Jautāju kāpēc tu raudi? Atbildēja – vienkārši satraukums un bailes vienkārši, jo ir tumšs. Uz jautājumu cik tālu tev vēl jāiet meitene atbildēja: dzīvoju pie slimnīcas ja iešu apkārt apmēram 40 min, ja iešu caur mežu 30 min.
Tad nu viss, man bija vienalga, ka pašai vēl ir jābrauc 300 km, teicu meitenei, lai kāpj mašīnā, aizvedīšu mājas viņu, jo uz ielas vienu viņu pamest vairs sirdsapziņa neļāva, jo nezinu, kas vēl varēja notikt, ja viņa ietu caur mežu un vispār vai meitene nokļūtu mājas, jo pasaule ir pilna ar (atvainojos par izteicienu ) idiotiem.
Meiteni aizvedu mājas un pretī saņēmu apskāvienu, smaidu, un protams lielu Paldies, apmainījāmies ar savu kontaktinformāciju, jo meitene tiešām bija jauka, gribas viņu vēl kādreiz satikt.
Braucot prom no meitenes aizdomājos par to vai bija jāapstājas man, vai tomēr pašvaldības policijai, un kas būtu, ja es tur nebūtu braukusi garām.
Vai tiešām policijai ir vienalga? Vai nepietiek, ka pazūd daudz jaunieši? Publisks fuj Pašvaldības policijai.
Bet man ir kāds lūgums citiem, ja jūs redzat, ka ir vēls un bērns jaunietis ir viens uz ielas, lūdzu, apstājies apvaicājies, vai viss ir labi, jo tas maksimums aizņems 10 min.
Un lūdzu šo rakstu ir nošeirot, lai tas nonāk līdz tiem pašvaldības policijas tītariem, kas sēdēja siltā busiņā, kamēr meitene gāja tos kilometrus ar kājām aukstumā un lietū…” savu stāstu nobeidz Samanta.
Prieks, ka starp mum ir tādi cilvēki, kā Samanta, kuriem nav vienalga! Liels paldies Samantai!
P.S. Lūgums padalīties ar stāstu, lai tas nonāk arī pie tiem “varoņiem”, kuri pabrauca garām…
Avots: Facebook / Attēls ilustratīvs