Vai advokāts Andris Rūtups mira dabiskā nāvē, vai viņam vispār varēja būt legāls ierocis, un kāpēc izbeigtajā krimināllietā par viņa nāves apstākļiem ir virkne mīklainu faktu? Ja tā tomēr bija slepkavība, vai varētu būt, ka to pasūtīja Aivars Embergs? Kāpēc lai kāds tā rīkotos, zinot, ka advokātam dzīvot tāpat ir atlicis pavisam nedaudz un kāds tam visam sakars ar čekas maisiem, to vai citu mūsu valsts prezidentu un ekspremjeru? Kāpēc Satversmes aizsardzības birojs un tā vadītājs, visādi izlokoties un pat klaji ignorējot likumdevēja gribu, čekas maisus tik cītīgi slēpj pat no zinātniekiem, kuriem likums ir uzlicis pienākumu tos pētīt.
Viegli atpazīstamo personāžu skaits grāmatā ir tik liels, ka tos būtu pat lieki censties visus uzskaitīt un nešaubīgi daudzi uzskatīs, ka viņu apraksti ir pārsteidzoši precīzi. Tik precīzi, ka reizēm rodas jautājums – kā viens autors var tik daudz zināt un tik labi pazīt tik daudz Latvijas publiskās un drošības iestāžu personas.
Daudzas personas aprakstītas ar nesaudzīgu tiešumu un valodā, kādu patiesi mēdz lietot tas vai cits grāmatas varonis, kura mutē šie vārdi ir ielikti.
Aina ne vienmēr ir patīkama, it īpaši jau dažiem prototipiem. Nav brīnums, ka grāmatas autors ir vēlējies palikt anonīms.
Kopumā trilleris “Bailes” ir interesanta lasāmviela visiem, kas ir sekojuši Latvijas politikai pēdējās desmitgadēs un saskārušies ar pretīgi smirdīgo Latvijas politikas, žurnālistikas un specdienestu virtuvi.
Avots: Puaro.lv