Politiskais trilleris „Bailes” jau astoņas nedēļas ir pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatveikalos. Pietiek šodien publicē pirmo interviju ar grāmatas autoru, kurš sev izvēlējies pseidonīmu „Indriķis Latvietis”.
– Sakiet, lūdzu, kāpēc jūs slēpjat savu identitāti? Domājams, daudziem būtu pārsteigums, uzzinot, kas ir vietējā bestsellera īstais autors…
– Jā, varbūt arī būtu pārsteigums. Tāpēc arī pasargāsim šo ļaužu nervus. Pašlaik nav īstais laiks, kad to darīt. Varbūt citreiz. Varbūt, kad būs otrā daļa. Vai vēl kāda… Negribu sevi, iesācēju – amatieri, salīdzināt ar jomas atzītiem meistariem, bet galu galā Grigorijs Čhartišvili sevi par Erasta Fandorina grāmatu autoru Borisu Akuņinu atzina pēc kuras sērijas grāmatas? Ceturtās? Piektās? Tā ka – silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu.
– Bet vai jums tiešām nav svarīgi, lai visi zinātu, kurš ir uzrakstījis grāmatu, kura ir kļuvusi par šī gada pirktāko un pieprasītāko?
– Nu, pirmkārt, tas ir pārspīlējums. Pirktākā un pieprasītākā tā ir tikai divus mēnešus. Astoņas nedēļas, ja precīzi.
Bet, atbildot pēc būtības uz jūsu jautājumu – kāda starpība, kas ir uzrakstījis „Bailes”? Kaut vai robots tās būtu uzrakstījis. Jā, tiešām – varbūt tas ir robots… mākslīgais intelekts, kas sagūglējis kaut kāds informācijas skrandas un tās salicis kopā.
Svarīgs ir teksts, svarīgs ir tas, kas ir uzrakstīts, bet ne tas, kas ir rakstītājs. Galu galā mums ir vesels bars ļaužu, kas uzraksta pāris grāmateles un lepni saucas – rakstnieks. Paldies, bez manis tur labi iztiks.
– Ir pieminēti daudzi iespējamie „Baiļu” autori – Liepnieks, Lapsa, Sakss… Ir lasīts, ka varbūt pat Lembergs pats kādu noalgojis, lai uzraksta…
– Jūs grāmatu esat lasījuši? Ja esat, tad nez vai jums varētu ienākt prātā doma, ka Lembergs varētu būt pasūtījis uzrakstīt grāmatu par Aivara Šlomo dēla Emberga jaunības homoseksuālajām dēkām, kuru dēļ viņu tagad „uz āķa” tur kuratori no Maskavas…
Var jau, protams, būt, ka mazais zaglīgais un melīgais papagailis dziļi dvēselē ir drusku mazohists, kam patīk, ka mājās viņu drātē ar straponu tāpat, kā viņš ir izdrātējis savus ne mazāk mazohistiskos vēlētājus, bet nu – nez vai, nez vai.
Bet man tiešām ļoti, ļoti, ļoti patīk visas tās versijas par grāmatas autoru vai rakstītāju kolektīvu, par tās pasūtītājiem, par reklamētājiem utt., kuras ir publiski parādījušās. Šī bauda ir viens no iemesliem, kuru dēļ es noteikti tuvākajā laikā neatklāšu savu identitāti. Vismaz līdz nākamajai grāmatai noteikti.
– Tātad jūs droši solāt, ka būs arī nākamā „Baiļu” grāmata?
– Kā jūs zināt, pilnīgi drošas šai pasaulē ir tikai divas lietas – nāve un nodokļi. Tā ka droši es neko nesolu. Bet varu teikt, ka man gribētos uzrakstīt arī otro grāmatu. Visvairāk jau tāpēc, ka uz pirmās panākumiem es pats skatos ar zināmu izbrīnu un līdz ar to ļoti gribas noskaidrot – interesanti, es varu kaut ko tādu izdarīt vēl reizi? Varbūt pat labāk? Bet varbūt šis bija tāds vienreizējs fenomens? Jā, tas ir ļoti, ļoti interesanti. Izaicinoši, kā mūsu dienās pierasts teikt.
– Jā, tad kā jūs pašlaik skaidrojat to, ka „Bailes” ir pirktākā grāmata Latvijā jau… cik ilgi… divus mēnešus?
Raksta turpinājums nākamajā lapā!