Posts galvās.
Reiz man piezvanīja kāda vientuļā māte. Smagi viņai. Naudas nepietiek, bet 10 gadīgs bērns visu laiku slimo. Un nav neviena, kam palūgt palīdzību. Ko darīt? Atkārtoju kā mantru – „bērni ir vecāku karma!” Domā! Bet vai viņai tam ir laika? Viņa domā, kā izkruķīties, lai iegūtu kādu kapeiciņu jaunai ārsta apskatei.
Es pazvanīju viņai pats.
-Ko izdomāji? Es jautāju?
-Tu man te visu laiku kaut ko par karmu gvelz, bet man nav laika. Es dzīvoju te un tagad. Man ir jāstrādā, nevis jādomā.
-Bet tev nešķiet, ka ar savām slimībām tavs bērns cenšas tev „pateikt”, ka viņam pietrūkst tava mātes mīlestība? Tēva viņam nav. Viņš visu laiku ir viens. Tu taču visu laiku strādā, pelni naudu maizei un sviestam.
-Ko tad man darīt?
-Nomaini darbu, vai esi tur tikai pusi dienas.
-Bet naudu tu maksāsi?
-Sarunāsim tā. Tu nomainīsi darbi uz pusslodzi un veltīsi vairāk laika savam bērnam. Ja pēc divām nedēļām viņam nepaliks labāk, es tev samaksāšu tavu pilnās mēnešalgas iztrūkumu.
Vēl nedēļu viņa domāja. Mēs taču visi gribam no dzīves iegūt garantiju, ka viss būs labi un lieliski. Bet zeme ir iespēju vieta, nevis apdrošināšanas kompānija. Ticēt ir viens no mūsu uzdevumiem, kas jāmācās jau no pašas bērnības. Vientuļā māte piekrita manam piedāvājumam. Ar šausmām viņa nomainīja darbu, no galvenās grāmatvedes pārtopot ierindas darbiniekā un gatavojās ļaunākajam. Nepietika ar to, ka darbā neviens nesaprata viņas rīcību, arī apkārtējie sāka uzvesties autoratīvi un jautāja – ar ko gan tu taisies samaksāt visiem ārstiem? Kāpēc tu tik muļķīgi rīkojies?
Maksāt nevajadzēja. Ne ārstiem. Ne man.
Es paskaidroju savai paziņai, ka vientuļā māte ir nevis spriedums, bet „liktenis”, kuru ir izvēlējies viņas dēls vēl pirms tam, kad piedzima. Tas vairāk ir vajadzīgs viņam, ne viņai. Un tas nozīmē, ka ir jāpieņem situācija tāda, kāda tā ir un jābeidz baidīties par to, ka beigsies nauda, nepietiks, ko samaksāt ārstiem, nopirkt zāles utt. Aizmirsti. Vienkārši uzticies liktenim, un saproti, ko tev vēlas pateikt tavs dēls.
Zēns pārstāja slimot. Jau pēc nedēļas, viss, kas tik ļoti satrauca māti, pārstāja būt ar hronisku raksturu. Vēl pēc divām nedēļām bērns paprasījās uz skolu.
-Tev izlīdzēt ar naudu? Es jautāju. Vientuļā māte to uztvēra kā apvainojumu.
-Tu iedevi man daudz vairāk. Liki pamosties un paskatīties uz situāciju citādāk. Es esmu tev parādā…
-Tu neko neesi parādā. Dzīvo un priecājies. Apzinies situāciju, jo tas ir tas, kas rada brīvumus. Tiklīdz kā cilvēkam mainās uztvere, mainās arī pasaule viņam apkārt. Tā mēs arī nolēmām, ka neviens nevienam nav nekā parādā.
Bet manu paziņu nomocīja apkārtējie ar saviem jautājumiem. Kā tu izārstēji savu bērnu? Pie kura ārsta vedi? Ko viņš lika dzert? Taču atbildes vietā dzirdēja vien noslēpumaino frāzi: „Bērni ir vecāku karma”. Paraustot plecus viņi pārsteigti skrien tālāk savās darīšanās, nepadomājot un pat neiedziļinoties. Vienkārši nodzīvojot savas dzīves.
Tulkoja: Kristīne Somere
Avots: slowyogalife.com / fit4brain.com/8028