Bērna piedzimšana ir liels prieks, taču arī raizes. Populārākās no tām – negulētas naktis, kad mazulis to vien dara, kā knosās un raud. Vecāki pārdzīvo, kāpēc bērniņš naktīs neguļ un mokās atbildes meklējumos – kāpēc zīdainis naktī neguļ?
Laimējies vecākiem, kuru mazulis naktī guļ tāpat kā pieaugušie, bet lielākajai daļai šāda situācija ir kā tāls un nesasniedzams sapnis. Iespējams, tieši tāpēc tēma – kāpēc zīdainis naktī neguļ – ir ļoti populāra jauno māmiņu forumos. Pieejamā literatūra sludina – ja tavs bērns naktīs raud, vecāki kaut ko dara nepareizi. Ir laiks kliedēt šos mītus.
Lūk, daži fakti par to, kā tad no zinātnes viedokļa zīdainim ir jāuzvedas naktī.
1.Kāpēc zīdainis naktī vairakkārt mostas? Tāpēc, ka tā ir ieplānojusi Māte daba.
Pīters Flemings, bērnu ārsts, Bristoles universitātes profesors, apgalvo: uzskats, ka bērniem naktīs ir jābūt aizmigušiem, ir radies tikai XX gadsimtā. Patiesībā ir normāli, ka bērns naktī vairakkārt pamostas.
„Daba nav paredzējusi, ka zīdainim ir daudz jāguļ. Tas nav pārāk labi, ja bērns daudz guļ. Nav pilnīgi nekādu pierādījumu tam, ka bērns, kas naktī nepamostas noteikti ir veselīgs”, — teic profesors. Un piebilst: „Iespējams, lielākā daļa vecāku to negribētu atzīt”.
2. Patiesībā visi naktī mostas, pat pieaugušie
Dārsija Narvaeza, Notrdamas universitātes psiholoģijas profesore, ir pārliecināta, ka pieaugušu cilvēku nepārtraukts, astoņu stundu ilgs miegs ir nekas vairāk kā mīts. Cilvēki var domāt, ka guļ naktī bez pamošanās, taču tas tā nav.
„Reti kurš cilvēks guļ visu nakti, ne reizi nepamodies. Taču mūsu smadzenes ir iekārtotas tā, ka mēs to neatceramies. Atcerieties cilvēces vēsturi: kāpēc līdz XX gadsimtam, kad tika izgudrota elektrība, cilvēki tik bieži strādāja naktīs? Daba ir tā iekārtojusi, ka cilvēkam ir jāguļ vairākas reizes diennaktī, īsiem periodiem. Ja mēs vēl joprojām dzīvotu mūžamežos, tas nāktu par labu mūsu drošībai. Piematnējie cilvēki, pirms tos skāra civilizācija, gulēja vairākas reizes diennaktī pa divām stundām”, — stāsta profesore Narvaeza.
3. Cilvēkbērniem jāatrodas daudz ciešākā kontaktā ar vecākiem, nekā zvēru mazuļiem. Cilvēka mazulim just sev blakus māti ir daudz svarīgāk nekā dzīvniekiem
„Cilvēki, salīdzinot ar citiem zīdītājiem, 9-18 mēnešus pēc piedzimšanas savā attīstībā parasti atpaliek, — skaidro Narvaeza. — Dzīvnieki šajā vecumā jau sāk spert pirmos soļus un patstāvīgi baroties, bet mūsu bērni vēl ir kā nevarīgas kūniņas. Jūs vēlaties, lai jūsu bērns būtu mierīgs jau no paša piedzimšanas brīža, bet viņa smadzenes, salīdzinot ar jūsējām ir attīstītas tikai par 25%. Viņš nevar kontrolēt savas emocijas un bērnam ir nepieciešama pastāvīga uzmanība un rūpes”.
4. Bērni, kuri mostas naktīs biežāk nekā citi, parasti ir apveltīti ar augstāku intelektu un veselīgāku psihi.
Flemings apgalvo, ka daudzi pētījumi apstiprina pieņēmumu, ka cilvēkiem, kas zīdaiņa vecumā bijuši ļoti nemierīgi, pieaugot tiek konstatēts augsts IQ līmenis.
Un Narvaeza piebilst: jo vairāk uzmanības zīdainis ir saņēmis no samiegojušamies vecākiem, jo noturīgāka pieaugot ir viņa psihe. Ļoti ticams, ka tāds bērns dienās būs empātisks, labs un līdzjūtīgs cilvēks, tostarp nezaudējot disciplinētību un atbildības sajūtu.
Viens no pētījumiem turklāt liecina, ka bērni, kas zīdaiņa vecumā „sliktāk” par citiem gulēja naktīs, pieaugot bija apveltīti ar augstām kognitīvām spējām un retāk cieta no depresijas, nekā tie, kuri bija „klusie bērni”.
5.Zīdaiņiem ir daudz īsāks miega cikls nekā pieaugušam cilvēkam.
Pieauguša cilvēka miega cikls visbiežāk ir 90 minūtes. Vispirms jūs guļat „ātrā”, pēc tam „dziļā” miegā. Bet pēc pusotras stundas – atkal „ātrā miegā”.
Bērniem viss ir citādi, teic Flemigs. Zīdaiņiem šis cikls ir 60 minūtes. Tāpēc tad, kad viņi bez mitas knosās un mostas – tas ir pilnīgi normāli.
6. Uz zīdaiņa raudāšanu naktī reaģē visi vecāki
2011.gadā veikts pētījums pierādīja, ka mūsdienās jauno vecāku reakcija uz bērna raudāšanu ir ļoti svarīga viņa psihiskajai un arī vispārējai veselībai. Vecākiem, kuri pārlieku ātri sāk bērnu radināt pie neraudāšanas, ir jāzina: zīdainim histērija ir neiedomājami liels stress.
Narvaeza skaidro: „Jūs varat uzskatīt, ka mācāt bērnam neraudāt, ja nepievēršat viņam uzmanību. Taču tad, kad mazulis brēc, viņa mazajā organismā ātri palielinās stresa hormoni – kortizols. Lai nomierinātos, viņam ir vajadzīga pareiza reakcija uz stresu: redzēt blakus mammu un sajust viņas ķermeni”.
Ja vecāki laikus neparādās zīdaiņa redzeslokā, nervu sistēma dod signālu smadzenēm: „Cīnies vai bēdz!”.
Tā ir tāda dziļa, lai neteiktu, pirmatnēja reakcija uz apdraudējumu. Smadzenes uztver to apmēram tā: „Ir jākliedz skaļāk. Ja nevienu nesakliegšu, nomiršu”. Tāpēc, ja nākamreiz brīdī, kad zīdainis raudās „bez iemesla”, padomājiet par to, ko jūt bērniņš: viņš jūt to pašu, ko justu jūs, ja zinātu – drīz ir jāmirst.
Daži zīdaiņi mēdz brēkt tik skaļi, ka kļūst vai zili. Tā jau ir ķermeņa reakcija un parasimpātiskās sistēmas pavēlēm: ir jātaupa enerģija, tas nozīmē — jāpazemina ķermeņa temperatūra. Tā ir ārkārtēja reakcija — kad organisms mobilizējas tam, lai nenomirtu.
7. Bērns var gulēt dienas laikā un mosties naktīs tikai tāpēc, lai pārliecinātos, vai kāds ir līdzās
„Bērniem patīk gulēt dienas laikā, bet no pulksten sešiem vakarā līdz pat pusnaktij, kad atrodas vecāku uzmanības centrā, moži blisināt ačeles,” — stāsta Fleminga.
„Runa ir par dabas ieprogrammēto. Kad bērnus uzmana abi divi vecāki, zīdainis jūtas drošībā. Ja barotāji ir divi, izredzes nenomirt ir daudz lielākas. Zīdainis apzināti un pamatoti izvēlas šādu grafiku. Bet tas, ka šāda kārtība nav pa prātam jums, viņu neuztrauc”.
8. Zīdainim nav jāguļ atsevišķi no vecākiem, vēl jo vairāk – citā istabā
Flemings piedāvā atgriezties cilvēka evolūcijas vēsturē. Pirms tūkstošiem gadu bērni vienmēr atradās ciešā kontaktā ar saviem vecākiem: gulēja pa vidu viņu ķermeņiem alā, bet dienā mammas nēsāja viņus sev pičpaunā.
„Es ilgu laiku aizvadīju Āfrikā un citās zemeslodes vietās, kur ir pieņemts zīdaiņus nēsāt sev līdzi. Viņi ir kontaktā ar māti visu laiku. Zīdaiņi guļ, kad ir jāguļ un ir nomodā, kad ir jābūt nomodā. Pārtika no mammas ciča arī viņiem vienmēr ir „pa ķērienam”. Un tas ir pats pareizākais un drošākais bērnu audzināšanas veids.. Nav obligāti vienmēr sēdēt ar bērnu mājās”.
Flemings piebilst, ka ir pierādījumi, ka zīdaiņu pēkšņas nāves sindroms visbiežāk ir bērniem, kuri gulējuši citās no vecākiem telpās.
9. Visā pasaulē zīdaiņi savas dzīves pirmajā etapā guļ kopā ar vecākiem. Un tas ir pilnīgi loģiski: viņiem nepieciešams nepārtraukts kontakts ar vecākiem un viņi ļoti uztraucas, ja to nesaņem
Flemings apgalvo, ka paradums gulēt vienā gultā ar zīdaini pasaulē vērojams daudz biežāk, nekā uzskata Eiropas un ASV lielpilsētās mītošie.
„Uzskats, ka zīdainim ir jāguļ atsevišķi savā gultiņā jau no pirmās dienas — tas nav normāli, tas vispār ir neiedomājami”, — teic profesors. Un piebilst: „Pirms 500 tūkstoš gadiem 90% cilvēkbērnu gulēja, piekļāvušies saviem vecākiem”.
Bez šaubām, nepārtrauktu kontaktu ar vecākiem, kuriem ir jāiet uz darbu, mēs saviem bērniem nodrošināt nevaram. Un šeit bez kompromisiem neiztikt. Bet Flemings uzstāj: kamēr jūs esat mājās, veltiet saviem bērniem maksimāli daudz uzmanības.
Tas ir labākais veids, kā izaudzināt gudrus, patstāvīgus un labus bērnus.
Viss iepriekšminētais, iespējams, stipri atšķiras no tā, ko esat par šo tēmu zinājuši un liks jums vilties, bet process, kad bērns naktīs pārbauda vecāku izturību, ir dabisks.
Zīdaiņi sagaida, ka visas viņa vēlmes nekavējoties apmierinās viņa galvenais „aprūpētājs” – mamma. Viņai ir jābūt kopā ar mazuli visu nakti. Un tas ir pats mazākais, ko mēs viņu labā varam darīt, lai palīdzētu iejusties šajā skarbajā pasaulē.
Avots: Puaro.lv / BuzzFeed