Savu dzīves lielāko traģēdiju māksliniece esot piedzīvojusi pirms 11 gadiem, kad bojā gāja viņas dēls Pauls jeb – kā viņu mēdza saukt māte – Ulis. Edītes Pauls–Vīgneres dēls Pauls (dzimis 1965. gadā) vēl padomju laikā ticis ievietots psihiatriskajā klīnikā un tur, pēc mātes vārdiem, viņa liktenis ticis sagandēts. Viņš esot ticis sazāļots, kas beigās arī esot viņu ievedis nāvē.
Edīte stāsta:
“Dažādu likstu un pārbaudījumu manā dzīvē tiešām nav trūcis. Vissmagākais bija dēla aiziešana. No tā īsti atgūties neesmu spējusi vēl tagad un laikam arī nekad nespēšu. Ja es būtu grāfs Monte Kristo, tad gan ietu virsū visiem prokuroriem, tiesnešiem un ārstiem, lai noskaidrotu īsto patiesību. Man, mātei, tika paziņots, ka dēls ir noslīcis, lai gan patiesībā viņš tika nosists un iemests ūdenī. Kā ārsts, kurš nodevis zvērestu, uzdrīkstas tik nekaunīgi melot. Reizēm domāju – lai jau viņi dzīvo, ko nu vairs…”
Pirms pieciem gadiem māksliniece izdevusi savam dēlam veltītu grāmatu “Sūdzība liktenim”.
2014. gadā māksliniecei par sevišķiem nopelniem Tēvijas labā, izcilu mūža ieguldījumu Latvijas kultūrā un radošo devumu tekstilmākslas attīstībā tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.
Viņa «Zemgales Ziņām» atklāj, ka to pat īsti nav gribējusi saņemt, jo vilkusi līdzības ar Vizmas Belševicas likteni: «Bet tad, kad man iedeva to ordeni, domāju, ka neiešu pēc tā. Tāpat kā Vizma Belševica, kuras dēla dzejnieka Klāva Elsberga bojāejas apstākļi nav īsti skaidri vēl joprojām.
Avots: “Zemgales ziņas” / Slavenibas.lv