Patiess stāsts par latvieti Marokas Baigo jeb Miervaldi Ādamsonu!

Otrā pasaules kara laikā divpadsmit latviešu leģionāri izpelnījās Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu – vienu no augstākajiem Vācijas bruņoto spēku apbalvojumiem. Viņu vidū īpaši izceļas kapteinis MIERVALDIS ĀDAMSONS. Marokas Baigais. Bravūrīgs dēkainis un leģendārs cīnītājs. Par viņa izcilo drosmi un varonību, kā arī traģisko bojāeju vēl nesen izskanēja dažādi minējumi, par kuriem lielāka skaidrība radusies tikai nesen.

Dzīve ārzemnieku leģionā

Iesauku “Marokas Baigais” 1910. gada 29. jūnijā Poltavas apgabalā dzimušais Miervaldis ieguva pēc vairākiem gadiem Franču ārzemnieku leģionā. Tur viņš nonāca nelaimīgas mīlestības dēļ. Miervaldis mazotnē bija pazaudējis māti un zēna gadus pavadīja Ukrainā. Tur viņa tēvs strādāja par agronomu, bet 1919. gadā atgriezās Latvijā.

Jau agrā jaunībā Miervaldis, kura raksturs bija pilnīgi pretējs viņa vārdam, smagi strādā Dundagas mežos. Beidzis Cēsu ģimnāziju, 1928. gadā sāk studijas Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, kļūdams arī par vecākās latviešu studentu korporācijas “Lettonia” biedru. “Atceros Ādamsonu kā sirsnīgu, izpalīdzīgu, saticīgu un vienmēr dzīvespriecīgu cilvēku. Bija labs paukotājs un ātrs sitienos. Te parādījās viņa daba, jo viņš bija bezbailīgs, uzņēmīgs un drošsirdīgs,” tā viņu raksturojis kāds laikabiedrs.

Mācību gada vidū Miervaldis studijas pēkšņi pārtrauc un kļūst par matrozi. Ar jūras tvaikoni “Evermore” un tirdzniecības kuģi “Kandava” apceļo Āfriku, Dienvidameriku. Krustām šķērsām izbraukā Vidusjūru. Straujais Miervaldis pamanās sarīkot pamatīgu kautiņu Kalē publiskajā namā, nonākot policijas arestā. Pēc incidenta ar kuģa kapteini, kurš nokļūst Marseļas slimnīcā, Ādamsons izbeidz arī savu jūrnieka karjeru.

Nelegāli pārgājis Beļģijas un Francijas robežu, 1930. gada decembrī viņš divdesmit gadu vecumā ar pieņemtu vārdu – Briks Borns – iestājas Franču ārzemnieku leģionā.

Turpmākie seši gadi paiet sadursmēs ar nemierniekiem Sahārā, Tunisā un it sevišķi Marokā. Dienā jāiztur nepanesama svelme, naktīs ledus aukstums. Jāpierod pie mežonīgās dabas un bīstamajiem ienaidniekiem, kas “dunčiem, lokiem un bultām bruņoti, slēpās pat rīsa lauku ūdenī”. Viņa dienesta biedri nereti ir “baigi tipi”, pat kādreizējie noziedznieki. Nespējot izturēt dzelžaino disciplīnu un pārcilvēcisko piepūli, daudzi no leģiona dezertē vai pat izdara pašnāvību.

Miervaldis šajā laikā turpretī iemanto daiļrunīgo iesauku Marokas Baigais. Viņš pacieš visas grūtības, izpelnoties seržanta dienesta pakāpi un vairākus apbalvojumus. Kādā kaujā viņa vienībā dzīvi paliek tikai septiņi vīri. Kādā citā reizē viņš izdzīvo, pateicoties anamītu sievietēm, kuras viņu izglābj no drošas nāves kalnos.

Cīņu starplaikos Miervaldis apgūst franču, vācu, spāņu un arābu valodu un kļūst par lielisku kavalēristu. Vēlāk, jau cīnoties Otrajā pasaules karā, viņš bieži atcerēsies Āfrikā pieredzēto, uzdziedot “Divpadsmit vīri uz miroņa lādes un pudele ruma”, savas rotas vīrus draudzīgi dēvējot par “marokāņiem”.

Atgriešanās

Latvijā 1937. gadā Marokas Baigajam draud sods par izvairīšanos no karaklausības. Pateicoties krusttēva un arsenāla priekšnieka pulkveža Kārļa Ādamsona gādībai, no nepatikšanām tomēr izdodas izvairīties. Pēc karadienesta, ko tumši iedegušais un jau daudz pieredzējušais kareivis pavada 4. Valmieras kājnieku pulkā, Marokas Baigais pāris mēnešus nostrādā Latvijas radiofonā par ārzemju ziņu redaktoru. Šis darbs viņam lāgā nepatīk, jo tas jāveic noteiktā ritmā un laikā, ko grūti savienot ar Miervalža straujo un impulsīvo raksturu.

Kā instruktors viņš turpina virsdienestu 8. Daugavpils kājnieku pulkā. No ārzemnieku leģiona laikiem Marokas Baigais mantojis arī pārlieku aizraušanos ar alkoholu. Pēc kārtējā incidenta, kam seko pat kautiņš ar pulka komandieri, viņš dienestu Latvijas armijā pamet.

Neilgi pirms Latvijas okupācijas 1940. gadā Miervaldis piepelnās, strādādams par krāvēju un grāvraci. Kā laukstrādnieks nonāk Rīgas apriņķa Bīriņu pagastā. Te iepazīstas ar Lejasteteru māju saimnieka Siliņa meitu Katrīnu, kura drīz kļūst par viņa sievu.

Pēc Vācijas–PSRS kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā Miervaldis atsāk karavīra gaitas. Piedalās latviešu partizānu cīņās pret sarkanarmiešiem pie Raganas un Limbažiem.

Austrumu frontē

1941. gada 28. decembrī virsnieka vietnieks Ādamsons kopā ar 17. latviešu kārtības dienesta bataljonu dodas uz Austrumu fronti. Taču gaidīto kauju vietā viņam nākas pildīt sardžu dienestu un cīnīties pret padomju partizāniem Ļepeļas un Dņepropetrovskas apkārtnē.

1942. gada maijā Ādamsons kopā ar citiem buršiem, kuri dien 17. bataljonā, noorganizē komeršu, kurā piedalās ne tikai “Lettonia”, bet arī citu korporāciju biedri. Ignorēdams komandiera aizliegumu, Marokas Baigais sagādā pārtiku un dzērienus, bet citi karavīri saziedo tabaku un cigaretes. Svētki notiek kazarmās Dņepras krastā. Nākamajā dienā ukraiņu prese raksta, ka latvieši līdz rītam dziedājuši skaistas studentu dziesmas.

Vēlāk kādā “Lettonia” komeršā Rīgā Marokas Baigais atteiksies sēdēt pie viena galda ar latviešu drošības palīgvienības komandieri Viktoru Arāju, nosaucot viņu par “mīksto”.

1942. gada vasarā Miervaldis kopā ar 26. kārtības dienesta bataljonu nonāk Minskas apkārtnē. Tajā kā tulks iefiltrējies kāds spiegs Kocovs, kurš informē partizānus par katru bataljona plānoto pasākumu. Viņu atklāt izdodas tieši Miervaldim.

1943. gada februārī Ādamsons 15 vīru priekšgalā veic veiksmīgu reidu pāri Ilmeņa ezeram ienaidnieka dziļā aizmugurē, uzspridzinot artilērijas bunkuru un pārvedot gūstā saņemtu sarkanās armijas virsnieku.

Viņa komandētais vads atsit un pilnībā iznīcina lielāku sarkanarmiešu vienību, kas nakts aizsegā mēģina ielauzties latviešu pozīcijās.

Kad vācu ģenerālis Graffs grib piespraust viņam godam nopelnīto 2. šķiras Dzelzskrustu, Ādamsons protestē, norādot, ka tas vispirms pienākas kādam citam viņa cīņu biedram.

Latviešu leģionā

Vislielāko slavu un apbrīnu Marokas Baigais iemanto, cīnoties Latviešu leģionā. Tur viņam īsā laikā izdodas kļūt no virsnieka vietnieka par kapteini. Pēc kaujām par Alkazāra cietoksni 2. latviešu brigādes 2. (40.) pulka rindās Volhovas frontē Ādamsonu 1943. gadā apbalvo ar 1. šķiras Dzelzskrustu.

Cīņu laikā viņu smagi ievaino galvā. Ar kreiso aci viņš vairs neredz un iemanto dziļu rētu pāri labajam vaigam. Kaut cik izārstējies, 1944. gadā Marokas Baigais atgriežas frontē kā 19. latviešu divīzijas 44. pulka 6. rotas komandieris.

Seko cīņas pie Opočkas un Kudeveras, kur viņu ievaino vēl divas – nebūt ne pēdējās – reizes. 1944. gada 30. augustā Ādamsonu paaugstina par kapteini. Pēc daudzajiem ievainojumiem Miervalda ķermenī palikušas tik daudzas sīkas šķembu atliekas, ka viņa kompass vairs pareizi nerāda ziemeļu virzienu.

1944. gada Ziemassvētku kaujās Lestenes apkārtnē Ādamsona rota 36 stundas bez pārtraukuma noturas pret ienaidnieka vairākkārtīgu pārspēku pie Vanagu mājām. Viņi atsit visus uzbrukumus un dodas trīspadsmit prettriecienos. Par izciliem kauju nopelniem Marokas Baigajam 1945. gada 21. janvārī piešķir augstāko apbalvojumu – bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu. Pēc tam viņu atkal ievaino. “Vajag tikai gribēt dzīvot un nebaidīties nāves, tad jau vienmēr izkulsies,” Miervaldis izsakās frontes laikrakstā “Latvijas Kareivis”.

Kaprālis Juris Vītiņš atceras, ka 1945. gada martā saticis Marokas Baigo, kurš tad gan vairs nav bijis bezbēdīgais “kara velns”. “Nerunājām par bijušo, bet par nākotni, kas mums abiem likās samērā bezcerīga. Tomēr norunājām, kaut abi bijām invalīdi, karot līdz pēdējam.”

Nedaudz apārstējies Stendes slimnīcā un izvairījies no evakuācijas uz Vāciju, Miervaldis pieprasa, lai viņu nosūta uz fronti, kaut arī oficiāli ir atzīts par tai nederīgu. 1945. gada marta kaujās Blīdenes–Remtes apkārtnē Marokas Baigais, bruņojies ar neliela kalibra pistoli un vairs labi neredzēdams, aktīvi piedalās kauju triecienos. “Tā ir vispatīkamākā laika pavadīšana krietnu vīru sabiedrībā,” viņš teic. Jau septīto reizi ievainots, Ādamsons Liepājas lazareti sasniedz, gandrīz neko neredzēdams, savus labākos draugus pazīstot tikai pēc balsīm.

Kara beigas Latvijā

Rožu laukuma lazaretē Miervaldis nonāk kāda slavena vācu ārsta ziņā, kurš apsola viņam atgriezt acu gaismu, ja pacients divas nedēļas mierīgi gulēs gultā. Marokas Baigajam gan tas ir neiespējami, jo Liepājā netrūkst draugu.

Operācija tomēr notiek, un viņa redzes spējas uzlabojas. Tālākā ārstēšanās paredzēta Vācijā, taču Ādamsons nevēlas atstāt dzimteni. Iespējams, tāpēc nepiekrīt ar vienu no pēdējām laivām doties pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Pazīstamais publicists un kara ziņotājs Uldis Ģērmanis apraksta epizodi, ko redzējis 1945. gada 8. maijā ceļā uz Liepājas ostu: “Ielas otrā pusē, divu žēlsirdīgo māsiņu balstīts un mazliet līgodamies, bija nostājies slaids un izskatīgs hauptšturmfīrers ar Bruņinieka krustu kaklā. Tagad viss bija galā, bet viņš, spītēdams bargā momenta prasībām un kārtīgu ogu nometis, visā savā bruņnieciskajā godībā bija iznācis bezrūpīgā pastaigā Liepājas ielās, daiļu zelteņu aprūpēts. Pamanījis aizbraucēju pulciņu, viņš salīgojās, izstiepa veselo roku un skaļā balsī izsaucās – tur aiziet tēvijas nodevēji! Gribējās uzkliegt: “Neāksties, Miervaldi, met un brauksim!” Taču tas laikam būtu briesmīgs apvainojums bezbailīgajam kaujiniekam.”

Pēc citām ziņām, Ādamsons hospitālī mēģina izdarīt pašnāvību, taču mediķi viņu izglābj.

Marokas Baigā sievai Katrīnai kara beigās kopā ar dēlu Andi izdodas atstāt Latviju un sākt jaunu dzīvi ASV.

Savu vīru Miervaldi viņai bija gadījies iepazīt arī kā pavisam citu cilvēku, aiz kura robustās dēkaiņa čaulas slēpās maiga un jūtīga sirds. Pirms došanās uz fronti viņi parasti apmeklējuši baznīcu. Kādā vakarā 1944. gada pavasarī, ejot pa Brīvības bulvāri, pār Marokas Baigā vaigiem tecējušas asaras. Viņš teicis, ka Rīga un Latvija ir skaistākās vietas pasaulē, ko nedrīkst atdot svešām varām. Miervaldis licis sievai apsolīt, ka viņa otrreiz neprecēsies, ja viņš neatgriezīsies, un kopā ar dēlu dzīva komunistu rokās nedosies. Šādam gadījumam pat atstājis divas rokasgranātas.

Padomju gūstā

Ilgus gadus trimdā par Miervalda tālāko likteni bija dzirdami dažādi nostāsti. Ieskaitot to, ka viņš karagūstekņu ierindas priekšā Liepājā zem sitieniem piespiests izrakt sev bedri un nošauts. Pēc citām ziņām, strādājis Kolas niķeļa raktuvēs. Iespējams, gājis bojā Baltās jūras kanāla celtniecībā.

Lielāku skaidrību par Marokas Baigā pēdējām gaitām sniedz padomju drošības iestāžu dokumenti, to vidū – arī viņa krimināllieta Nr. 38931.

Pēc Vācijas kapitulācijas Ādamsons no Liepājas nonāk ievainoto karagūstekņu nometnē Šauļos, vēlāk vācu karagūstekņu nometnē Mončegorskā pie Murmanskas. 1945. gada novembrī viņš kopā ar vairākiem vācu virsniekiem nolemj bēgt uz netālo Somiju. Bēgļiem pat sagādāti divi cirvji, karavīru pudeles ar dzeramo ūdeni, arī milti un speķis. Diemžēl viņu nodomu atklāj. Sākotnēji Ādamsonu soda ar desmit dienām karcerī un diviem mēnešiem izolatorā. Nodevības dēļ atklājas, ka viņš ir latvietis, nevis vācietis (par ko līdz tam bija uzdevies). Tāpēc viņu kā “PSRS pilsoni” nosūta uz Murmanskas cietumu.

Kā liecina čekas dokumenti, vienīgais, ko Ādamsonam varēja inkriminēt, bija tas, ka viņš “vairākkārtīgi ar savu rotu vadīja niknas kaujas pret sarkanās armijas daļām, kurās tika nogalināti daudzi sarkanarmieši”. Viņa prāvu iecerēja kā “atklātu tiesas sēdi”, ko gan vēlāk neatļāva. Daudzo pratināšanu laikā Ādamsons bija izturīgs un atbildēs skops. Pēdējā vārdā paziņoja, ka bijis karavīrs, kas līdz galam pildījis savu pienākumu. 1946. gada 16. maijā Murmanskas garnizona kara tribunāls viņam par “dzimtenes nodevību” piesprieda nāves sodu.

Nav gan skaidrs, kāpēc soda izpilde nenotika Murmanskā. Tieši Līgo vakarā viņš pa etapu caur Ļeņingradu un Tallinu nonāca čekas pagrabos Rīgā. Kaujas laukā neuzveikts, 1946. gada 23. augustā Marokas Baigais sagaidīja savu pēdējo lodi, kas izdzēsa viņa dzīvību. Šodien mūsu vidū vairs nav arī neviena no viņa četriem brāļiem (no viņiem vēl trijiem bija lemts cīnīties Latviešu leģionā). Kaut kur Amerikā mīt 1943. gadā dzimušais Miervalža dēls Andis, un, lai gan viņa tēva kapavieta tā arī ir palikusi nezināma, leģenda par Marokas Baigo joprojām ir dzīva.

Avots: Ulda Neiburga raksts LA, kas ņemts no gulags.wordpress.com.
Sīkāka informāciju par M. Ādamsonu gaitām, cilvēcīgām īpašībām, u.c. var iegūt šeit: http://www.vilki.lv/miervaldisadamsons.pdf