Rietumāfrikas līderi rīko izšķirošu samitu Nigērijas galvaspilsētā Abudžā, koncentrējoties uz Mali, Burkinafaso un Nigēras aiziešanu no 15 dalībvalstu bloka – Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienas (ECOWAS).
Saskaroties ar šo triecienu reģionālajai vienotībai, Rietumāfrika ir arī gatava sākt darbu pie 1028 km lielceļa no Kotdivuāras galvenās pilsētas Abidžanas caur Ganu, Togo un Beninu uz Nigērijas lielāko pilsētu Lagosu.
Paredzēts, ka būvniecība sāksies 2026. gadā, un no vairākiem finansētājiem un investoriem jau ir mobilizētas ķīlas 15,6 miljardu dolāru apmērā.
Plāns izbūvēt modernu transporta koridoru gar Rietumāfrikas piekrasti sākotnēji tika apstiprināts pirms astoņiem gadiem – ilgi pirms apvērsumiem, kas gāza civilo varu Mali, Burkinafaso un Nigērā. Tika pasūtīti sagatavošanas pētījumi, kurus vadīja Āfrikas Attīstības banka.
Taču, kad tie tika prezentēti pagājušajā mēnesī, diez vai būtu bijis piemērotāks brīdis, lai atjaunotu ECOWAS sadragāto pašapziņu.
Ne tradicionālā diplomātija, ne sankcijas, ne pat militāras iejaukšanās draudi Nigērā nebija spējuši piespiest huntas organizēt vēlēšanas un atjaunot civilo valdību, kā to paredz ECOWAS pārvaldības noteikumi. Izaicinošie režīmi paziņoja, ka pilnībā pametīs 15 dalībvalstu bloku.
Pēc tam viņi ir noraidījuši atlikušo biedru centienus pārliecināt viņus palikt, lai gan ECOWAS sūtnis, Senegālas jaunais prezidents Bassirū Diomaje Fejs, kuram ir kopīgas viņu nacionālistiskās nostājas, joprojām cenšas.
Līdz šai krīzei ECOWAS bija Āfrikas saliedētākais un politiski integrētākais reģionālais grupējums ar slavējamu krīžu pārvarēšanas un pat miera uzturētāju izvietošanas pieredzi nemierīgajās dalībvalstīs.
Līdz ar Mali, Burkinas un Nigēras aiziešanu bloks zaudēs 76 miljonus no 446 miljoniem iedzīvotāju un vairāk nekā pusi no kopējās ģeogrāfiskās zemes platības, zaudējot plašos Sahāras apgabalus, kas ir sāpīgs trieciens prestižam un ticībai sev.
Tikmēr vērienīgais piekrastes transporta koridora projekts, kas iecerēts, lai atbalstītu ekonomisko attīstību, kalpos arī politiskam mērķim – demonstrēt atlikušo dalībvalstu spēju sadarboties un paātrināt tirdzniecības izaugsmi un investīciju piesaisti piekrastes pilsētās Rietumāfrikā, kas jau tā ir visplaukstošākā daļa no šī plašā reģiona.
Un tāpat kā ES bagātība un dinamisms izrādīja spēcīgu pievilcību bijušajām komunistiskajām valstīm, iespējams, pieaugošā labklājība visā Ecowas galu galā pamudinās tagad apmulsušos tālākās ziemeļu valstis atkal pievienoties blokam.
Tiek prognozēts, ka iecerētā četru līdz sešu joslu automaģistrāles būvniecība radīs 70 000 darbavietu, un tā pabeigšana ir ambicioza līdz 2030. gadam.
Un plāns ir iegūt pietiekami plašu zemes joslu gar maršrutu, lai vēlāk uzņemtu jaunu dzelzceļa līniju, kas savienos lielās ostas pilsētas gar Gvinejas līci. Esošie dzelzceļa maršruti stiepjas iekšzemē, bet gar krastu nav dzelzceļa līnijas.
Ceļš savienos daudzas no Rietumāfrikas lielākajām pilsētām – Abidžanu ar 8,3 miljoniem cilvēku, Akru (4 miljoni), Lomē (2 miljoni), Kotonū (2,6 miljoni) un Lagosu, kuru skaits tiek lēsts gandrīz 20 miljoni vai pat vairāk.
Vairākas pilsētas ir galvenās ieejas ostas tirdzniecības plūsmai reģionā un no tā. Jau tagad sāk mazināties birokrātiskie apgrūtinājumi un sīkās korupcijas riski, kas tik bieži ir sarežģījuši dzīvi autovadītājiem, kas pārvietojas no vienas valsts uz otru.