Rita Kubliņa dalījusies ar ļoti emocionālu rakstu, kurā atklāj piedzīvoto Latvijas bērnunamos, kurus viņa, kā pasniedzēja, apmeklē pāris reizes gadā.
Rita raksta:
Pirms vairākiem gadiem devos līdzi kā brīvprātīgais uz nodarbību par attiecībām uz kādu SOS bērnu ciematu. Pēc nodarbības pie manas kolēģes pienāca 14 gadīga meitene un stāstīja, ka viņa ar savu 17 gadīgo draugu vēlas pēc iespējas drīzāk apprecēties un dzemdēt bērniņu. Tad viņiem būs sava ģimene un viņiem viss būs kārtībā. Es biju viegli šokēta, ka pastāv arī šāda pasaules uztvere.
Pirms diviem gadiem devos uz kādu citu SOS bērnu ciematu vadīt nodarbību 5. klases vecuma bērniem par higiēnu. Nodarbības laikā kāda meitene, sīka knīpiņa, pielipa man kā dadzis un vienubrīd pat ierāpās man klēpī. Man sirdī kaut kas ieplaisāja, un pēc nodarbības es mājās raudāju.
Pusgadu vēlāk es vadīju nodarbību par kontracepciju slēgtā tipa bērnu namā Rīgā, 14-16 gadus vecām meitenēm, jo citas meitenes bija jau palikušas stāvoklī, tāpēc vajadzēja kaut ko darīt. Mana saruna ar meitenēm nebija īpaši auglīga, jo par savu 10 eur/mēnesī kabatas naudu neviens prezervatīvus negrasās pirkt (atceramies, ka LV nav jauniešiem pieejama nekāda veida bezmaksas kontracepcija), abortu uztaisīt ir sīkums, un vispār, palikt stāvoklī ir baigi labi, jo tad neviens pieaugušais vairs nevar neko aizrādīt un tad var staigāt un iet un darīt, ko pats grib. Un tā nav iešana uz skolu, bet gan ielu dzīve. Nodarbība beidzās priekšlaicīgi, jo pirmajā stāvā kāds puisis izsita stiklu ar krēslu un mēģināja aizbēgt. Ekšions interesantāks par manām dotajām aktivitātēm.
Lai arī uz bērnu namiem nedodos biežāk par dažām reizēm gadā, katrā šajā pusotras stundas tikšanās reizē man parādās šo jauniešu problēmas, sāpes un, pats galvenais – nemīlestība. Es katru reizi aizdomājos, ko tieši pieaugušie ir izdarījuši (vai dažreiz – tieši NAV izdarījuši), ka šie foršie, gudrie, sirsnīgie bērni ir kļuvuši par šiem spītīgajiem, negatīvajiem, risku uzvedībai pakļautajiem un neviena negribētajiem jauniešiem. Iemesli katram jauniešiem ir bijuši dažādi, tai skaitā garīgās attīstības un uzvedības traucējumi, utt. Taču pietiekami bieži mans secinājums bija viens – šiem bērniem nav uzticības personu. Nav viena SAVA cilvēka. Nav ģimeniskās vides. Un es speciāli nesaku “ģimenes”, jo dažiem no viņiem ģimenes tiešām ir tādas, kurās labāk nebūt nekā būt – vardarbība, alkohols, narkotikas, bezrūpība, un atkal vardarbība, visās tās iespējamās formās. Bet ģimene nav tikai miesīgie radinieki. Ģimene ir cilvēki, kuriem rūp par tevi, un tev par viņiem. Un šiem jauniešiem tā nav. Vismaz ne bērnu namos to esošajās formās.
Raksta turpinājums nākamajā lapā!