„Nav atšķirības, vai tas ir tavs bērns vai sveša, mēs, pieaugušie, esam atbildīgi par ikvienu mazo cilvēku,” runājot par to, kā nosargāt bērnu dzīvības, teic bērnu ārsts, reanimatologs Pēteris Kļava.
„Ja redzi kādu bērnu ciešam no slēptas vai tiešas vardarbības vai citāda apdraudējuma, iejaucies!” uzsver Pēteris Kļava sarunā ar Latvijas vecāku organizācijas vadītāju Ingu Akmentiņu-Smildziņu portālā “mammamuntetiem.lv”.
Pēc dažiem mēnešiem apritēs 30 gadi, kopš Pēteris Kļava strādā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas intensīvās terapijas jeb reanimācijas nodaļā, ik dienas glābjot bērnu dzīvības. Viņš ir sastapies ar tik lielu vecāku bezatbildību, ka, runājot par to, kā pasargāt bērnu no nelaimes, nereti kļūst skarbs un ass. Tomēr, neraugoties uz tām bruņām, kas, esot slimnīcā, gadu gaitā uzaudzētas, stāstot par kādu atbildīgu tēti, Pēterim Kļavam acis saskrien asaras. Lai arī ārstam darba pilnas rokas, pirmssvētku laikā viņš atrod laiku šai intervijai un saka paldies, ka ir aicināts uz to – viņa skatījumā vecāki un sabiedrība kopumā ir jāizglīto nepārtraukti.
Pēc bērnu traumu skaita Latvija diemžēl jau gadiem Eiropas Savienības valstu vidū ir pirmajās vietās. Tā kā jums ir tik liela darba pieredze, tad jājautā – vai tas tā ir bijis vienmēr? Vai pirms 30 gadiem slimnīcā ievesto bērnu bija mazāk, traumas bija vieglākas? Vai varbūt šī ir Latvijas problēma jau vismaz 30 gadu?
Vispirms man jāsaka paldies, ka aicinājāt mani uz sarunu. Es patiešām esmu skarbs un reti kuru slavēju, bet, redzot jūsu organizācijas telpas, jūs, jūsu darbus, jūsu žurnālus un grāmatas (bezmaksas žurnālu topošajiem un jaunajiem vecākiem „Mammām un Tētiem” un grāmatu par bērnu drošību „Kā nosargāt sava bērna dzīvību”; elektroniski lasāmi „www.mammamuntetiem.lv/zurnals” – red.), tas mani aizkustina. Mani aizkustina šīs gleznotās Tēva dienas ūsas, jūsu rīkotās akcijas, sevišķi par tētiem. Un, pirms sāku atbildēt uz jautājumiem, vēlos pateikt neviltotu, patiesu un valstisku uzslavu jums, jūsu komandai un jūsu pietuvinātām mātēm un tēviem, kas ar jums kopā attīstās, mācās, lai pasaule kļūtu gaišāka, apzinātāka, gudrāka un drošāka.
Atbildot uz jautājumu. Man nav bērnu traumu statistikas pirms 30 gadiem, bet pieļauju, ka tā nebija mazāk šausmīga. Droši vien skaitļi būtu precīzāki nekā manas emocijas un atmiņas, taču domāju, ka ir pamainījušies traumu veidi un iemesli. Bērniem tolaik nebija tādu modernu tehnoloģiju un iespēju, kā atpūsties un izaicināt likteni, kādas ir tagad. Bērni krita ārā pa logiem, tika notriekti ar auto, bērni dzēra ķimikālijas un medikamentus – tas nav mainījies. Domāju, ka mūsdienās ir pieaudzis bezjēdzīgu traumu skaits, ja tā var teikt. Jo ir pieauguši dzīves baudīšanas mehānismi – agrāk nebija ne skrituļslidu, ne slaloma slēpju, ne kvadraciklu, kas ir ļoti smagu traumu iemesli. Vienīgi tagad ir mazāk autoavārijās gūto traumu, tas ir, smago politraumu. Pateicoties sabiedrības attīstībai un tam, ka esam brīvā Latvijā, ir pieaugusi iespēja bērniem palīdzēt daudz progresīvāk, tehniskāk un medicīniskāk. Īsumā – kamēr būs cilvēki, būs traumas, tomēr to skaitu ir iespējams mazināt, strādājot preventīvi.
Vislielākais noziegums, ko mēs, pieaugušie, darām pret bērniem, – apstājamies izglītoties. Apstājamies sarunāties ar sievu/vīru, ar bērniem, pārstājam viņiem priekšā lasīt pasakas, skaidrot esību, lai gan bērni to aicina darīt.
Mūsu organizācija par bērnu drošību tik ļoti iestājas tāpēc, ka statistiku esam analizējuši. Redzot skaitļus, man radās jautājums – kā tā var būt, ka citās valstīs, piemēram, Norvēģijā, traumu skaits atšķiras pat septiņas reizes? Kā var būt, ka pie mums mirst jaundzimušie, kamēr ir valstis, kur jau gadiem ilgi nav nomiris neviens jaundzimušais un neviena māte dzemdībās?
Atbilde ir ļoti vienkārša. Slīcēja lieta ir paša slīcēja rokās. Ja būs izglītota māte, būs vesels bērns. Šī statistika, ko minējāt, ir mūsu valsts melnais dosjē. Mūsu valstī viss nav slikti, tomēr tieši bērns un viņa dzīves apstākļi ir indikators, kāda ir situācija valstī. Īsto situāciju neuzrāda Vecrīga, tūristu vai džipu skaits Latvijā. Valsts attīstības kritēriji parasti ir: cik valstī ir simfonisko orķestru, cik lieli ir ienākumi uz vienu cilvēku, kādi ir ceļi, kāda ir jaundzimušo un māšu mirstība. Parametri ir ļoti saistīti ar bērnu un māti, viņu tiesībām un aizsardzību, tam ir jāvelta lieli līdzekļi. Mūsu valsts gribētu būt izglītota, bet tādi vēl neesam.
Kāds mājasdarbs būtu jāizdara tiem vecākiem, kas šobrīd plāno ģimenes pieaugumu?
Vecākiem dažkārt jautāju – ja jūs būtu bērns dvēsele, kura vēl nav dzimusi, bet zinātu, ka ir obligāti jāpiedzimst, tad kādu jūs gribētu mammu un tēti? Ikviens taču grib piedzimt pie labiem vecākiem! Un par tādiem katrs var kļūt.
Novēlējums vecākiem ir teiciens – slikts ir tas vecāks, kurš ir aizmirsis savu bērnību. Pedagogam, ārstam vai valstsvīram – ikvienam pieaugušajam – jāsaprot, ka sastaptais bērns ir arī viņš pats. Ja to saprot, izjūt, tad uzlabojas arī attieksme un atbildība pret bērnu.
Atkāpei. Tibetiešu valodā jēdziens „mīlestība” nozīmē ‘sekot kaut kam’. Nevis sekot kā autoritātei, bet tam, kas tevi iedvesmo, kam uzticies, ar kuru jūties labi, kam esi pieķēries, un jūti – ar šo cilvēku kopā būs labi, interesanti, gudri, droši. Tā ir tā mīlestība. Ļoti praktiska atbilde, kas ir mīlestība! Vārds, kas sevī slēpj milzīgu atbildību.
Vecmāmiņas un vectētiņi ir mīļi, labi cilvēki. Bet tik sāpīgi un nožēlojami vērot, ka viņi mazajiem bērniem saka tikai „agu-agu”. Kāds tur „agu”?! Runā ar bērnu par dzīvi, par lietām, par jēgu!
Vai atceraties veco filmu, kas bija it kā no zīdaiņa skatupunkta (filma „Mazulis brīvsolī” jeb „Baby’s day out”, 1994. gads – red.)? Bērns domās komentē vecākus – „tā mamma neko nesaprot, tas vīrietis arī neko nesaprot!”. Vecākiem vajadzētu uztvert bērnu tā, it kā viņš visu saprot, jo viņš patiesi saprot! Tāpēc novēlu vecākiem savu bērnu uztvert kā brīnumu un vienlaikus, ka tā nav mantiņa, mazulis nav vecāku privātīpašums, bet gan atbildība. Bērns ir tas, kas pieaugušajiem izmaina dzīvi un iemāca saprast vērtības.
Vislielākais noziegums, ko mēs, pieaugušie, darām pret bērniem, – apstājamies izglītoties. Apstājamies sarunāties ar sievu/vīru, ar bērniem, pārstājam viņiem priekšā lasīt pasakas, skaidrot esību, lai gan bērni to aicina darīt. Kādreiz mammas man zvana un prasa: „Pēteri, man bērns uzdod tādus un tādus jautājumus. Ko lai es viņam atbildu?” Es tad saku: „Bet vai tu saproti, ka bērns tev parāda – tev ir jāmācās!” Šis brīnums, kas tavā dzīvē ir ienācis, lai tev liktu attīstīties. Bērnam nevajag tādu tēti un mammu, kuri viņu tikai paglāsta, sabučo un pabaro. Viņam vajag vecākus, kuri ar viņu runā arī par lielām lietām.
Ārsts uzskata, ka Latvijas bērnu nelaimju diapazons ir ļoti plašs – tās rada ne tikai traumas, bet, piemēram, arī tas, ka bērns dzīvo bagātā ģimenē, kurā vecāki ar viņu nepavada laiku, nesamīļo, neuzklausa viņu. “Šādiem vecākiem bērns ir kārtējais projekts, nevis cilvēks ar jūtām un domām. Piedzīvojot ko tādu, bērns jūtas dziļi nelaimīgs,” saka Pēteris Kļava.
Es no bērnības atceros šo jūsu pieminēto sajūtu – es visu saprotu, bet mani jūs nesaprotat…
Atceros, reiz reanimācijas nodaļā iestājās deviņus mēnešus vecs puisītis, taisīts no piena gaismas, kā es saku, tādiem zelta matiņiem – kā zelta stariņi nāca no galvas ārā. Skaists mazulis. Un viņš tik nopietns! Šim puisītim operēja nieri, pēc operācijas atveda pie mums. Vēna izputēja, kā mēs sākām, – beidza darboties, ielika jaunus katetrus. Māsiņa uzmanīgi liek, mazais vēro, bet neraud. Viņš skatās māsiņai acīs, skatās uz dūriena vietu, profesionāli vēro, taču neraud. Māsiņai paliek bail – „Pēteri, kāpēc viņš neraud?” Es saku: „Tāpēc, ka viņš ir saprātīgs. Vēro un izprot.” Tajā vakarā šis bērns neraudāja, māsiņas atkal: „Pēteri, mums ir bail no viņa, viņš ir savādāks nekā citi.” Es saku: „Nuja, viņš ir saprātīgāks, viņš ir veca, vieda dvēsele, kuras klātbūtnē tu vienkārši jūties muļķis!” (Smejamies.)
Vecmāmiņas un vectētiņi ir mīļi, labi cilvēki. Bet tik sāpīgi un nožēlojami vērot, ka viņi mazajiem bērniem saka tikai „agu-agu”. Kāds tur „agu”?! Runā ar bērnu par dzīvi, par lietām, par jēgu! Runā ar bērnu par sajūtām, izjūtām un attiecībām. Tā pietrūkst.
Runājot par mājasdarbiem – kāds mājasdarbs ir tiem, kam bērni jau ir? Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka trešo daļu bērnu, kas cietuši, mēs būtu varējuši no nelaimes pasargāt, ja vien būtu zinājuši, kā.
Es gribēju vēl nedaudz paturpināt par mājasdarbu tiem, kas bērnu vēl tikai plāno. Latvijā ir tūkstošiem mīļu, jauku vecāku, un viņu mājasdarbs ir – būtu vēlams, lai viņi plāno savu ģimenes pieaugumu. Vai bērnu varam atļauties šogad? Varbūt labāk nākamgad? Vēlams, lai mamma pagūst iegūt izglītību. Lai viņas mīļotais vīrietis paspēj iegūt ne tikai izglītību, bet kādu dzīves stūri, kur apmesties, un lai ģimenei būtu regulāri ienākumi. Tas it kā ir pretvalstiski, ko es saku, jo Latvijā tā jau maz cilvēku, tomēr tas ir valstiski un atbildīgi, ja domā par nākotni.
Ja mazuli jau gaidāt vai arī viņš ir piedzimis, tad jums, vecākiem, uzreiz un neatliekami ir jāsāk mācīties! Lasiet grāmatas! Latviski, angliski, krieviski… Par to, kas vispār ir bērns, ko tas nozīmē. Mācieties par savstarpējām attiecībām, par bērnu drošību, par visu, kas attiecas uz ģimenes veidošanu.
Savulaik profesors Dzintars Mozgis veica pētījumu – no 100 automašīnām, kas iebrauca BKUS teritorijā, 60 mašīnās bērni nebija piesprādzēti! Ko līdz, ka tev ir auto! Tas nenozīmē, ka tu esi attīstīts. Ja tev ir bērns, tev ir pēdējais brīdis sākt attīstīties. Esi atbildīgs. Lai iegūtu autovadītāja apliecību, ir nopietni jāmācās un jākārto eksāmens. Un nevajag domāt, ka nav jāmācās, lai laistu pasaulē bērnu! Daudzi diemžēl domā, ka viss notiks pats no sevis.
Citās jūsu intervijās esmu lasījusi, ka sakāt – negaidi atnākam skolotāju, sāc skoloties pats.
Mūsdienās pie zināšanām tikt ir vienkārši – meklē internetā, un tās tur ir. Vienīgi – ir jāmāk atrast uzticamu informāciju.
Jauniem cilvēkiem ir jāpalīdz. Tas, ko jūs darāt ar šiem bezmaksas žurnāliem, grāmatām, ir lieliski! Vecākiem ir jāpalīdz saprast, kāds ir viņu mājasdarbs, kas viņiem kopumā ir jāuzzina par bērniem un viņu audzināšanu. Jo nopirkt ratiņus un drēbītes ir tas priecīgākais un mazākais no uzdevumiem. Nav nekā sarežģītāka par attiecības ar bērniem. Nav nekā atbildīgāka, kā atļauties bērnu. Bērns savus potenciālus varēs atklāt tikai tad, ja vecāks pratīs atklāt savējos. Mēs bieži vien gribam palīdzēt bērnam un attīstīt viņu, bet sevi nē. Bērns ir potenciāli augstāks par mums, viņa uztvere, nervu sistēma, fotoneironi, viņa dvēsele un prāta dators ir tik gigantisks – ko tu viņam vari piedāvāt? Ēdienu? Džipu? Ikviena vecāka mājasdarbs ir izglītība. Un vīram ar sievu jāsāk ar to, ka izveido plānu, kas tad īsti viņiem ir jāapgūst.
Man patika jūsu doma, ka vecākiem ir jāpasaka priekšā, kas tieši viņiem ir jāuzzina.
Normālām mammām un tētiem ir jābūt tūkstošiem jautājumu. Par bērna attīstību, attiecībām, bērna smalko prātu. Ja vecākiem nav jautājumu, viņiem jāatņem bērns! Ja nav jautājumu, tie ir dzīvnieki. Tāpēc vecākiem ir jāpiedāvā uzdot jautājumus. Tas ir normāli, ka jauni, gudri vecāki nezina, kā, piemēram, veidot attiecības ar bērnu. Un primārās nepieciešamās zināšanas nav par to, kādu gultiņu izvēlēties. Bet gan tieši par attiecību veidošanu, par pasaku priekšā lasīšanas nozīmi, par uzvedību. Galvenā atskaites sistēma ir vecāka apziņas saturs, šis neredzamais apziņas saturs, kas ir tavs cietais disks – tas ir tas potenciāls, no kā tavs bērns pārsūknēs informāciju. Bērns neverbāli nolasa tavu esību, to, kas tu tāds esi. Bērns kā suns un kaķis savu vecāku jūt, jūt vecāka auru.
Kas būtu jādara, lai Latvijas sabiedrībai liktu sadzirdēt, ka vecākiem vajag skoloties? Vismaz tiem jūsu pieminētajiem 60 %, kuri slimnīcas teritorijā iebrauc ar nepiesprādzētu bērnu automašīnā.
Domāju, ka Latvijā ir ļoti daudz inteliģentu cilvēku, kas dzird, uzklausa un seko informācijai. Vienmēr ir problēma, kā tikt pie tiem, kurus nekas neinteresē. Viens variants ir sodu piemērošana. Valsts un pašvaldību pienākums būtu nodrošināt likumu, kas par bezatbildīgu vecāku rīcību paredz reālas sekas. Un būtu jābūt institūcijai, kas kontrolē šā likuma izpildi. Diemžēl Latvijā pret bērniem notiek tik lieli pārkāpumi!
Tāpat ir nepieciešama vecāku regulāra informēšana, jo cilvēki jau nav ļauni. Tiem pieminētajiem 60 % varētu noderēt reklāmas, kas iedarbojas uz psihi, ja reiz vienkāršā veidā nesaprot, ka sevis izglītošanai ir jānotiek nepārtraukti. Piemēram, Anglijā redzēju animētu klipu, kur palēninājumā rādīja, kas notiek, ja avārijā cieš auto, kurā bērns nav autosēdeklītī. Rādīja, kā bērns lido, kā viņa galva ietriecas stiklā, kā šķīst asinis un seja izsmērējas pa stiklu… Divu dienu laikā pēc klipa pārraides šajā reģionā tika izpirkti visi pieejamie autosēdeklīši.
Daļa nelaimju tomēr notiek arī ar tiem bērniem, kā vecāki ir zinoši un atbildīgi. Ja nelaime ir notikusi, kas vecākiem ir jādara, lai savāktos dzīvot tālāk? Jau pieminētajā Anglijā, piemēram, populāras ir atbalsta grupas, kurās vecāks var palīdzēt vecākam.
Zinu vairākas ģimenes, kurām ir nomiruši pat divi bērni. Esam runājuši par to, kā viņi vispār vēl dzīvo, kā kustas, kāda motivācija viņiem, piemēram, ir iet uz darbu. Bet viņi to dara. Apbrīnojami cilvēki, kuriem jāceļ pieminekļi! Tomēr diemžēl daudzi paliek sevī, jo mums nav tāda mentalitāte, nav brīvības, sabiedrības atvērtības, lai dalītos skumjās. Mēs parasti dalāmies ar priekiem, baudām, šampanieti. Bet šeit nav prieka un šampanieša. Šeit ir asaras un ciešanas.
Latvijā ir tūkstošiem mīļu, jauku vecāku, un viņu mājasdarbs ir – būtu vēlams, lai viņi plāno savu ģimenes pieaugumu. Vai bērnu varam atļauties šogad? Varbūt labāk nākamgad? Vēlams, lai mamma pagūst iegūt izglītību.
Mums ir maz tādu personību, kas varētu šādas atbalsta grupas organizēt, bet Anglijā tādu ir ļoti daudz. Cietušās mātes vai tēvi realizē sevi, palīdzot tiem, kam bijusi līdzīga nelaime. Latvijā tas tikai lēnām sāk attīstīties, bet šāds atbalsts ir nepieciešams. Es katru gadu tiekos ar daudziem desmitiem vecāku, kuriem ir nomiruši bērni. Tiekos ar tādiem vecākiem, kuriem pakārušies mīļi puikas. Tas ir tas smagākais līmenis, kurā vajag atbalstu. Es šiem mīļiem cilvēkiem, kuri bieži vien ir ļoti inteliģenti, ļoti labi vecāki, saku, ka šīs ciešanas, mīlestība, atmiņas un ilgas nedrīkst atstāt esošajā līmenī, tās vajag konvertēt viedumā.
Bērna nāvi nevajag atstāt tikai kā izmisumu, asaras un iešanu uz kapiem, tā jākonvertē gudrībā, izpratnē, attīstībā un izaugsmē. Ir jāizprot, kas tad ir dzīve, šī atnākšana un aiziešana. Daudzi vecāki to arī dara, esam kļuvuši domu un gara draugi. Šie cilvēki lielākoties nav reliģiozi, un viņiem neder vienkārši, banāli saukļi, viņi grib vairāk, fundamentālāk. Arī šeit pirmajā vietā ir izglītība. Ja ir notikusi nelaime, kas ir saglābjama, – slimības vai traumas, kā dēļ ārstēšanās noris gadiem –, vecākiem vajadzīgs dažāda veida atbalsts – medikamenti, psihoterapija, kultūra, māksla, sarunas, sports un fundamentālas grāmatas. Šiem vecākiem ir jāiet un jādarbojas, un ģimenē varbūt vēl ir citi bērni, kuri diemžēl līdz ar šādu nelaimi tiek apzagti, un tur neko nevar darīt…
Diemžēl, ja ģimenē piedzīvota smaga nelaime, kas skar bērnu, ļoti bieži vīrieši – 60 % – ģimeni pamet. Tā ir klasika. Tā notiek visā pasaulē. Kad bērns ir smagi slims, māte vairs nav sieviete, kamēr vīrietis joprojām sevī saglabā vīrieti. Vīrieti vainot var. Bet varbūt nebija, kas šim vīrietim palīdz, atbalsta, lai varētu ko tādu izturēt? Vīrieši šajā jomā ir vājāki nekā sievietes, viņiem nav tādas smalkjūtības un atbildības pret bērnu, kāda ir sievietēm. Un tā mēdz notikt pat, ja viņš ir bijis ļoti labs tēvs. Tāpēc šādām ģimenēm ļoti vajadzīga palīdzība. Šajā brīdī cilvēks sāk mācīties no jauna – saprast sevi, savas domas, agresiju, jūtas, seksualitāti. Vajag sirds sauli.
Mēs ar kolēģiem nesen bijām ļoti aizkustināti, vērojot kādu tēti un mammu – viņi abi kopā astoņus gadus aprūpēja uz gultas guļošu puisīti, kurš nevar ne staigāt, ne runāt, var komunicēt tikai ar acīm. Astoņus gadus arī šis vīrietis ir uzņēmies atbildību, viņā ir nomiris tēviņš, viņā vairs nav dzīvnieka. Vai arī viņš ļoti inteliģenti spēj šīs lomas sadalīt – iegurņa dziņas salikt kopā ar sirdi un smadzenēm. Un tikai tā to var izdarīt. Tādi vīrieši ir, un arī šādiem vīriešiem Latvijā ir jāceļ pieminekļi. Mēs ar kolēģiem pret šo vīrieti izjutām tik milzīgu cieņu! Manā darbā nav augstākas svētlaimes, kā redzēt šādu vīrieti, un zināt, ka tādi veči ir arī pie mums.
Un mēs slimnīcā visi no aizkustinājuma raudam… Fantastiski cilvēki. Būtu labi, ja viņi iesaistītos un līdzētu citiem vīriešiem, būtu atbalsta grupu vadītāji, kas var dalīties piedzīvotajā, atbalstot citus ar līdzīgām ciešanām. Mēs visi zinām Porziņģi, un viņš ir vajadzīgs. Bet sabiedrībai ir jāzina arī par šādiem varoņiem.
Avots: mammamuntetiem.lv / Foto: Artūrs Martinovs
Kā sniegt palīdzību, ja bērns ir aizrijies; kā rīkoties, ja satiec nomaldījušos bērnu; kā zināt, vai bērns cieš no vardarbības – šie ir tikai daži no tematiem, par kuriem vairāk var uzzināt Labklājības ministrijas padomu žurnālā „Bērnam Droša Bērnība”. Žurnālu vecāki bez maksas var gan saņemt drukātā formātā, gan lasīt elektroniski šeit.