13.janvāra grautiņu laikā aizturētā un notiesātā Anša Ataola Bērziņa UZRUNA!

Līdz tam mītiņos nepiedalījos, jo šķita, ka tie tiek rīkoti kāda konkrēta politiska spēka interesēs. Šoreiz – pirms 2009. gada 13. janvāra – bija sajūta, ka beidzot tauta (un pat latvieši kopā ar krieviem, kuri faktiski dzīvo kā divas paralēlas sabiedrības) vienosies kopīgā protestā. Tāpēc iešanu uz mītiņu uztvēru kā savu pilsoņa pienākumu.

Aizejot uz mītiņu, mani pārsteidza varas nihilisms: neviens no valstsvīriem neuzskatīja par nepieciešamu atnākt, aprunāties ar tautu (bija sanākuši ap 10 000 cilvēku).

Mītiņa rīkotāji arī nebija uzdevumu augstumos, mītiņš, kura sauklis bija “Atlaist Saeimu!”, beidzās nepiedodami agri.

Tāpēc daudziem, arī man, šķita likumsakarīgi doties pie Saeimas un turpināt saukt šo saukli tur. Bet pilnīgā ignorēšana no amatpersonu puses turpinājās (kā vēlāk noskaidrojās, Saeimas priekšsēdētājs Daudze kopā ar norvēģu kolēģiem tobrīd esot vakariņojis turpat netālu). Latviešu tradīcijās (piem., ķekatās ejot) ēka simbolizē tās iemītniekus. Neglīta rīcība no iemītnieku puses var tikt sodīta ar ēkas apskādēšanu. Tāpēc izlēmu mest pa Saeimas ēku, ko arī vairākas reizes izdarīju. Akcentēju – tikai pa ēku, policistiem netiku neko metis. Un tā ir patiesība. Un tas, ka tiesa var atzīt par pierādītiem klajus melus, liecina par šīs tiesas kvalitāti, nevis par to, ka meli ir patiesība. No manas puses tas bija apzināts, individuāls, politisks akts. Apzinājos, ka saskaņā ar mūsdienu tiesībām tas ir pārkāpums – administratīvs pārkāpums. Tomēr man pat prātā nenāca, ka mani pataisīs par noziedznieku, kur nu vēl – par sevišķi smagu (un tieši tā šobrīd ir rakstīts tiesas spriedumā!). Sākumā tā arī bija – policijas iecirknī sastādīja administratīvo protokolu par sīko huligānismu.

Tomēr pēc kāda laika administratīvais process tika izbeigts, bet uzsākts kriminālprocess pēc 225. panta. Es jau no paša sākuma (policijā, vēlāk – prokuratūrā, tiesā) stāstīju tikai un vienīgi patiesību – neko neslēpu, tā bija mana nostāja. Teicu, ka neko aplamu neesmu darījis, ka faktiski šie notikumi bija valdības vaina. Ka tā domāja lielākā daļa tautas, apliecina telefonbalsojuma rezultāti raidījumā “Kas notiek Latvijā?” (jeb t. s. “Domburšovā”) 2009. gada 14. janvāra vakarā: uz jautājumu “Kas vainojams par 13. janvāra grautiņiem Vecrīgā?” no 19407 zvanītājiem 16440 atbildēja: “Galvenokārt vainojama valdība.”

Šajā raidījumā piedalījos arī es – kā dumpinieku pārstāvis, un tieši šī tautas uzticība, varētu teikt – mandāts, bija viens no iemesliem, kāpēc tiesā pastāvēju uz taisnību, nevis glābu savu ādu: sapratu un jutu, ka netaisnības atzīšana būtu tautas nodevība.

Diemžēl represīvajai mašinērijai bija dots uzdevums mūs citiem par biedinājumu neitralizēt, un tā pamazām mala un mala: aizvien dziļāk, aizvien nejēdzīgāk. Lieta tika veidota mākslīgi – fabricēta jeb, tautas valodā runājot, “šūta”, policisti liecināja darba uzdevumā, lielākā daļa šo liecību bija melīgas, respektīvi, tādas, kādas apsūdzībai vajadzīgas. Mēs iesniedzām spilgtāko fabricēšanas piemēru – divas veseliem fragmentiem vārds vārdā sakrītošu liecību grupas, viennozīmīgi, arī administratīvā lieta, kurā pat pēc 0 promiļu mērījumiem turpināja rakstīt, ka esot bijis alkohola reibumā. Cik noprotu, krimināllietas izveide pēc 225. panta bija politisks lēmums, pieņemts augstākajos varas gaiteņos.

Un attiecīgi tas tika veikts – daudzi (t. sk. arī prokurori un pat tiesneši) saprata situācijas absurdumu, tomēr amata uzdevumus pildīja. Man bija iespēja, līdzīgi kā daudziem citiem, atzīt vainu un saņemt simbolisku sodu – ap 80 stundu sabiedrisko darbu. Daudzi apsūdzētie, kas revolucionārajos notikumos piedalījās ne tik daudz idejisku, cik emocionālu vai pat huligānisku apsvērumu dēļ, tā arī izdarīja. Bet es to nespēju, jo jutu, ka tādā veidā nodošu savu tautu. Un arī nevarēju atzīt to, ko nebiju darījis, – pa policistiem nemetu. Starp citu, tieši policisti bija tie, kas tīši apdraudēja manu dzīvību, – kad mani saķēra, sasēja priekšā rokas un noguldīja netālu no Saeimas sienas, uz līnijas, kur rikošetā krita mestie akmeņi, piekodinādami: “Tagad paguli zem akmeņiem!” Gulēju atsegtu galvu, pat nevarēdams to aizsegt kaut ar rokām, un viens akmens nokrita sprīža (!) attālumā no tās. Bija neskaitāmas liecības, ka policisti pārkāpa likumu, spārdīja cilvēkus, kuri nepretojās, Edgaram Gorbaņam pat ar gumijas lodi izšāva aci, bet neviens (!) kriminālprocess (un pat disciplinārprocess!) par viņu rīcību ierosināts netika. Es pat vērsos prokuratūrā ar šādu lūgumu, uz kuru saņēmu formālu atrakstīšanos.

Gāju uz tiesu (jo vēlējos tiesu kā taisnīguma garantu, kā patiesības noskaidrotāju), stāstīju, centos panākt, lai ņem vērā politisko, vēsturisko un ekonomisko kontekstu, – viss kā pret sienu.

Tomēr pirmās instances tiesa pārliecinājās, ka policistu liecības ir melīgas un pretrunīgas, tāpēc izslēdza nepatiesās apsūdzības – atstāja tikai to, ko pats biju godīgi atzinis.

Tiesai, tā kā process bija pārmērīgi ieildzis (4,5 gadi kopš notikumiem), bija tiesības piemērot zemāku sodu par apakšējo robežu (3 gadiem) vai arī citu soda veidu, piem., sabiedriskos darbus vai naudassodu. Un tiesa spriedumā atklāti uzrakstīja, ka neizskata cita soda veida iespēju tieši manu procesa laikā pausto uzskatu dēļ! Es spriedumu pārsūdzēju, jo vēlējos taisnu tiesu, kura tik tiešām izanalizētu notikumus jau minētajos kontekstos.

Arī prokurore iesniedza protestu – bez jebkādiem jauniem pierādījumiem. Un rezultātā, kā es saprotu – par pārsūdzēšanu, par “spirināšanos”, man piesprieda vēl 2 mēnešus klāt un atzina par vainīgu klaji nepatiesajā “policistu epizodē”. Manu kasāciju nepieņēma – lai arī tajā bija norādīts ducis tik tiešām procesuālo normu pārkāpumu. Un nepieņēma, to vienā teikumā pamatojot, ka vēlos lietu pārskatīt pēc būtības, tātad advokātu uzrādītais apelācijas tiesību liegums attiecībā uz “policista epizodi” bija pat apzināts un tīšs. Mēģināju sniegt satversmes sūdzību un sūdzību ECT, bet, tā kā rakstīju tās pats un sabiedriskie palīgi izrādījās nepietiekami kvalificēti, tad tās netika pieņemtas. Lai vai kā, spriedums bija stājies spēkā, un es atviegloti nopūtos – beidzot tas murgs ir garām, vienkārši jādzīvo 20 mēneši, neko nepārkāpjot, tāpat kā 6 gadus jau biju nodzīvojis. Nevarēju iedomāties, ka īstais murgs vēl tikai priekšā. Spriedumā bija skaidri rakstīts, ka man nav nepieciešama probācijas uzraudzība, un es arī tobrīd nemaz nezināju, kas tā tāda ir.

Strādāju pa 15 stundām dienā, rūpējos par 2 gadus veco meitiņu un sievu, kura tajā vasarā beidza konservatoriju. Man togad bija jāpabeidz rakstīt disertāciju datorlingvistikā, tāpēc jau gada sākumā biju pieteicies uz vairākām stipendijām, lai stažētos ārvalstu runas izpētes institūtos un laboratorijās: Čehijā (Brinnē), Lietuvā un Meksikā. Kad sāka nākt vēstules no probācijas dienesta, ka man pie viņiem jāierodas, piesēdos pie likumiem un izpētīju, kas viņi tādi ir un ar ko nodarbojas. Pakonsultējos arī ar juristiem. Sapratu, ka man uz probācijas dienestu nav jāiet, jo: 1) tā rakstīts tiesas spriedumā; 2) attiecībā uz mani probācijas mērķis ir pilnībā sasniegts. Tāpēc pārsūdzēju dienesta priekšnieka atbildi administratīvajā tiesā.

Tā kā vasarā pārcēlos dzīvot savā lauku saimniecībā, tad jūlijā deklarēju tur savu dzīves vietu. Cerēju, ka probācijas dienests nesniegs tiesā prasību par reālo izpildi, kamēr nebūs iziets administratīvais process; to informēju gan par administratīvo sūdzību, gan par dzīvesvietas maiņu. Tomēr tas iesniedza, pie tam tiesā, kurā pēc likuma sniegt nevarēja, – Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesā. Kriminālprocesa likuma 641. pantā rakstīts, ka lēmumus šādos gadījumos pieņem “rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis pēc notiesātā dzīvesvietas”.

Savukārt, pēc Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3. panta, “dzīvesvieta ir jebkuras personas brīvi izraudzīta ar nekustamo īpašumu saistīta vieta”, bet 4. pantā teikts: “Ja persona vēlas mainīt dzīvesvietu, tai ir pienākums jauno dzīvesvietu deklarēt.” No tā skaidri izriet, ka dzīvesvietas izvēle ir tikai pašas personas rokās, un, tā kā biju to savlaicīgi deklarējis, pie tam par to bija informēts gan VPD, gan tiesa, tad tiesības skatīt šo lietu bija tikai un vienīgi Preiļu rajona tiesai. Tā kā 2015. gada oktobrī jau biju ārzemēs, uzrakstīju tiesai lūgumu: 1) atzīt par attaisnotu manu neierašanos, jo stažēšanās ārvalsts augstskolā atbilst probācijas mērķim; 2) pārcelt sēdi uz laiku, kad atgriezīšos Latvijā; 3) pārsūtīt lietu uz tiesu, kurai tā piekritīga; 4) ka atsakos no valsts nozīmētās aizstāves un vēlos aizstāvēt sevi pats. Tiesa pārkāpa visu, ko vien varēja pārkāpt: lietu tā nolēma skatīt pati, kaut likums tai šādas tiesības neparedz, sēdi tiesneses kļūdas dēļ, kura nepamanīja iesūtīto dokumentu par stažēšanās stipendijas piešķiršanu, nepārcēla, advokāte, no kuras biju atteicies, sēdē piedalījās, pie tam pauda manējam pretēju viedokli, manas ieslodzīšanas atbilstību probācijas mērķa sasniegšanai neizvērtēja, kaut likums tai paredz diskrēcijas tiesības (t.i., likumā rakstīts, ka šādos gadījumos tiesa “var” pielemt sodu izpildei – tikai un vienīgi “var”, tai nav pienākuma to darīt), un pieņēma lēmumu sodu izpildīt.

Un tas viss notika ES dalībvalstī Latvijā laikā, kad Eiropas Parlaments iesaka apcietinājumu izmantot tikai kā galējo līdzekli nopietnu noziegumu gadījumos! Lieki teikt, ka šis lēmums bija (un ir) pretlikumīgs un neleğitīms (un tas ir vienīgais dokuments, uz kuru balstās prokuratūra šeit, Čehijā!). Pretēji prokuratūras rakstītajam (tas arī ir simptomātiski, ka Latvijas Ģenerālprokuratūras vēstule Čehijas prokuratūrai satur melīgas ziņas, savukārt Čehijas prokuratūra tās nepārbaudot ir iesniegusi tiesā) es to pārsūdzēju. Tomēr Rīgas apgabaltiesa palika uzticīga savai sliktajai slavai – tā visbiežāk cenšas nevis labot Rīgas rajonu tiesu kļūdas, bet atrast iemeslus, tostarp likumos nebalstītas atrunas, lai tās nelabotu.

Šoreiz tā norādīja, ka lieta skatīta pēc piekritības, jo to paredzot KPZ 650. pants, kurš patiesībā apraksta citus gadījumus, nevis nosacītā soda reālās izpildes izlemšanu. Šis lēmums bija nepārsūdzams. Pārkāpumu sakarā vērsos gan pie ğenerālprokurora, gan Augstākajā tiesā, lūdzot lietu atjaunot un pārskatīt, tomēr abas šīs iestādes formāli atrakstījās. Ir iesniegta arī sūdzība ECT, bet vēl nav izskatīta. Lieki teikt, ka arī Rīgas apgabaltiesai šī lieta nebija piekritīga, jo Preiļu rajona tiesa ir Latgales tiesu apgabalā. Pēdējās sūdzības izskatīšanas laikā stažējos Mehiko Universitātē. Lēmums man likumā paredzētajā kārtībā tā arī netika izsniegts. Caur paziņām uzzināju, ka esmu meklēšanā. Pēc diviem mēnešiem biju Krievijā, dažu stundu braucienā no Latvijas, gaidīju ğimeni, sieva vienreiz atbrauca, tomēr meitiņu, kura man “Skype” stāstīja “Tete! Es pi tevi atbraukšu!”, tā arī neatveda. Es zināju, ka jau esmu meklēšanā visā Šengenā, ka ir ļoti bīstami šķērsot robežu un arī bīstami šeit būt, tomēr nevarēju nebraukt pie meitiņas, nevarēju nemēğināt saglābt ğimeni. Kad atbraucu, pārliecinājos, ka sieva mani ir nodevusi. Tā kā Liberecā man bija piešķirta stipendija, atbraucu, lai aizmirstos darbos, – šī mēneša laikā daudz palīdzēju vietējai universitātei.

Manā mūžā bija 2 lielas mīlestības – pret tēvzemi un pret ģimeni. Sieva nodeva ģimeni, tāpēc ka mani nodeva tēvzeme. Savukārt tēvzeme mani nodeva par to, ka vēlējos to padarīt labāku, godīgāku, nebaidījos no formāliem ierēdņiem, atteicos ar viņiem kopā saukt pliku karali par apğērbtu.

Viņi piedāvāja: pievienojies mums mūsu melos un mēs nepostīsim tavu dzīvi! Bet vai tā ir jābūt? Vai tas atbilst ES tiesiskuma un taisnīguma uzstādījumiem? Un vai cilvēks par to, ka viņš tik tiešām tic šiem ideāliem, ir jāliek cietumā?

Gan Latvija, gan Čehija ir postkomunistiskas valstis, un tas daudz kur joprojām ir jūtams, tostarp valsts pārvaldē. Tomēr, cik man šo mēnešu laikā nācies saskarties, tiesa šeit strādā kvalitatīvāk, tiesiskāk. Un tas dod cerību. Cerību dod arī tas, ka no malas, bez ieinteresētības un emocijām, vienmēr ir iespēja palūkoties objektīvāk.

Es vēlos pakomentēt arī Eiropas Padomes pamatlēmuma par Eiropas apcietināšanas orderi ievada 10. daļā pausto augsto dalībvalstu savstarpējo uzticību, jo ir pamats bažīties, ka tā var tikt izmantota kā iegansts, lai jautājuma būtībā neiedziļinātos. Šis princips ir nevis jau noticis fakts, bet ideāls, kuru ES cenšas sasniegt, uz kuru iet, tieši tāpat kā ievada 5. daļā paustais mērķis “kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu”, kā arī tie cilvēktiesību un tiesiskuma kritēriji, kurus ES pauž citos savos dokumentos. Diemžēl, kā mēs pierādījām ar mūsu iesniegtajiem dokumentiem, Latvijā ir lielas problēmas kā ar tiesiskumu, tā ar cilvēktiesībām, tāpēc arī citu valstu uzticībai Latvijai ir jābūt ārkārtīgi kritiskai. Šajā, respektīvi, manā gadījumā aizstāvība ir uzrādījusi virkni pārkāpumu, kuri faktiski uzticību Latvijai degradē un kurus nedrīkst izlikties neredzam, aizklājot acis ar šo deklaratīvo uzticības uzstādījumu.

Mēs esam iesnieguši pulka pamatojumu, kāpēc tiesai būtu jānoraida manas izdošanas pieprasījums (iesniegto dokumentu nepietiekamība, abpusējās sodāmības neesamība, pārsūdzības tiesību liegums, personas stāvokļa pasliktināšana tās politisko uzskatu dēļ, pilsoņu pretošanās tiesības pamattiesību pārkāpumu gadījumā, lietas process, veselības un dzīvības apdraudējums ieslodzījumā, lietas izskatīšana, klāt neesot, lietas izskatīšana nepiekritīgā tiesā – tātad nelikumīgā tiesas sastāvā). Tāpat saskaņā ar principu “in dubio pro reo”, kurš aprakstīts Čehijas Kriminālprocesa § 2/2, kā arī Pamattiesību un pamatbrīvību deklarācijas 41/2 p., jebkuras šaubas ir jāizlemj par labu apsūdzētajam, nevis apsūdzētā statusam. Tātad, lai tiesa nospriestu mani neizdot, pietiktu, lai tai rastos šaubas kaut tikai par vienu no mūsu uzrādītajiem iemesliem. Pašam kā ieinteresētai personai, protams, grūti spriest, tomēr man ir radies priekšstats, ka šo minimālo programmu esam krietni pārpildījuši. Ceru, ka tiesa ir mūs sadzirdējusi un ka tā nebūs pavirša savā spriedumā, bet tiešām iedziļināsies un izspriedīs lietu pēc būtības.

Un noslēgumā – viena maza kalendāra replika. Šī tiesa notiek zīmīgā laikā. (Runa tiek lasīta 3.7.2017) Pēc pāris dienām Čehijā būs vieni no nozīmīgākajiem valsts svētkiem. Es, protams, nepretendēju uz tādu lomu latviešu tautas vēsturē, kāda čehu tautas vēsturē ir kādreizējam Kārļa Universitātes rektoram Janam Husam, tomēr vēlos vērst tiesas uzmanību uz to, ka pēc savas būtības šie gadījumi ir ļoti līdzīgi – cilvēks tiek iznīcināts par to, ka neatsakās no savas pārliecības un savas tautas.

Autors: Ansis Ataols Bērziņš