…raksta turpinājums no 1. lapas
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties.
Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija!
Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši!Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties.
Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku…
Un kā ir tagad?
– kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
– Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
– Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
– Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses;
– Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
– Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu;
– Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies internetam;
– Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es.
P.S. Cerams šis raksts atsauca atmiņā patīkamos brīžus….
Apskati arī unikālu fotogaleriju zemāk – tā noteikti tev atsauks atmiņā daudzus jaukus bērnības mirkļus!
Fotomāksliniece un divu puiku māte Izabela Urbaniak (Polija) kopš 2012.gada veido fotogrāfiju sērijas “Vasaras laiks”, kurā parāda brīvdienas laukos (nelielā Lugowiska ciematā), bezrūpīgu bērnību, kā arī prieku un laimi ik dienas.
Būtībā foto sērija simbolizē vasaru bez datoriem un TV – tikai idillisku dabu un bērnus ikdienas rotaļās. Fotogrāfijas ir dabiskas, tās tikai ar attēlu apstrādes programmu ir padarītas melnbaltas.
Un kā Tu pavadīji vasaru? 🙂
FOTO:
Avots: pratadarbnica.lv
Īstā,neviltotā bērnība.
Bija izskriešanās, peldēšanās un visa diena bez uzraudzības, tad nāca ganu gaitas un skolas laiks. Viss bija savādāk!
Mums paveicās kad bērnībā nebija interneta!!!