Foto: facebook.com/liesma.kalve
Pirms nepilna mēneša sociālos tīklus pāršalca stāsts par kādu kundzi, kura autoceļa Liepāja – Rīga malā jau gadiem tirgo pašas adītās vilnas zeķes. Sociālo tīklu lietotāji pauda sajūmu par sirmās kundzes entuziasmu un sparu – viņa ceļmalā sastopama kā vasaras karstumā, tā ziemas spelgonī.
Cilvēki ar stāstu par Ārijas kundzi ne tikai aktīvi dalījās “Facebook”, bet arī krietni vien biežāk piestājuši pie viņas ceļmalā, nopirkt kādu zeķu pāri. Par šādu “klientu” pieplūdumu adītāja paudusi prieku un izbrīnu.
Foto: facebook.com/liesma.kalve
Pie Ārijas viesojās un viņas stāstu atklāja Liesma Kalve.
“Esmu ciemos pie kundzītes, kas uzcītīgi sēž Rīga – Liepāja šosejas malā un lūko notirgot pašadītas zeķītes. Viņa bez tā vienkārši nevar,” nosaka vedekla, atmetot roku Ārijas kundzes virzienā.
“33 gadus nostrādājusi tirdzniecībā kā 06 konta grāmatvede, visu mūžu brīnumgaldautus adījusi, rakstus no galvas margojot. Viņa nevar mierīgi nosēdēt un skatīties, kā mēs te plēšamies,” stāsta vedekla.
Ārijas kundze mēģina taisnoties: “Meitiņ, ja es iesēdīšos – man beigas! 84 gadu vecumā nedrīkst sēdēt rokas klēpī [salikusi] nevienu mirkli! Ziemā ir visgrūtāk, kad sniegs un laukā iziet nevar. Tad es riņķoju pa istabu…
Bet mīļā! Šitie jaukie cilvēki! Es vai mēma no brīnumiem paliku. Izeju vienā rītā uz ceļa un ne attapties, kad pusstundas laikā 10 zeķu pāru! Citā dienā biju laimīga, ja vienas notirgoju. Bet te vienā rāvienā! Vedekla pārbijās, kad pusstundu pēc tam, kad mani pavadīja līdz ceļa galam, atnācu atpakaļ. Domāja – slikti palicis! Bet es saku – ātri jāada zeķes vēl! Visas iztirgoju.
Nākamajā dienā kundzīte piebrauc un saka – mēs jūs internetā redzējām! Apkampj mani un sabučo! Vai man dieniņ! Šito ļaužu mīlestību!
Nu dikti mēs jums pateicīgi esam. Citi gan saka, ka es ubagojot… Nu, ko es varu teikt. Vai tad tā ir ubagošana? Es nevienam virsū neeju un neko neprasu. Ne pašvaldībai, ne pilsētas domei, ne sociālajiem dienestiem. Divas acu operācijas un aknu operāciju esmu pārcietusi. Par visu samaksāju. Dēls agrāk mežā strādāja, labi pelnīja. Paņēmām kredītu, māju sakopām, lai var dzīvot kā cilvēki. Bet tad dēlam nelaime gadījās – muguras trauma un nu nekā. Var vien apsardzē sēdēt. Kredīts jāmaksā, alga maza, man pensija vispār nav ko runāt. Tā mēs ar vedekliņu katru mīļu brīdi uz mežu – ogas, sēnes, puķītes, adām vakaros.
Vienu mani vairs nekur nelaiž. Kā es pirms desmit gadiem mežā apmaldījos! Nu apjuku un vairs nesapratu, kur atrodos! No bailēm uzrāpos kokā! Lai kāds dzīvnieks man neuzbrūk. Atradu tādu ērtu staklīti zarā, iekārtojos, sēžu un gaidu, kad mani nāks meklēt. Kā tiku tai kokā, vēl tagad nesaprotu. Laikam stipras bailes bija. Tumsa jau nāca virsū. Dzirdu – dēla balss mani sauc: ”Mamm! Kur tu esi?” “Kokā, kokā, dēls!” Nocēla mani zemē, sēnes dusmās aizmeta, mani pār plecu un šlepē laukā no meža!”
Ar lielu mīlestību Ārijas kundze man zina stāstīt par katru no ģimenes – par ko strādā, kas ir aizraušanās – bērni, mazbērni, mazbērnu draugi un draudzenes – visi darbīgi un atbildīgi cilvēki, katram sava dzīve – kurš Brocēnos, kurš Rīgā vai Saldū. Rodas sajūta – šajā ģimenē – viens par visiem un visi par vienu!
”80 gadu jubilejā pagasts man 30 latu uzdāvināja,” Ārija saka lepni. ”Ņemšanās gan bija liela – jābrauc uz sociālo nodaļu pēc izziņas, tad uz pilsētu uz banku, ceļa izdevumi pašai un pavadonei. Nekas jau no tā daudz neatlika. Toties satiku daudz jaunu sieviešu, kuras arī pazinu. Stāv rindā pēc pabalstiem. Zinu, ka bērnu viņām nav…
Nebūtu man tā tuvredzība 16, tad jau vēl daudz ko varētu iespēt.
Gaidu, kad dēls no meža zarus atvedīs, iešu siet slotas. Cilvēkiem vajag. Un tagad man daudz draugu – tikai lai neņem ļaunā, ja kādu nevarēšu atpazīt, redzēt jau tikpat kā neredzu. Bērni man adīšanai un citiem darbiem speciālas brilles ar tādu uzparikti sataisījuši. Cilvēkos gan ar to nevar rādīties,” stāsta sirmā kundze.
Uz atvadām apkampjamies, sabučojamies kā senas draudzenes. Siltas kafijas tase un Ārijas kundzes stāsts tik ļoti sasildīja, tik ļoti… Mājupceļš likās balts kā Ziemassvētku pasakā,” stāstu par Āriju noslēdz Liesma Kalve.
Avots: DELFI aculiecinieks