…raksta turpinājums no 1. lapas
Jānis stāsta, kā situācija attīstījusies tālāk: “Policija man atrakstīja – paldies, izskatījām. Es jautāju policijai – un kādu lēmumu pieņēmāt? Policija atbildēja – neteiksim! Es aizrakstīju policijas vadībai sūdzību par policistiem, kas nesniedz atbildi.
Un kā jūs domājat, kas notika tālāk? Tie, kas nesniedza man atbildi, uzlika man sodu, jo konstatēja, ka es auto esmu apturējis neatļautā vietā. Rezultātā autobusa vadītājs par avārijas situācijas izraisīšanu un pasažieru apdraudēšanu saņēma 20 eiro sodu, bet es – 30 eiro sodu.” Jānis to uzskata par policijas atriebību.
Sods pēc trim mēnešiem
Autovadītājam tā liekot domāt arī sarakstes gaita. 28. decembrī viņš aizraksta Valsts policijas (VP) Satiksmes uzraudzības un koordinācijas birojam iesniegumu, 10. janvārī viņš saņem VP Rīgas reģiona pārvaldes kārtības policijas pārvaldes Satiksmes administratīvo pārkāpumu izskatīšanas biroja Meklēšanas nodaļas priekšnieka p. i. S. Liepas atbildi, ka iesniegums izvērtēts. 20. janvārī Jānis prasa, kāds lēmums pieņemts. 14. februārī saņem tās pašas S. Liepas parakstītu atbildi, kurā minēts, ka iesnieguma rakstītājam nav jāzina lēmums, jo likumi neparedzot tiesības viņam to saņemt – iestādei par to ir pienākums informēt vainīgo un cietušo, bet Jānis nav nedz viens, nedz otrs.
“No Jūsu 2018. gada 10. janvārī reģistrētā iesnieguma satura izriet, ka iespējamā ceļu satiksmes negadījuma brīdī vadītāja rīcības rezultātā Jūs miesas bojājumus neesat guvis, līdz ar to secināms, ka Jums nav nodarītas fiziskas ciešanas, kā arī nav nodarīts mantisks zaudējums. Savukārt par cietušo administratīvā pārkāpuma lietā nevar būt persona, kurai morāls aizskārums nodarīts kā noteiktas sabiedrības grupas vai daļas pārstāvim. [..] Jūs neesat persona, kuru var tieši skart pieņemtā lēmuma būtība vai iestādes faktiskā rīcība,” teikts atbildē, kurā arī pieminēts, ka iestādei iekšējas lietošanas informācija nav jāizklāsta citām personām.
Jānis neliekas mierā un 3. martā raksta iesniegumu Valsts policijas priekšniekam Intam Ķuzim, paužot uzskatu, ka viņam nepamatoti atteikts sniegt informāciju un ka nav norādīts, kur pārsūdzams lēmums par informācijas nesniegšanu. Tāpat Jānis prasa “izvērtēt S. Liepas prettiesisko rīcību”.
Un 26. martā seko “atriebība” – Jānis saņem Satiksmes administratīvo pārkāpumu izskatīšanas biroja Meklēšanas nodaļas priekšnieka Ē. Šendo parakstītu vēstuli “Par ierašanos protokola sastādīšanai un lēmuma pieņemšanai”, jo autovadītāja “iesnieguma izskatīšanas gaitā noskaidrots, ka 2017. gada 28. decembrī plkst 6.34 Rīgā Jūs vadījāt transportlīdzekli [..] un, tuvojoties Brīvības un Matīsa ielu krustojumam, apstājāties ceļa zīmes “Apstāties aizliegts” darbības zonā [..]”. (Jāpiemin, ka policija bija pieprasījusi un saņēma arī autobusa videoierakstu.) Autovadītāju uzaicina 4. aprīlī pie inspektores protokola sastādīšanai un lēmuma pieņemšanai par izdarīto ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu. Jānim liek maksāt 30 eiro sodu.
Zīmīgi, ka policija, šķiet, sākumā pēc Jāņa pirmā iesnieguma nemaz negrasījās sodīt “Rīgas satiksmes” vadītāju (vai vispār nemaz neiedziļinājās lietā), jo, kā liecina “LA” rīcībā esošie dokumenti, policija “Rīgas satiksmei” dokumentus par konkrēto autobusu un tā vadītāju pieprasījusi tikai 28. februārī, “Rīgas satiksme” policijai atbildējusi 14. martā, bet no vainīgā autobusa šofera policija paskaidrojumu pieņēmusi tikai 27. martā, kad viņam arī sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols par zīmes “Dodiet ceļu” neievērošanu un piespriests 20 eiro sods.
Autobusa vadītājs Igors paskaidrojumā raksta, ka atpakaļskata spogulī nevienu automašīnu uz Brīvības ielas nav redzējis (Cēsu iela šajā vietā Brīvības ielai piekļaujas slīpā krustojumā) un nesaprotot, no kurienes mašīna uzradusies.
Policija noliedz atriebību
Jānis uzskata, ka policija pret viņu rīkojusies netaisnīgi un ka, iespējams, tieši viņa uzstājība izprovocēja policiju uzlikt sodu arī viņam. Vai Jāni nevajadzēja attaisnot, jo viņš rīkojās pilsoniski aktīvi – piefiksēja noteikumu pārkāpēju un varbūt teorētiski varēja novērst lielāku nelaimi, jo nebija zināms, kādā stāvoklī autobusa vadītājs ir. Un, ja viņš nebūtu apstājies un nofotografējis autobusa vadītāju, varbūt pēc vienkārša iesnieguma iestādes atrakstītos un neko nedarītu “pierādījumu trūkuma dēļ”?
Policija, protams, atriebību neatzīst. “Persona, sniedzot informāciju par fiksētu pārkāpumu vai noziedzīgu nodarījumu, nevar tikt sodīta. Ja kādam radušās šaubas, ka tieši ziņošanas dēļ saņemts sods, aicinām vērsties Valsts policijas Iekšējās kontroles birojā, lai varētu izvērtēt attiecīgo situāciju un pieņemtā lēmuma likumību. Ja persona nepiekrīt pieņemtajam lēmumam, tai ir tiesības to pārsūdzēt likumā noteiktajā kārtībā.
Personai, kura fiksē pārkāpumu un par to informē Valsts policiju, netiek sniegta informācija par attiecīgajā administratīvajā lietā pieņemto lēmumu. Kā nosaka Administratīvo pārkāpuma kodeksa 276. pants, administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu paziņo personai, kura saukta pie administratīvās atbildības un cietušajam,” atbildē “LA” raksta Valsts policijas sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā speciāliste Simona Grāvīte.
Ekspertu viedokļi: noteikumu pārkāpšana neatbrīvo no atbildības
Ceļu satiksmes eksperts Oskars Irbītis:
“Tīri tehniski, vērtējot pēc noteikumiem, Jānis pārkāpa noteikumus. Un citas personas noteikumu pārkāpšanas fiksēšana neatbrīvo no atbildības. Mūsu sabiedrībā linča tiesas nav atļautas. Katram jādara savs darbs, un ceļu satiksmes noteikumu pārkāpēju fiksēšana ir ceļu policijas ikdienas funkcijas. Protams, policija var vērtēt, vai Jāņa darbības bija attaisnojamas, ir bijušas sabiedrības interesēs vai ir skarts kāds morāls aspekts. Bet par to lai spriež šo jomu juristi.”
Advokāts Edgars Štāls:
“Policija varēja Jāni sodīt un varēja arī nesodīt. Formāli varēja. Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir uzskaitīti apstākļi, kas atbrīvo no atbildības, bet es tos īsti šajā gadījumā nesaskatu (galējās nepieciešamības stāvoklis, tas ir, lai novērstu briesmas, kas draud valsts vai sabiedriskajai kārtībai, īpašumam, pilsoņu tiesībām un brīvībām, noteiktajai pārvaldes kārtībai, ja šīs briesmas konkrētajos apstākļos nav bijis iespējams novērst ar citiem līdzekļiem un ja nodarītais kaitējums ir mazāks nekā novērstais; nepieciešamība aizstāvēties; ja kāds piespiedis izdarīt pārkāpumu; nepieskaitāmība. – A. D.). Bet tiesāties var, jo tiesai var likt priekšā sekojošus argumentus: nebija nodoma pārkāpt; neredzēja ceļa zīmi; cenšoties piefiksēt noteikumu pārkāpumu, rīkojās impulsīvi. Un tad lai tiesa vērtē.”
Autožurnālists Atis Jansons:
“Jānis rīkojās neadekvāti. Tādas situācijas, kad kāds kaut kur vainīgs, kaut ko neievēro ceļu satiksmē, Rīgā ik dienu ir tūkstošiem. Kas notiktu, ja katrā šādā situācijā apstāsimies, lēksim ārā no auto, lai fiksētu noteikumu pārkāpēju vai tikai iespējamo pārkāpēju? Un kāds vēl birojs būtu nepieciešams, lai tiktu galā ar šiem tūkstošiem sūdzību? Jāņa gadījumā es būtu priecīgs, ka izvairījies no sadursmes un laimīgs braucis tālāk. Turklāt Jānis apstājās tur, kur nedrīkst: ja kāds viņa automobilim vai pašam būtu uzbraucis virsū, par sekām atbildētu Jānis.”
Avots: La.lv