Kļava: Ko tu esi darījis, lai tevi kāds mīlētu?

Viņa teiktais daudziem var šķist nepieņemams vai aizvainojošs, bet reanimatologs un garīguma pētnieks Pēteris Kļava ir cilvēks, kura vārdos vērts ieklausīties, pat ja nepiekrīti viņa uzskatiem.

Viņš rosina padomāt par lietām, ko ikdienas steigā nereti palaižam garām.Kļava žonglē ar tādiem jēdzieniem, kurus sabiedrība labprāt nobāztu kaktā, izliktos neredzam vai pārmestu, ka viņam nav tiesību par to runāt.

Viņš runā par brīvību, kuras mums nav, par demokrātiju, kura derīga tikai ļoti mazai cilvēku daļai, par garīgumu, par nāvi, par to, kāpēc, runājot par atsevišķām un ļoti nopietnām tēmām, politiķiem, mācītājiem un inteliģencei vajadzētu paklusēt. Jo ir lietas, par kurām visiem ir viedoklis, bet nav zināšanu.

Nesen viņš atgriezies no Indijas, kur pāris nedēļu kādā tibetiešu klosterī klausījās lekcijas par to, kā prāts veido realitāti. Fragments no intervijas:

Mums ir cilvēktiesības, neierobežotas iespējas pārvietoties, vairāk vai mazāk brīvi varam paust savus uzskatus, taču vismaz mani pārņem sajūta, ka pēdējā laikā arvien vairāk cilvēku mūsdienu pasaules kārtība burtiski smacē nost, bet neviens īsti nezina, ko darīt. 

Ja mēs skatāmies uz pasaules attīstības procesiem, katrā evolūcijas spirālē bijušas savas vērtības. Vērtības ir atkarīgas no vēlmēm. Vēlmes ir mūsu izpratnes un izglītības spogulis. Atkarībā no tā, ko vēlies, tiek veidota šī pasaule. Domāju, ka visas iepriekšējās kultūras un civilizācijas vieno neizpratne un nemeklēšana, kas esi tu pats. Cilvēka psihe attīstās ļoti lēni, pasaule ap mums – tehnoloģijas, zinātne – ļoti ātri, bet tās ir tikai prāta protēzes. Protams, ir vajadzīgas tehnoloģijas, kas amortizē cilvēka psihi un miesu, taču ir izjaukts līdzsvars. Visu laiku tiek radītas jaunas vēlmes. Turklāt demokrātija ir kā parazītiski iluzora telpa, kas 96 procentiem cilvēku ir destruktīva. Varbūt četriem procentiem, kas ir īpaši attīstīti, tā ir laba un derīga. Brīvības koncepcija, kas it kā ir demokrātijas pamatā, ir tikai ilūzija. Kāda brīvība, ja visi smagi strādā un skaita centus, lai izdzīvotu? Gandrīz ikviens ir pakļauts milzīgai verdzības mašīnai – celties astoņos un katru dienu domāt par izdzīvošanu. Vai tā ir brīvība, kurā esam atkarīgi no banku sistēmām? 

Kā jūs raksturotu laiku, kādā šodien dzīvojam? 

Notiek lēna sinerģija, sadarbība starp sakrālo zināšanu telpu, ko nes Tibetas, Indijas apskaidrotie, Jēzus un viņa pirmie skolnieki, un mūsdienu ideoloģiju un tehnokrātiju.Savulaik pār pasauli valdīja holandiešu, britu, portugāļu un spāņu koloniālās impērijas. Tagad tā ir ASV, bet pavisam drīz tie būs Austrumi. Tuvāko 20-40 gadu laikā Rietumu kultūra nomirs, tā totāli degradēsies. Neizliksimies, bet sauksim lietas īstajos vārdos. Nākotni noteiks Ķīna, islāma valstis, kas ir degradējošās “kristīgās pedofilijas kultūras” iznīcināšanas izkapts. Tas ir jāsaprot, pie tā šī pasaule ir novesta. Kurš stiprāks, kam lielāka ticība, tas arī uzvar. Tas, ka ej baznīcā, automātiski nenozīmē, ka tā ir ticība Jēzum. Patiesa ticība ir karsta sirds. Kāds tam sakars ar Rietumu pasauli, ja ir palikuši pavisam maz ticīgo? Tāpēc nākotne pieder Ķīnai. Es gan nedomāju, ka arī tas ir kas labs. 

Jūs reiz teicāt – mīliet visus, jo viss tūlīt pāries. Kā saprast to, kas nepāriet?

Tā ir apziņa, kas ir mūžīga. Spēja apzināties, bez kuras cilvēks nepastāv, tas ir pirmsākums, softs, ko redzēsi nāves brīdī. Taču šis “es” vēlas justies labi, būt mīlēts. Nesen lasīju jauniešiem lekciju, sēdēja meitenes, glāstīja savu viedtālruņu ekrānus, un es viņām vaicāju: “Kā domā, par ko lai zēns tevi mīlētu? Ko tu esi izdarījusi, lai tevi vispār kāds mīlētu?” Tā ir mūsdienu problēma. Visi grib, lai viņus mīl un saprot. Bet ko esi izdarījis, lai tā būtu? Demokrātijā un brīvībā mēs daudz ko pieprasām, bet pieprasījums vienmēr degradē dzīvu būtni. Savukārt došana attīsta. Nāves brīdī tu varēsi paņemt tikai savas apziņas saturu, savu “cieto disku” ar visu, ko esi sanesis. Tāpēc vērtība ir tava cietā diska jeb prāta saturs. Taču katra vēlme, alkatība un pieķeršanās ir akmens dvēseles kaklā. Kur ir tava sirds, tur būsi arī tu. Tāpēc arī tibetieši, jogi mācās, kā atinstalēt pseidovērtības, pseidodomu saturu.

Saka jau, ka ciešanām, sāpēm ir jēga, tās palīdz pievērsties nemateriālās pasaules lietām.

Mūsdienu institūcijas vēlas kontrolēt, lai cilvēkiem nebūtu ciešanu, tas ir normāli. Bet kāpēc tad visi, kam nomiruši tuvinieki un bērni, nav kļuvuši par apskaidrotiem? Viņi turpinājuši raudāt un izsamist, nodzērušies vai pakārušies. Ciešanas negarantē apskaidrību, tās var tikai uzdot jautājumu – kāpēc? Bet jau tas vien, ka sāc uzdot jautājumus, liecina, ka attīsties.

Kāpēc Latvijā cilvēks joprojām netiek uzskatīts par vērtību?

Tāpēc, ka vairākums, kas izveidojuši šo valsti, būtībā joprojām ir padomju cilvēki. Tikai, lūdzu, neapvainojieties. Latviešiem, krieviem bija inteliģence, ko izšāva vai izveda. Gēni ir palikuši tādi, kādi tie ir. Latvieši mēģina piemēroties. Tie, kas ir izdzīvojuši un saglabājuši vērtības, tie arī ir. Bet proporcija ir ļoti maza.

Avots: Diena.lv /  Foto: Aiga Redmane