Mātes loma katras sievietes dzīvē ienes gan milzum daudz prieka, pozitīvu emociju, gan tajā pat laikā arī pamatīgu devu atbildības un arī grūtību, kura nāk roku rokā ar pastāvīgu nogurumu.
Katras mammas dzīvē pienāk brīdis, kad šķiet – visa ir par daudz, ar bērniem nevar tikt galā, darāmo mājas darbu saraksts ir nebeidzams, turklāt vīrs šajā visā it kā nepiedalās. Izklausās pazīstami? Par to atklātā vēstulē savam vīram un pasaulei rakstījusi divu bērnu mamma Seleste Erlaha no ASV, raksta portāls “Cālis.lv”.
Vēstule publicēta “Facebook” un guvusi tūkstošiem cilvēku ievērību. Vairākas mammas komentāros veltījušas atzinīgus vārdus Selestei, apstiprinot, ka arī viņu ģimenē novērojama līdzīga situācija. Turpretī citas sievietes iebilst, ka viņu dzīvesbiedri nebūt neesot tādi, kādu Seleste aprakstījusi savu vīru.
Turpinājumā Selestes vēstule:
“Mīļais, vīrs,
Man. Vajag. Vairāk. Palīdzības.
Aizvadītā nakts tev bija grūta. Es palūdzu tev pieskatīt mazuli, lai varētu agrāk doties pie miera. Mazulis raudāja. Vaimanāja, precīzāk. Es viņu augšstāvā varēju dzirdēt un mans vēders sažņaudzās no skaņas, prātojot, vai man vajadzētu nokāpt lejā un tevi atbrīvot no sloga, vai aizvērt durvis, lai es varētu gūt ārkārtīgi nepieciešamo miegu. Es izvēlējos otro.
Pēc 20 minūtēm tu ienāci istabā ar joprojām izmisīgi raudošo bērnu. Tu novietoji mazuli gultiņā un uzmanīgi to piestūmi tuvāk manai gultas pusei, nepārprotami norādot, ka tev pietiek.
Es vēlējos kliegt uz tevi. Tajā brīdī es vēlējos uzsākt episku strīdu. Abus bērnus es biju pieskatījusi visu sasodīto dienu. Es biju gatava celties visu sasodīto nakti, lai bērnu pabarotu. Mazākais, ko tu varēji darīt, ir pabūt ar viņu pāris stundas, lai es varētu pagulēt.
Tikai pāris stundas dārgā miega. Vai tas ir par daudz prasīts?
Es zinu, ka mēs abi augot vērojām savus vecākus tipiskās mātes un tēva lomās. Mūsu abu mātes lielākoties bija galvenās aprūpētājas un mūsu tēviem, tā sakot, rokas bija nost. Viņi bija lieliski tēvi, bet viņiem nebija paredzēts pavadīt noteiktu laiku, mainot autiņus, barojot, rūpējoties un pieskatot bērnus. Mūsu mātes bija supersievietes, kuras pārvaldīja ģimeni. Gatavoja, tīrīja un audzināja bērnus. Jebkura palīdzība no tēviem tika pieņemta, bet ne pieprasīta.
Es redzu, ka mēs par tādu ģimeni kļūstam ik dienas. Manas rūpes par ģimenes pabarošanu, mājas uzturēšanu kārtībā un bērniem tiek sagaidītas pat tad, kad es atgriežos no darba. Es vainoju sevi par lielu daļu no tā. Esmu sev iestāstījusi, ka es to varu izdarīt. Un, godīgi sakot, es to vēlos. Neapvainojies, bet es neesmu pārliecināta, ka vēlos zināt, cik daudz nedēļas laikā izmaksātu vakariņas, ja tu būtu galvenais.
Es redzu arī draugus un citas mammas, kuras dara to pašu un dara to labi. Es zinu, ka tu arī to redzi. Ja reiz viņas to var izdarīt un ja mūsu mātes to tik labi varēja izdarīt, kāpēc nevaru es?
Es nezinu.
Varbūt mūsu draugi tikai spēlē šo lomu sabiedrībā un klusībā cieš. Varbūt mūsu mātes klusībā cieta gadiem ilgi un tagad, trīsdesmit gadus vēlāk, vienkārši neatceras, cik grūti tas bija. Vai arī varbūt, un par to es sevi rāju katru dienu, es vienkārši neesmu piemērota šim darbam kā citi. Lai cik pazemojoši tas nebūtu, es tomēr pateikšu: man vajag vairāk palīdzības.
Daļa manis jūtas izgāzusies par šādu lūgumu vien. Es domāju, tu jau palīdzi. Tu esi lielisks tēvs un labi tiec galā ar bērniem. Turklāt tam būtu jānāk viegli, vai ne? Sak, mātes instinkti?
Bet es esmu cilvēks, un es dzīvoju ar piecām stundām miega un ellīgu nogurumu. Tu man esi vajadzīgs.
No rīta vēlos, lai tu aprūpē bērnu un es varētu parūpēties par mazuli, pagatavot visiem pusdienas un iedzert tasi kafijas. Un, nē, aprūpēt bērnu nenozīmē nosēdināt viņu televizora priekšā. Tas nozīmē pārliecināties, ka viņš aiziet uz podiņa, iedot viņam brokastis, vērot, vai viņš nevēlas ūdeni, un sakārtot somu skolai.
Naktī man vajag stundu atpūtas gultā, zinot, ka mūsu bērns guļ savā istabā un mazulis ir tavā aprūpē. Es zinu, ka ir grūti klausīties, kā mazulis raud. Tici man, es zinu. Bet ja es varu pieskatīt un mierināt mazuli lielāko dienas daļu, tu to vari izdarīt stundu vai divas naktī. Lūdzu. Tu man esi vajadzīgs.
Nedēļas nogalēs man vajag vairāk brīva laika. Brīžus, kad varu iziet no mājas viena pati un justies kā cilvēks. Pat ja tas nozīmē vienkārši apstaigāt kvartālu vai aiziet līdz pārtikas veikalam. Dažreiz, kad esmu ieplānojusi peldēšanas nodarbību vai spēles ar draugiem un kad man šķiet, ka visu kontrolēju, man vajag, lai tu man sniedz palīdzīgu roku vai ierosini, ka es eju pagulēt, kamēr bērni guļ diendusu, vai saliec traukus plauktos bez mana lūguma. Tu man esi vajadzīgs.
Visbeidzot man vajag dzirdēt, ka tu esi pateicīgs par visu, ko daru. Es vēlos zināt, ka tu pamani izmazgāto veļu un jaukās vakariņas, kas pagatavotas. Es vēlos zināt, ka tu novērtē, ka es jebkurā diennakts laikā baroju ar krūti un atslaucu pienu, kad esmu darbā, lai arī vienkāršāk man būtu izmantot gatavos maisījumus. Es ceru, ka tu ievēro, ka es nekad nelūdzu tev palikt mājās, ja tev ir kāds darba vai sporta pasākums. Man kā mammai ir paredzēts būt mājās visu laiku un vienmēr būt pieejamai, lai rūpētos par bērniem, kad tu esi prom. Es sekoju līdzi šim pieņēmumam, nu, visu laiku būdama mājās.
Es zinu, ka tas nav veids, kādā mūsu vecāki to darīja, un es jūtos slikti jautādama vien. Es vēlos, kaut varētu izdarītu visu un ļautu tam izskatīties vienkārši. Es vēlos, kaut man nevajadzētu uzmundrinājumu par visu to, ko lielākā daļa cilvēku sagaida no mātes. Bet es vicinu balto karogu un atzīstu, ka esmu tikai cilvēks. Es tev saku, cik ļoti tu man esi vajadzīgs, un, ja turpināšu tā, kā daru, es salūzīšu. Un tas sāpinās tevi, bērnus un mūsu ģimeni.
Jo būsim godīgi: arī es tev esmu vajadzīga.”
Avots: Delfi.lv