Šis būs stāsts, kas liks aizdomāties par vairākām lietām. Par to, cik svarīgi ir ievērot vispārpieņemtas uzvedības normas par spīti izvēlētajai audzināšanas metodei. Par to, ka visi dzīvojam vienā sabiedrībā, kur ir jāmācās saprasties ar apkārtējiem. Un par to, ka, izmantojot sabiedrisko transportu, vari piedzīvot pa drusciņai no dažādo emociju klāsta.
Andris Zelmanis raksta tā:
“Braucu tramvajā. Man aiz muguras sēdēja kādus 10 gadus vecs puika un blakus tam mamma. Šis puika pacēlis kājas uz mana sēdekļa malas ar saviem zābakiem bakstija manu jaku. Apgriezies palūdzu mammai, lai liek bērnam pārtraukt bakstīt mani ar zābakiem.
Mamma skaļi pateica, ka viņi savu audzina bērnu kādā skolā pēc pasaulslavenas sistēmas, kur bērnam ir atļauts viss. Faktiski viņa mani pasūtīja.
Un tad piecēlās jauna sieviete, tā ap 20. Viņa izņēma no viņa mutes košļājamo gumiju, kuru bija kožļājusi un to pielipināja mammai tieši uz pieres sakot: “Es arī tika audzināta pēc šīs sistēmas”.
Izkāpjot no tramvaja viņa man piemiedza ar aci.”
Foto: ilustratīvs
Avots: facebook.com