…raksta turpinājums no 1. lapas
Kad parakstījām papīrus..tad atnesa viņu..viņš neraudāja..ar skaņu..viņš raudāja uz iekšu..iespējams mēs viņu izglābām…iemācījām raudāt..viņš naktīs zināja ja raudās visi būsim pie viņa gultiņas.. un mierināsim..atceros pirmo viņa barošanu ar pudelīti..pirmais jau man kā mammai kurai nav nekādas saprašanas par piena maisījumiem…aptiekāres pārmetumu… mammīt, ko jūs vakar bērnam ēst devāt?…es ar asarām acīs tik nošņurkstēju…vakar viņš bija citur…tik daudz ir bijuši pārmetumi no svešiem cilvēkiem pa šiem gadiem….
paraudu….bet tas mūs ir darijis stiprus..ļoti stiprus..un lidzcietīgus..tani vakarā barojot viņu turot rokās…nomocijāmies….neparko nevarèjām viņu pabarot…grozijàs uz visam pusem…rociņas lika priekšā sejai…it kā baidoties..bet pēc paris dienām saprata cik labi un droši ir rokās?mums viss prasa mazliet vairāk laika un pacietību..varbūt viss būtu savadak…ja ne tada mūsu izvēle…mazāk problēmu..bet mēs tanī augusta vakarā ieguvām dzivei jēgu….un kaut ko tiešām izdarijām….
Avots: thebest.lv / Attēls ilustratīvs