Mūsdienās kaut ko tādu ir grūti iedomāties, taču 19. gs. bija populāri fotografēties ar saviem mirušajiem radiniekiem. Tas nebija nekas pretīgs, tā tika uzskatīta kā normāla parādība. Pirms bērēm mirušie tika sapucēti, lai uzņemtu vēl pēdējo kopīgo foto. Ja vajadzēja, tad mirušajam pat atvēra acis vai “lika” smaidīt.
FOTO:
Reizēm mirušu bērnu fotogrāfijas vecākiem palīdzēja tikt galā ar milzīgajām sērām.
Dzīva māsiņa vēl pēdējo reizi nofotografējas kopā ar savu mirušo māsu.
Ja mirušais sēdēja, tad fotogrāfijas veikšanai nevajadzēja palīglīdzekļus, lai tā izskatītos pēc iespējas īstāka.
Lai mirušais nenokristu, viņu balstīja ar speciālām metāla konstrukcijām.
It kā parasta fotogrāfija, vai ne!?
Reizēm ģimene fotografējās pie zārkiem. Tiesa gan – reti.
Reizēm mirušajiem “lika” smaidīt.
Visvieglāk bija noguldīt mirušo gultā. Tā izskatījās, ka viņa(-š) vienkārši guļ.
Šī meitenīte uz pēdējo fotogrāfiju tikusi īpaši sapucēta.
Interesanti, vai otrs bērns zina, ka māsiņa patiesībā neguļ …
Mums šīs fotogrāfijas raisa nepatīkamas emocijas. Grūti noticēt, ka mūsdienās ir cilvēki, kas būtu gatavi fotografēties ar aizgājēju. Tomēr katrs no mums sev pieņemamā veidā sēro par zaudētu cilvēku!
Avots: g8ozd.ru