Par nu jau bijušā Finanšu policijas izmeklētāja Roberta Dirnēna, kurš, kā jau rakstījām, no savas mātes – skolotājas saņēma mantojumā 500 000 $, un viņa brāļa Kaspara Aleksandrova fantastisko „veiksmi”, pēc mātes – skolotājas nāves mantojumā saņemot vairāk nekā pusmiljonu ASV dolāru un virkni īpašumu, līdz šim ir bijusi zināma tikai šī fakta publiskotāju – Latvijas Televīzijas versija. Šodien Pietiek publicē ekskluzīvu interviju ar abiem brāļiem, kuri izklāsta otru – savu notikušā versiju.
– Sāksim ar jūsu mammas testamentu.
– Kaspars: Vispirms es jums vēlos ko parādīt. Šis ir mūsu mammas atstātais testaments, notariālais akts. Šeit ir redzams, ka tas sastādīts 2002.gadā un ka vienīgais mantinieks esmu es, kam mamma atstājusi mantojumu.
– Kādēļ tikai vienam dēlam?
– Roberts: Mēs esam brāļi, bet tolaik mūsu attiecības nebija tik vienkāršas. Kasparam bija daudz ciešākas attiecības ar mammu un arī kopīgi biznesa darījumi. Bet jau fakts vien, ka testamentā kā legāta saņēmējs ir minēts mans brālis, apliecina, ka raidījumos De Facto un Aizliegtais paņēmiens minētais par to, ka Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas darbinieks fiktīvi saņēmis mantojumu, neatbilst patiesībai. Es esmu likumiskais mantinieks.
– Kaspars: Jūs redzat, šeit ir testators, šeit ir liecinieki, un šeit ir minēts mans vārds un uzvārds. Testaments ir publisks un noformēts kā notariālais akts.
– Kāpēc mamma atstāja mantojumu tikai vienam dēlam?
– Kaspars: Man bija ciešāka saikne ar māti. To visu var apliecināt bankas kontu izraksti, zemesgrāmata. Diemžēl šobrīd man nav pieejami mammas bankas kontu izraksti, jo pie miruša cilvēka bankas kontu izrakstiem ir grūti piekļūt. Mamma bija ļoti aktīva, es arī darbojos ar nekustamajiem īpašumiem, mēs viens otram palīdzējām, un mammai bija vairāki nekustamie īpašumi. Tie bija deviņdesmitie gadi un divtūkstošo sākums, kad ar nekustamajiem īpašumiem varēja labi pelnīt. Viņa, neskatoties uz saviem cienījamiem gadiem, bija apķērīga, aktīva un darbojās.
– Tomēr raidījumā teica, ka jūsu mamma dzīvojusi vairāk nekā pieticīgi, no rokas mutē.
– Roberts: Mēs paši labi zinām, kā dzīvojām bērnībā un jaunībā. Tas lieku reizi nav jāatgādina. Tā sieviete, kas bija skolas direktore vai kāda kolēģe, vai vispār kāda no malas piesaistīta persona, droši vien runāja par tiem laikiem, kas bija kādos astoņdesmitajos gados, bet nekādā mērā ne pēc tam.
– Ir kādi dokumenti, kas apliecina, kā jūsu mamma tika pie šīs naudas?
– Kaspars: Bankā noteikti ir šādi dokumenti, vēl to var redzēt zemesgrāmatā un kadastru reģistrā, kas ir publiski pieejami. Zemesgrāmatā var pēc personas koda apskatīties jebkurš.
– Jā, es noteikti vēlos apskatīties šādus dokumentus, taču pēc personas koda zemesgrāmatā nevar sameklēt informāciju. Šāda iespēja nav publiski pieejama.
– Kaspars: Te ir testaments un mantojuma apliecība. Nekustamo īpašumu dokumentus var atrast reģistros.
– Bet mēs raidījumā redzējām, ka pie notāra var atnākt jebkurš un sastādīt fiktīvu testamentu, kurā novēlēt kādam kādas “netīrās” naudas, lai tādā veidā tās legalizētu.
– Kaspars: Šeit norādīti gan liecinieki, gan testators, gan notāra paraksts, vai jūs domājat, ka šādu dokumentu var sastādīt aizmuguriski? Vai jūs domājat, ka mēs ar varu aizvedām mammu pie notāra?
– Nē, nu jūs droši vien ar mammu vienojāties, ka jums ir mistiska nauda un lai viņa to atstāj mantojumā.
– Kaspars: To visu var pārbaudīt ar bankas dokumentiem. Ja žurnālistiem tie nav pieejami, tad tiesībsargājošām iestādēm pilnīgi noteikti ir. Līdz ar to visu ir iespējams pārbaudīt. Mums nav, ko slēpt.
– Vai jūs varat pateikt adreses, kuras tirgojot jūsu māte ieguva šo pasakaino bagātību?
– Roberts: Es varu pateikt tikai par Sunīšu zemi, ko esmu mantojis no mammas. Tā ir no 2002.gada reģistrēta uz viņas vārda. Tāpat tie nekustamie īpašumi, kas ir pārrakstīti tagad manam dēlam, uz vienu no viņiem ir mammas hipotēka par 150 tūkstošiem jau no 2006.gada. Es varu paskaidrot tikai par to daļu, par ko es biju informēts. Varbūt es tajā laikā ne pārāk cieši kontaktēju ar brāli par tiem darījumiem, kas tur notika. Es varu pateikt to, ko es pēc šīs ažiotāžas pats esmu pacēlis augšā un pārbaudījis. Tāpat es zinu, ka mammai bija dzīvoklis Rīgā, kuru arī viņa iegādājās, ja nemaldos, 2002.gadā un vēlāk pārdeva. Respektīvi, tie īpašumi ir bijuši. Stāsts, ka tā ir nabaga pensionāre, kurai nav ko ēst, jāiet ubagot naudu teātrim, maigi sakot, ir nekorekts.
– Ko jūsu mamma mācīja skolā?
– Kaspars: Vēsturi.
– Kā tas gadījās, ka vēsturniecei pēkšņi ir tādas zināšanas finanšu un nekustamo īpašumu jomā?
– Kaspars: Tas bija tāds laiks, kad īpašas zināšanas nevajadzēja. Varbūt jūs vēl atceraties, kā tas notika deviņdesmitajos un šā gadsimta sākumā. Tur pietika ar drosmi un neatlaidību.
– Kā jūsu mamma uztrāpīja uz šīs zelta āderes?
– Kaspars: Nu, labi, neslēpsim, ne jau viņa viena, mēs darbojāmies kopā, viens otram palīdzējām, tur bija arī manas zināšanas. Mums ir daudz paziņu, arī ārzemēs, kuri mums ir palīdzējuši, tāpat mēs esam palīdzējuši viņiem, kopīgi veikuši darījumus. Arī viņai bija savs paziņu loks ārpus skolas. Es esmu viņai palīdzējis, es netaisos no tā atteikties. Mums arī ar paziņām bija darījumi, kur bija vienošanās – ja būs peļņa, tad to arī sadalīsim, un juridiski pat nebija noformētas oficiālas darījumu attiecības. Mēs vienkārši uzticējāmies, un es to nekad neesmu nožēlojis. Mammai bija depozīti, viņas kontos bija nauda. Tas viss ir redzams.
– Vai ir kāds dokuments, kurā var redzēt, ka Kaspars kā mantinieks saņem no mammas bankas konta mantoto naudu?
– Kaspars: Tāda dokumenta nevar būt, jo tas tika mantots skaidrā naudā. Tas, ko mamma norādīja testamentā kā naudas līdzekļus bankā, viņai toreiz bija bankas kontā. Tas ir 2002.gadā, bet ne brīdī, kad viņa aizgāja aizsaulē. Tad tur jau bija ievērojami mazāk. Turklāt tas nebija vienā bankas kontā, un nav tāda viena dokumenta, kurā to visu var redzēt. Tā nauda pie manis nonāca pa daļām, arī tajā laikā, kad mamma vēl bija dzīva. To, kāda nauda kuram no mums pienācās un ko mēs saņēmām mantojumā, ir redzams mantojuma apliecībā, kā arī mantojuma sadales līgumā.
– Roberts: Šie dokumenti skaidri parāda, ka nauda bija, tā ir reāli sadalīta un saņemta mantojumā, un teikt, ka viņa bija nabaga skolotāja, ir nekorekti.
– Vai ir kādas fotogrāfijas, kurās var redzēt, kā jūsu mamma dzīvoja?
– Roberts: Viņa dzīvoja pieticīgi. Viņa nekad ar to nav dižojusies.
– Viņai bija pusmiljons, bet viņa dzīvoja pieticīgi?
– Kaspars: ?… Tas, ka es neesmu trūcīgs, nenozīmē, ka man jāstaigā ar zelta pulksteni. Ir daudz cilvēku, kuriem ir ievērojami naudas līdzekļi, bet pēc kuru izskata to nekad nevarēs pateikt. Viņa nekad nav staigājusi, apkārusies ar zeltiem vai izrādot savu turīgumu.
– Un tad no tās mantotās naudas jūs sapirkāt visus tos neskaitāmos nekustamos īpašumus, uzdāvinājāt bērniem fiktīvus biznesus?
– Kaspars: Es jums tūlīt parādīšu miljonu vērtos īpašumus. (rāda fotogrāfijas ar nekustamajiem īpašumiem). Šī noplukusī māja ir Rīgā, Dzirnavu ielā 134/136. Tas ir zemesgabals Jelgavā, Dobeles ielā. Tā daudzdzīvokļu māja nepieder pie šī zemesgabala. Mūsu bērnu Madaras un Robija biznesi ir pilnīgi legāli un caurskatāmi, kuru uzsākšanai ir izmantoti aizdevumi vai dāvinājumi no radiem.
– Bet tad jau īrnieki maksā nomas maksu.
– Kaspars: Nē, māja ir uz cita zemesgabala. Tikai šis pleķītis zemes. Šis ir Jomas ielā 22, Jūrmalā. Tur pieder tikai viens dzīvoklis ar sauso tualeti. Šis ir Mellužu prospektā 76, Jūrmalā. Tur pieder puse mājas.
Kā redzat, nekādu vērtīgu un nozīmīgu koku, ko cirst un pārdot, tur un arī citos gabalos nav. Ofiss Ieriķu ielā 15 atrodas bankai piederošā mājā, reāli tur ir 40-60 kvadrātmetrus liels birojs, kura vērtība varētu būt ap 50 tūkstošiem eiro. Tur nav nekāds pusmiljons eiro. Tāda ir visas mājas kadastrālā vērtība, ne šim birojam. Es arī apskatījos tiem visiem kadastrālās vērtības. (Rāda tabulu ar īpašumiem, kas pieder Danlat Investments K/S un Skulte Real Estate ar kadastrālajām vērtībām.)
– Kāpēc jūs neiesniedzāt sākumdeklarāciju, kad tas bija jādara, un nedeklarējāt skaidro naudu un īpašumus?
– Kaspars: Es apzinos, ka esmu izdarījis administratīvo pārkāpumu. Es esmu gatavs samaksāt administratīvo sodu. Es zinu, ka tas ir likuma pārkāpums, bet es to darīju apzināti. Zinot, kā mēdz noplūst informācija, es baidījos par savu un savu ģimenes locekļu veselību un dzīvību. Uzzinot, ka man pieder lielas naudas summas, ja šī informācija nonāktu nepareizajiem cilvēkiem, tad es varētu piedzīvot, ka nolaupa, piemēram, manu dēlu un pieprasa izpirkuma maksu. Es to visu nevēlējās un baidījos no tā.
– Roberts: Diemžēl tā reāli mēdz notikt.
– Kaspars: Jūs taču piekritīsiet, ka administratīvais sods ir daudz mazāks riska faktors nekā bailes par savu tuvinieku dzīvību.
– Bet mamma kāpēc nedeklarēja?
– Kaspars: Man ir grūti par to runāt, bet jāatzīst, ka pēdējos dzīves gados viņa vairs nebija spējīga. Viņai bija galvas audzējs. Pēdējos gadus diemžēl viņa nespēja sekot līdzi notikumiem un vairs nespēja īsti atbildēt par savu rīcību.
– Roberts: Viņai 2009.gadā izoperēja galvas audzēju. Tas bija ļoti smags laiks. Ja tas, kas notiek tagad, būtu noticis toreiz, viņa to neizturētu. Mēs arī vēlējāmies mammu pasargāt.
– Par īpašumiem man jūsu pozīcija būtu skaidra. Tagad ķersimies pie PVN shēmām.
– Roberts: To es varu pastāstīt.
– No raidījuma konteksta varēja saprast, ka jūs darbojaties PVN karuselī, kas ir lielākais Latvijā, un brālis to piesedz.
– Roberts: Tā tur gluži nebija teikts, bet droši vien, ka ierindas skatītājs tā varēja saprast.
– Kaspars: Tā varēja saprast, tādēļ ir jautājums, kam tas ir izdevīgi. Ir divas lietas – nekustamie īpašumi un mantojums, un ir cilvēks, kas ir desmit gadus krāpis valsti, ir pieķerts un tagad televīzijā plātās ar savu noziegumu. Kam ir izdevīgi šīs lietas sasiet kopā?
– Roberts: Jūs to uztvērāt kā PVN shēmas – tās tabuliņas, ko tur rādīja? Es to pat tā neuztvēru.
– Kaspars: Man ir viss raidījums izanalizēts pa minūtēm. Esmu to visu aprakstījis un gatavojos sniegt sūdzību Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē. Varu jums iedot šo tekstu, bet tas vēl nav iesniegts.
– Roberts: Cilvēks ar aizklāto seju šādu domu izteica.
– Kaspars: Jā, tāds varētu būt iespaids radies.
– Roberts: Ir lietas, kas vispār šajā raidījumā netika atspoguļotas. Tie dokumenti, ko jums rādīja brālis, ir juridiski dokumenti, notariāli apstiprināti. Neviena vārda nebija par to, ka tas ir 2002.gada testaments un viss novēlēts manam brālim. Tika paziņots, ka finanšu policists mantojis pusmiljonu, sīkāk nepaskaidrojot. Bet būtiskākais ir jautājums, kas tad ir šis cēlais varonis, kas sēdēja ēnā un neatklāja savu identitāti. Kas šī ir par personu? Par to dati netika sniegti. Šis personāžs, kā viņš visai valstij atzinās, ir ar diezgan lielu stāžu, kas veicis noziegumus valsts ieņēmumu jomā. Desmit gadus, katru gadu nozogot valstij divus miljonus. Elementāra matemātika – ap 20 miljoniem eiro kopā. Šo darboni ar visu viņa organizēto grupu aizturēja, izstrādāja un beigās arī atklāja tāds personāžs kā es. Es esmu tā atslēgas figūra, kas pārtrauca šī personāža darbību.
– Vai viņš ir uz brīvām kājām?
– Roberts: Šobrīd ir uz brīvām kājām, jo tad, kad mēs viņu aizturējām, tiesa neuzskatīja par vajadzīgu viņu apcietināt. Tas bija jau 2014.gadā. Tur arī visi pirmsākumi ir meklējami. Viņš ir patiesais sižetu iniciators, pasūtītājs, idejiskais iedvesmotājs un arī informācijas piegādātājs. Tā ir īsā atbilde uz jūsu jautājumu par PVN shēmām. Tas cilvēks, kas sēdēja ēnā, man ļoti atgādināja Raimondu Betheru. Vai tas viņš bija, es kategoriski apgalvot nevaru, bet ļoti atgādināja.
– Viņš ir šīs grupas vadonis?
– Roberts: Jā, viens no organizatoriem. Es pie šīs lietas strādāju divus gadus, no 2011.gada. Tur ir ieguldīts ļoti daudz darba. Tad, kad tam visam vajadzēja rezultēties ar likumsakarīgu rezultātu, kad mums vajadzēja šo grupējumu aizturēt, pēkšņi notika neticamais. Šīs personas pāris dienas, pirms mēs bijām ieplānojuši izmeklēšanas darbības, uzzināja par tām. Uzzināja par tām un paātrinātā tempā sāka iznīcināt visus lietiskos pierādījumus, nobēdzināt materiālās vērtības, un arī paši sāka bēguļot un beigās arī aizbēga. Bija no sākuma neoficiāla informācija, pēc tam tas arī apstiprinājās oficiāli, pirms bēgšanas viņi shēmas klientiem nozaga no 200 līdz 300 tūkstošiem eiro. Tas bija no faktiskajiem uzņēmumiem, kas izmantoja šīs shēmas pakalpojumus. Piesavinājās līdzekļus un aizbēga uz plašo Krievzemi, un vairāk nekā gadu slēpās.
– Kā jūs viņus aizturējāt?
– Roberts: Tā ir mūsu darba specifika. Viņi ik pa laikam atgriezās Latvijā. Aizturējām viņus tad, kad viņi bija šeit. Mēs viņus aizturējām 2014.gada vasarā. Pēc šīs personas aizturēšanas viņš bija ļoti neapmierināts. Bija visādi mēģinājumi kaut kādā veidā ietekmēt, kaut ko sarunāt. Tas viss tika principiāli noraidīts. Kad viņš saprata, ka nekas tādā veidā cauri neiet, tad apmēram 2014.gada augustā jau sāka parādīties konkrēta informācija, ka jūs, čaļi, paši esat baigie žuļiki, es jūs visus atmaskošu un vispār – lieciet man mieru, vai arī jums būs problēmas. Par šiem centieniem es mēģināju darīt zināmu jau no paša sākuma. Kad es to mēģināju, tad tas viss ļoti progresēja. 2015.gadā tas jau pieņēma bīstamas formas.
– Kādā veidā jūs informējāt?
– Roberts: Es rakstīju dienesta ziņojumus, ziņoju augstākai priekšniecībai.
– Un viņi nelikās ne zinis?
– Roberts: Tā gluži nevar teikt, ka nelikās ne zinis. Viņi tika novīzēti iekšējās drošības daļai. Es negribētu teikt, ka nelikās ne zinis, bet faktiski mēs ar to nodarbojāmies vieni paši. Tā nebija pirmā reize, kad es saskāros ar līdzīgām problēmām. Es jau tomēr strādāju 19 gadus. Es uzrakstīju dienesta ziņojumu, un to pēc piekritības novīzēja iekšējās drošības birojam. Es informēju par draudiem, kas var skart ne tikai mani personīgi, bet visus tos cilvēkus, kas ir iesaistīti izmeklēšanā, kā arī radus, draugus un paziņas. Tas viss ir minēts dienesta dokumentos.
– Šis dokuments nav saglabājies?
– Roberts: Tas atrodas VID, manā rīcībā tā nav. Bet man tas viss ir saglabājies galvā, jo esmu tā autors. Man nevar šāds dokuments būt, jo tas ir dienesta lietošanā. Es to visu esmu nodevis.
– Vai tas bija iemesls, kādēļ aizgājāt no Finanšu policijas?
– Roberts: Manā skatījumā – jā. Es sapratu, ka man pašam jātiek galā ar visiem šiem jautājumiem. Bet bija arī vēl citi iemesli.
– Kā izpaudās šie draudi?
– Roberts: Sākumā tas bija aplinkus. Caur kādām kontaktpersonām tika nodota informācija.
– Viņi zvanīja, rakstīja? Kā tas notika?
– Roberts: Saprotiet, mēs kontaktējamies ar dažādām personām. Gan ar juristiem, gan ar viņu amata brāļiem. Tā ir darba specifika. No vairākiem avotiem atnāca informācija, ka viņš tevi rok.
– Atnāca caur citām personām?
– Roberts: Sākotnēji, jā. Tie bija vairāki neatkarīgi avoti, tādēļ es to vērtēju kritiski un to norādīju arī savā ziņojumā. Bet tie avoti bija ticami. Atcerēsimies, ar ko sākās viņu aizturēšana. Sākās ar totālu informācijas noplūdi no Valsts ieņēmumu dienesta. Tas nevarēja notikt tāpat vien. Bija informācija par to, ka viņam ir atbalsta personas iekšienē, kas viņu sargā. To jau arī viņš pats pateica televīzijā, ka desmit gadus nevari zagt, tad tu paliec redzams. Tas fiziski nav iespējams. 2014.gadā tas bija mērenās devās, un tas netraucēja tik ļoti, tā bija ierasta prakse, ka ir pretestība izmeklēšanai. 2015.gadā tas pārauga bīstamās formās. Konkrētu piemēru es varu minēt, ka šim personāžam nodedzināja saimniecības māju, kurā atradās pirts, garāža un motocikli. Viņš aizgāja uz policiju un uzrakstīja iesniegumu par slepkavības mēģinājumu, ko esmu mēģinājis veikt es, mani kolēģi, arī radi un paziņas. Es sapratu, ka pēc viņa domām arī mans brālis tur varētu būt iesaistīts. Es piekrītu, ka cilvēks var izvirzīt dažādas versijas, pat visabsurdākās, bet es to viennozīmīgi traktēju kā pretdarbību izmeklēšanai. Kad tas notika, es sapratu, ka ar to cilvēku nav īsti labi, jo tādās formās es vēl nebiju saskāries ar pretdarbību. Un, ja jūs jautājat par draudiem, tie bija jau vēlāk un tiešā tekstā tika izteikti arī man.
– Ko nozīmē tiešā tekstā?
– Roberts: Es tur vairs nestrādāju, bet diemžēl es nevaru atklāt, kā tas tika darīts, bet es zinu, ka tie bija draudi, kas bija adresēti tieši man. Un persona, kas to teica, rūpējās par to, lai es to dzirdu. Klātienē mēs netikāmies, bet viņš bija pārliecināts, ka es to dzirdu.
– Kaspars: Es arī tajā laikā absolūti nejauši, sēžot kafejnīcā, dzirdēju draudus, kas bija adresēti man, bet netika izteikti tieši, bet tā, lai es to dzirdu. It kā citu cilvēku sarunas. Tur tika izmantota īsta noziedznieku necenzētā leksika. Tagad tas tiek pasniegts, ka notikusi konkurentu cīņa, bet es nevienu no šiem cilvēkiem nezināju. Es ar to esmu saskāries, Roberts ar to ir saskāries.
– Roberts: Doma bija tāda, ka ar tavu atlaišanu no darba nekas nebeigsies. Tas būs mazākais. Tu sēdēsi, es atņemšu tev visu, kas tev ir dārgs.
– Jūs šķetinājāt PVN shēmu, vai varat pastāstīt, kā īsti notiek PVN atmazgāšana vai arī tas ir dienesta noslēpums?
– Roberts: Vispārējo principu? Atslēgas vārds ir PVN. Mums daudzās uzņēmējdarbības formās ir būvēts tā, ka PVN maksā piegādātājs, kas piegādā preci veikalam, nevis pats tirgotājs. Un tad tiek sashēmota piegādāju ķēde, kuras pēdējais posms vienkārši pazūd, nesamaksājot PVN. Pēc atskaitēm uzrāda, ka ir samaksājis, bet reāli nekas nav valstij samaksāts. Protams, ir visādi atvasinājumi, bet reāli tas notiek šādi.
– Vai varat nosaukt kādu uzņēmumu, kas izmantoja PVN atmazgāšanas pakalpojumus?
– Roberts: Tur bija arī pazīstami uzņēmumi, bet tomēr nesaukšu.
– Kaspars: Jums ir iespēja vērsties pie tiem uzņēmumiem, kurus viņi apkrāpa. Es domāju, ka viņiem būtu, ko teikt. Kā jūs jau sapratāt, šie grupējuma dalībnieki ar visu klientu naudu pazuda.
– Roberts: Nauda, kas bija jāatdod jau atmazgāta pasūtītājam, reāli netika atdota, un to piesavinājās savās kabatās.
– Vai tur bija tādas atpazīstamas firmas?
– Roberts: Domāju, ka ne.
– Vai grupējumā bija arī kāda dāma?
– Roberts: Nebija gan, pārsvarā vīriešu kolektīvs.
– Tās bija universālās bankas vai arī tā dēvētās nerezidentu bankas?
– Roberts: Tās pārsvarā bija lielās bankas.
– Ja es pareizi saprotu, tad tā pēdējā firma pieder kaut kādam, kuru neviens nekad nav redzējis, kuram ar Latviju nav nekādas saistības.
– Roberts: Kaut kādam čučmekam.
– Un tā vienkārši pazūd, nobankrotē.
– Roberts: Pa lielam, jā. Tur ar niansēm, nav tik vienkārši. Tur ir atstrādāti mehāmismi, lai tas viss būtu ticamāks, nebūtu tik acīmredzami, bet apmēram tā.
– Man no raidījuma radās iespaids, ka jūs tik labi to visu zināt, jo pats esat iesaistīts.
– Roberts: (smejas)
– Kaspars: Tā jau bija raidījuma jēga. Salikt kopā divas nesaistītas lietas un pasniegt kā sensāciju. Ka mēs fiktīvi mantojam PVN shēmās atmazgātu naudu. Patiesībā ir virkne fizisku un juridisku personu, kas nodarbojas ar dažādiem legāliem biznesiem. Tiek radīts iespaids, ka legāli iegūta un nopelnīta nauda ir saņemta PVN shēmās.
– Roberts: Tā to lielākā daļa skatītāju saprata.
– Kaspars: Raidījumos es tiku publiski parādīts kā iespējamais noziedznieks, kuru piesedz “korumpētais” brālis finanšu policists.
– Kāpēc jūs toreiz nepiezvanījāt, ka Guntis Bojārs jūs meklēja un iedeva savu telefonu, uz kuru atzvanīt?
– Roberts: Ko man viņiem bija teikt? Es jau biju ticies ar [Ingu] Šņores kundzi, es redzēju viņas raidījumu. To taču parādīja televīzijā, ka es ar viņu tikos. Varbūt jums arī sēž kāda atbalsta figūra ar slēpto kameru. Es tikos ar viņu un piekritu privātai sarunai, ne intervijai.
– Žurnālists nav draugs vai psihoterapeits, ar kuru privāti parunāties.
– Roberts: Es līdz šim nebiju ar to saskāries. Neesmu bijusi publiska persona. Veicu savu darbu un īpaši sevi neafišēju. Es ar viņu tikos, sniedzu līdzīgu informāciju, ko jums, bet bez dokumentiem. Stāstīju to pašu. Es arī stāstīju, ka tas ir elementārs pasūtījums, ka cilvēks ir apskrējis visas iespējamās tiesībsargājošās iestādes, sarakstījis visus iespējamos iesniegumus par mani, par maniem kolēģiem, par maniem radiem, draugiem un paziņām, kādi mēs esam ļauni, slikti, korumpēti, negodīgi un vispār nošaujami. Es to visu izstāstīju. Bet tas, ko es redzēju De facto, man tur vairs nebija ko komentēt. Kāda velna pēc man jārunā vēl ar kādu Bojāru?! Ko man viņam skaidrot?! Kādēļ, ja parāda to, ko parāda.
– Kaspars: Viņi ieradās pie mājas, kuru es nomāju, uzstādīja statīvu un sāka pāri žogam filmēt. Kur tad paliek personas dzīves neaizskaramība? Tad ieradās otrreiz un iedeva lapiņu ar telefonu, lai piezvana Guntim.
– Roberts: Man bija atstāta zīmīte, lai steidzami piezvanu Latvenergo elektromontierim Guntim. Viņi bija manas bijušās sievas dzīvesvietā, ar sniega pikām meta pa logu, mēģināja caur vārtiem runāt. Tas ir nekorekti. Bet tas pat nebūtu izšķirošais. Es sapratu, ka jēga jau no tā nav, ko es pateikšu. Tas ir bezjēdzīgi. Tāpat uztaisīs pa savam.
– Kaspars: Manas meitas draudzene Eila vispār tika piekrāpta. Viņai piezvanīja paziņa un sarunāja tikšanos, ka cilvēki vēlas trenēties. Un ieradās pēkšņi ar kamerām un sāka izprašņāt, un spieda atzīties. Un tad tas tika pasniegts un pagriezts, ka izvairās un nevēlas atbildēt. Mēs netaisāmies viņiem taisnoties. Mēs netaisnojamies. Es neesmu saistīts ar Kiprā reģistrēto kompāniju un varu apliecināt, ka es tajā neesmu patiesais labuma guvējs.
– Kam īsti pieder Kiprā reģistrētā kompānija?
– Kaspars: Man ne, un es neesmu beneficiārs šajā kompānijā.
– Roberts: Es arī ne.
– Vai patiesais labuma guvējs ir Latvijas iedzīvotājs?
– Kaspars: Šo informāciju var iegūt, nosūtot attiecīgos pieprasījumus.
– Roberts: Es ar šo kompāniju vispār nekādi neesmu saistīts. Arī ne ar vienu no šīm pieminētajām firmām.
– Kaspars: Es savulaik biju Skulte Real Estate valdes loceklis un tad par trīs tūkstošiem pārdevu. Mēs vienojāmies, ja būs peļņa, tad ar to dalīsimies. Tā ir džentlmeņu vienošanās un nav aizliegta.
– Kāpēc jūsu meita piezvanīja un draudēja?
– Kaspars: Saprotiet arī viņu. Viņai bija sakāpinātas emocijas. Viņas ir divas draudzenes, kuras nolēmušas nodarboties ar biznesu, es viņām palīdzēju ar padomu. Ir reāla firma, kas nodarbojas ar automašīnu iznomāšanu. Un pēkšņi ierodas šādi televīzijas cilvēki viltus ceļā un mēģina izprovocēt. Jā, es piekrītu, ka izvēlētais tonis un teiktais nebija tas labākais veids, bet pārraidīt šādu emocionālu zvanu televīzijā ir vairāk nekā nekorekti. Meita mēģināja sākt biznesu, tika iegādātas lietotas, ne jau jaunas automašīnas. Bet tagad visi klienti atsakās, jo baidās. Reputācija ir neatgriezeniski sabojāta. Kredīti par mašīnām ir jāmaksā, bet ienākumu nav. Meita ir izmisumā. Un tieši savu izmisumu viņa arī parādīja šajā telefona sarunā. Jā, tas nebija pareizākais veids, bet saprotiet, ka šie televīzijas cilvēki arī sekoja Eilai, kad viņa no darba devās mājās, traucēja sabiedrisko mieru kafejnīcā. Par to arī ir iesniegums policijā. Es nesaku, ka manas meitas izvēlētie vārdi un izteiksmes forma bija pareizākā, droši vien tā nevajadzēja darīt, bet viņas emocijas pēc tā visa bija tā sakāpinātas, ka viņa neizturēja. Viņa darbojas absolūti legālā un atklātā firmā.
– Bet raidījumā tika teikts, ka firmai pat nav mājas lapas.
– Kaspars. Ir mājas lapa. www.relcons.com. Tur ir arī kontakti. Tā ir reāla firma, kas nodarbojas ar auto iznomāšanu. Tas, kas tika parādīts, ka meita brauc ar ekskluzīvām mašīnām, tās visas ir muļķības. Tās visas ir lietotas mašīnas un tiek iznomātas. Protams, ka viņa arī ar kājām neiet, bet brauc ar mašīnu.
– Jums ir pieredze ar žurnālistiem, kādēļ piekritāt sniegt šo interviju?
– Roberts: Man minimāla.
– Nu tomēr, gan ar Gunti Bojāru, gan Ingu Šņori.
– Roberts: Ar Bojāru es neesmu ticies.
– Bet viņš jūs meklēja, atstāja telefonu. Redzējāt, kā tas viss tiek pasniegts.
– Kaspars: Mēs laikam tomēr joprojām uzticamies žurnālistiem. Varu tikai minēt, kādi bija motīvi.
– Roberts: Es ļoti labi zināju, kas ir šī persona, kas atgādina Raimondu Betheru, PVN atmazgāšanas grupējuma vadītāju. Tad, kad viņš bija apskrējis visas tiesībsargājošās iestādes, sarakstījies par trim iesniegumiem par visiem, ko vien var – par mani, maniem kolēģiem, radiem, draugiem, paziņām, kādi mēs esam sliktie, ka mūs kā minimums vajag nošaut, un, kad tā reakcija nesekoja tik ātri, kā gribējās, mēs bijām brīvībā, turpinājām darbu, mēģinājām virzīt uz prokuratūru, tad viņš saprata, ka nekas viņam nesanāks, un nolēma, ka cels brēku, lai visa sabiedrība zina. Un tad viņš intensīvi sāka meklēt izeju uz žurnālistiem. Sagadījās tā, ka viņš nonāca Latvijas Televīzijā. Nezinu, caur ko viņš bija izgājis uz šiem žurnālistiem. Ko man tur pārstāstīt?!
– Kādu labumu viņš, pēc jūsu domām, gūst no tā, ka parādās šāds skandāls.
– Roberts: Es tūlīt izstāstīšu. Tas attiecas tiešā veidā uz mani. Es to esmu atspoguļojis arī savos dienesta dokumentos ne vienu vien reizi. Tad, kad viņš saprata, ka ir iespiests stūrī, ka nekādi varianti nenostrādā, ka mēs principiāli pildām savu darbu, tad atlika kas – ja nav, tad nav, es ziņoju par smagākiem noziegumiem un mēģinu pats uz tā rēķina izbraukt sveikā. Kā bija pats aizsākums? Bija iesniegums par slepkavības mēģinājumu, ko mēģinājuši darīt Finanšu policijas pārvaldes darbinieki. Mūsu praksē, iestādes vēsturē tas ir pirmais gadījums. Viņa loģika ir atspoguļota manos dokumentos. Saprotiet, man jau tā informācija bija iepriekš.
– Vai jūs tiesā esat būtisks liecinieks?
– Roberts: Manas liecības jau tur neko daudz vairs izšķirošo lomu nespēlē.
– Tad, pēc jūsu domām, šī ir vienkārši atriebība.
– Roberts: Nevis vienkārši, bet tāda izsmalcināta.
– Viņš nekādu labumu no šiem sižetiem negūst?
– Roberts: Juridiski nē. Bet kas notika pēc sižeta!? Tautai savajadzējās asinis. Tā taču bija bumba, ko parādīja. Negodīgais finanšu policists ar pusmiljonu kabatā! Kopā ar savu žuļiku brāli sazagušies tā, ka vairāk vairs nevar, dzīvo glaunās mājās, braukā ar luksus mašīnām. Vēl nabaga māti – skolotāju iepinuši savās melnajās lietās. Uz tā fona dabūt ātro rezultātu ir ļoti vienkārši.
– Kaspars: Publiskojot šādu nepatiesu un tendenciozu informāciju, tiek nobīdīts fokuss uz manu brāli un mani. Žurnālistu informācijas avota – iespējamā noziedznieka nodarījums netiek apspriests vispār. Viņš tiek paradīts kā tāds sava veida “Robins Huds”.
– Roberts: Es nesapratu, kādēļ viņš šajā sižetā bija vajadzīgs. Kāpēc bija vajadzīga klaunāde ar viņu ēnā?! Ko tas deva?! Priekš kam!? Kāpēc viņu rādīja?
– Lai atmaskotu negodīgu finanšu policistu, kas darbojas konkurējoša grupējuma labā.
– Kaspars: Tāda šķietamība tika radīta, bet nekādu faktu un pierādījumu par to nav.
– Roberts: Pašlaik tiek veikti nodokļu kontroles pasākumi un auditi gan privātpersonām, gan uzņēmumiem, kas ir saistīti ar mūsu ģimenes locekļiem un paziņām, kā arī uzsākts kriminālprocess. Uzskatu, ka tas ir vienīgais ceļš, kā noskaidrot patiesību. Bet vispār jau forši – nostrādāt 19 gadus valsts pārvaldē, lai dabūtu uz kakla privāto auditu un kriminālprocesu.
– Ko Roberts pēc aiziešanas no Finanšu policijas dara?
– Roberts: Ko es varu darīt?! Tērēju mammas atstāto naudu juristiem. Protams, ka man ir mantojums. Es esmu neatraidāmais mantinieks, es esmu saņēmis naudas līdzekļus. Tas viss ir. Tagad tas viss dilst.
– Kaspars: Tas jau arī bija mērķis – izsist mūs no mierīgas dzīves, padarīt mūsu dzīvi par elli, lai visiem ir uz kakla vairākas izmeklēšanas, auditi. Panākt, lai mūs ietupina.
– Roberts: To es arī mēģināju Šņores kundzei paskaidrot, ka viņi – noziedznieki mēģina ar televīzijas palīdzību bruģēt ceļu sev…
Avots: Pietiek.com