Brīdinām, ka stāstā pievienotie attēli ir nepatīkami, taču, iespējams, ka šī pieredze glābs kāda cilvēka – maza vai liela – dzīvību!
Kad Mendija Smita kārtējo reizi sagaidīja savu dēlu pēc skolas beigām, viņa saprata, ka ar puiku kaut kas nav kārtībā. Zēns nejutās labi. “Mammu, man ļoti niez kājas. Un acis,” sūdzējās zēns. “Droši vien spēlējies vietā, kur aug indīgā efeja,” nodomāja puisēna mamma, izvelkot no somiņas krēmu, kas palīdz ādas kairinājuma gadījumos.
Tomēr drīz vien bija skaidrs, ka krēms nepalīdzēs. Zēna ķermenis bija noklāts sarkaniem plankumiem. Zaharijs dega kā ugunī. Pārbiedētā mamma pieņēma vienīgo pareizo lēmumu – nogādāja dēlu slimnīcā.
Sākumā ārsti nemaz nesaprata, kas kaiš mazajam pacientam. Viņi nodomāja, ka tā ir parasta infekcija, taču tam paredzētie medikamenti nelīdzēja. Zēna veselības stāvoklis strauji pasliktinājās – izsutumi pārklāja visu ķermeni, acīs pārsprāga asinsvadi, sausās lūpas plaisāja un asiņoja.
Kāda medmāsa ieminējās, ka zēns iespējams saslimis ar retu, bet briesmīgu slimību. Tika veikti nepieciešamie testi un tie apstiprināja medmāsas aizdomas. Puikam tika uzstādīta diagnoze – Stīvena—Džonsona sindroms. Tā ir bīstama saslimšana, kura rada gļotādu bojājumus un alerģiska rakstura ādas izsitumus. Šī retā slimība parasti sākas kā parasta saaukstēšanās, taču tā ātri progresē un rada neatgriezeniskas sekas.
Stīvensa-Džonsona sindroms izraisa alerģisku reakciju, ja lietoto konkrēti medikamenti. Zēna māte atcerējās, ka dažas dienas pirms pirmo simptomu parādīšanās, viņa dēlam iedevusi tableti pret galvassāpēm. Pat tik izplatīta tablete varēja būt briesmīgās slimības sākšanās katalizators.
Slimība turpināja progresēt. Zaharija āda sāka atmirt un lobīties nost no ķermeņa. Dažu dienu laikā slimība skāra 90% zēna ādas un jau bija skārusi plaušas. Ārsti nolēma, ka zēnam ir jāizraisa mākslīgā koma un jānoņem no puisēna ķermeņa atmirusī āda. Zēna mazo, slimības nomocīto ķermeni ietina mākslīgās ādas slānī, lai organisms atjaunotu ādu. Tomēr mediķi bažījās, vai zēns izdzīvos.
Tomēr izrādījās, ka mazajā ķermenī, kas jau bija zaudējis cilvēka veidolu, mīt īsts cīnītāja gars. Zaharijs nepadevās. Vienu mēnesi puika gulēja komā, balansēdams uz dzīvības un nāves robežas. Un viņš uzvarēja. Kad zēns beidzot nāca pie samaņas, viņš ātri vien atlaba. Vecāki nespēja tam noticēt.
Neticami, bet Zaharijs Smits ne tikai izdzīvoja, bet arī pilnībā atlaba. Šobrīd nekas neliecina, ka zēns bijis par mata tiesu no nāves.
Puisēns ir pierādījums tam, ka nekad, nekad nevajag padoties! Pasaulē ir tik daudzas retas, varbūt pat vēl līdz šim neatklātas saslimšanas.. Sargiet sevi un savus mīļos!
Avots: g8ozd.ru