gadiem. Pages: 1 2 3 Patika šis raksts? Iesaki to arī draugiem! Dalīties Facebook.comDalīties Twitter.comDalīties Draugiem.lvDalīties VK.com previous post Prātam neaptverami! Tiek brīdināts ikviens vecāks! Vēl viens mēģinājums nolaupīt skolēnu next post Mūžībā devies komponists Aleksandrs Kublinskis CITI LASĪJA ARĪ FACEBOOK.COM
Šīs sastāvdaļas ietilpst jebkurā ikdienas produkcijā, ko ražo ceptuves. Tas ir kā ēdināšanas matricas shēmas pamats. Galvenais – ielikt šo pamatu, lai cilvēki zaudētu veselo saprātu kā pasakā par Sindbadu – jūrasbraucēju. Tad cilvēki nesapratīs, kāpēc slimo un mirst. Fermā taču arī lopiņi nezina, ar ko tie tiek baroti! Bet arī šeit starpība ir tikai tajā, ka ļaudis paši ceļ sev fermu un aizvien vairāk izceļas attīstot pārtikas tehnoloģijas, lai ar miesu un saprātu atbilstu matricas mērķiem. Matricai sakarā ar cilvēku ir pašai savi nodomi, kurus vēlreiz atgādināšu: Šūniņas ir jāaizpilda ar paklausīgiem elementiem. Un šiem elementiem ir jābūt, pirmkārt, ne ļoti veseliem, lai viņiem nebūtu brīvas enerģijas, un otrkārt, mazliet ķertiem, lai nesaprastu, kur īsti atrodas. Enerģijas un apzinātas gribas ir jābūt tieši tik, lai pildītu savus funkcionālos pienākumus – ne vairāk un ne mazāk.
Pāreja no tradicionālās uz dzīvo ēdināšanu nebūt nenozīmē kādu tur izrāvienu ēšanas kultūrā, ja netiek ievēroti elementāri principi. Aplūkosim, kādi principi tiek pārkāpti.
Ikdienas pārtikai jābūt pastāvīgai un nemainīgai.
Virtuvei (produktu klāstam un to gatavošanas veidam) ir jābūt kā kaut kam konstantam. Savu ēdienkarti vispār nedrīkst strauji mainīt, piemēram, pārlecot no vienas nacionālās virtuves uz otru. Tas, galvenokārt, ir saistīts ar zarnu trakta mikrofloru, kas pielāgojusies viena vai otra veida pārtikas pārstrādei. Tā pārkārtojas ļoti lēni, adaptācijai var būt nepieciešami vairāki mēneši. Tāpēc katrai pārejai ir jābūt pakāpeniskai. Ja runa ir par pāreju uz dzīvo pārtiku, tad te steigties vajadzētu vēl jo mazāk. Šeit visam pievienojas vēl viens būtisks faktors – pastiprināta organisma attīrīšanās. Sevi nevajag novest līdz pastiprinātai intoksikācijai. Tāpēc mūsdienu apstākļos, un īpaši jauniem cilvēkiem, veicot pārmaiņas savā ēdienkartē, vajadzētu noskaņoties ne uz mēnešiem, bet gan gadiem.
Ēdienkartei jābūt maksimāli daudzveidīgai.
Tajā pat laikā ēdienam jābūt iespējami vienkāršam, sastāvošam no līdzīgiem ingredientiem. Labāk apēst vairāk kaut ko vienu un vienā ēšanas reizē. Daudzveidība ir nepieciešama kopējā sortimentā. Tikai augļi un dārzeņi, tā ir ļoti bēdīga izvēle. Ja gribas apēst kaut ko īpašu, tātad organismam kaut kas trūkst. Piemēram, smadzenes izmanto ceturto daļu no visas ķermeņa enerģijas, un tām ir nepieciešams lecitīns. Šokolādē lecitīns ir, bet augļos un dārzeņos tā nav. Bet vai ir vērts pārēsties šokolādi, ja lecitīns ir arī pākšaugos?
Ēdienam ir jāsagādā bauda.
Cilvēka smadzenes ir iekārtotas tā, ka viņām ir nepieciešama baudas sajūta. Ja baudas nav, neizstrādājas serotonīns un viss ir slikti. Ja nav apmierinājuma, smadzenes to meklēs izmantojot arī mākslīgus stimulatorus. Ēdiens ir viens no galvenajiem baudas devējiem, tam jābūt garšīgi pagatavotam. Ja jūs ēdīsiet to, kas ir veselīgs, bet nav garšīgs, jums visu laiku gribēsies apēst kaut ko “grēcīgu”. Tas turpināsies tik ilgi, līdz smadzenes saņems savu apmierinājuma devu. Tāpēc nevajag nodarboties ar mazohismu, nevajag grauzt salātu lapas un tēlot gotiņu. Jāmeklē vienkāršas, bet garšīgas receptes, kuras dos ne tikai labumu bet arī apmierinājumu – tajā slēpjas dzīvā ēdiena kultūra. Dzīvajam ēdienam ir jābūt garšīgam!
No ēdienkartes jāizslēdz mākslīgie stimulatori un relaksanti.
Maksāt vajadzēs vienalga un vēl ar procentiem. Tas nozīmē, ka labuma no kaut kā mākslīga vienmēr ir mazāk kā ļaunuma. Atdeve sevi neattaisno. Sākumā paliks vieglāk, pēc tam būs grūti. Depresija un panikas lēkmes ir jaunās paaudzes slimības. Tās izraisa nekas cits, kā ķīmiskie komponenti produktos. Ķīmija izsauc apziņas stāvokļa izmaiņas, un izraisa intoksikāciju. Bet ja sekas ārstēs ar to iemeslu, situācija tikai pasliktināsies. Var jau uzdot jautājumu: kas gan mākslīgs ir kafijā vai šokolādē? Ja tās ir ekoloģiski tīras un dabiskas, tad laikam jau nekas. Tikai ļoti grūti mūsdienās ir nopirkt dabisku kafiju un šokolādi. Tas ir milzīgs bizness, visas plantācijas bagātīgi tiek pārlietas ar ķīmiju, nemaz nerunājot par to, kas tiek pievienots gala produktā. Kaitīgs nav pats kofeīns, bet gan to “pavadošā” ķīmija. Vislabākais un nekaitīgākais stimulators – dabiskās kakao pupas. Tās var vienkārši košļāt, gatavot kakao, šokolādi, konfektes. Efekts būs jūtams uzreiz un bez negatīvām sekām.
Galvenais princips – produktiem jābūt dabiskiem.
Tas nozīmē, bez ĢMO, rauga, ķīmijas, sintētikas. Lielveikalā diez vai atradīsies 1 – 5% pārtikas, kuru varētu uzskatīt par dabisku. (lai gan realitāte mainās, un progress ir jūtams.) Produkts, kas ir iepakots un kuram ir ilgs derīguma termiņš, nevar būt dabisks. Piedevas, kas tiek apzīmētas ar nosaukumu “identiskas dabiskajām”, arī ir sintētika. Sauc kā gribi. Lietot uzturā “ilglaicīgos” augļus un dārzeņus no lielveikala arī ir tīrais neprāts. Organismam nav nekā kaitīgāka par sintētiskajiem toksīniem. Daba miljards gadu laikā savā evolūcijas procesā ir paredzējusi visu, izņemot šo. Ja mūsu organisms prastu runāt, tas teiktu: tu vari mani mērdēt badā, mocīt ar pārlieku lielām fiziskām slodzēm, likt man salt vai pārkarst, vari nolaist man asinis, sist, un pat griezt, es visu to pārcietīšu… bet ja tu, muļķi, mani indēsi, tev un man būs slikti, ļoti slikti. Viss vienkārši beigsies ļoti slikti.