…raksta turpinājums no 1. lapas
Pēteris Kļava arī atklāj, ka viņa studijas, attīstība un izmisums sākās ar kādu meitenīti vēl tālajā 1985. gadā:
”Viņa skatījās man acīs un nomira. Es toreiz domāju: ”Šausmas! Un tas viss tā beidzās? Kāpēc? Kāpēc vispār ko dzemdēt? Kāpēc kaut ko dzīvē darīt, ja tas viss tā beidzās.” Es vēlējos to visu saprast, un es sāku ar Jēzus Kristus teikumu, ka nāve tiks aprīta uzvarā. Kādreiz tiks uzvarēts pats lielākais izaicinājums. Tas ir tas, ko šobrīd dara Silīcija ielejā.”
”Ir divu veidu cilvēki – kam ir zināšanas un kam ir viedoklis,” uzskata reanimatologs. ”Citreiz zināšanas saskan ar viedokli. Man būtu jānošaujas jūsu priekšā par to, ko mēs esam darījuši bērniem 1982. gadā. Tā likās patiesība, ka tā ir jādara. Bet viņi mira. Un tad atbrauca amerikāņi un parādīja, kā jādara. Un pēkšņi visi bērni izdzīvoja. Kam uzticēties? Un tad mēs domājām – ko par mūsu ārstiem un sabiedrību teiks pēc 2000 gadiem?”
”Redzot ciešanas un nāvi, ir svarīgi saprast, kas esi tu pats. Un ka tam nav nozīmes, ko tu dari, bet kā tu jūties un pašapzinies. Tikai tā tu vari sniegt augļus pasaulei,” norāda Kļava.
”Pieredze ir pats kaitīgākais jūsu dzīvē – tā ir miruša, vakardienas cilvēka bezjēdzīga pieredze. Visu nosaka zināšanas,” uzskata reanimatologs.
VIDEO:
Avots: Skaties.lv
kas par murgu….