“Smagi cietušais” Aivis no bāreņu nama izrādās tiesāts zaglis, dedzinātājs, apsūdzēts izvarošanā

…raksta turpinājums no 1. lapas

Kriminālprocess par seksuālu vardarbību

Šis sods par ziedojumu kastītes izlaupīšanu un dedzināšanu būtu pārvērties reālā un vēl būtiski paildzinājies, ja vien četrus gadus nebūtu vilkts garumā un tad paklusām izbeigts cits kriminālprocess – jau par seksuālu vardarbību pret rīcībnespējīgu puisi, kas bijis gados jaunāks bāreņu nama iemītnieks.

Saskaņā ar paša Aivja stāstīto šie bijuši kārtējie mēģinājumi izolēt viņu no sabiedrības: “Pret mani tika ierosinātas divas krimināllietas. Abas divas bija it kā par seksuālu vardarbību no manas puses. Viena vardarbība ir pret puisi, lietu izbeidza 2013. gadā tāpēc, ka tur neko pilnīgi neatrada.”

Taču tā īsti nav taisnība, kā oficiāli apliecina Valsts policija, kriminālprocess, kas ticis sākts 2013. gada pavasarī, Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldē ir izbeigts pēc vairāk nekā četrus gadus ilgas izmeklēšanas – pagājušā gada jūlijā. Savukārt tā izbeigšanas apstākļi ir neizprotami. Krimināllietas materiālos citstarp ir bāreņu nama auklītes ziņojums par to, kā, iespējams, izmantotais puisis “ļoti satraucies, drebošām rokām ieskrējis auklīšu istabiņā un vaicājis baltu papīru, teikdams, ka rakstīšot visu par Aivi, ko viņš dara. Protams, neko audzēknis uzrakstīt neprot, tad pasēdējis pie auklītes istabā un nomierinājies”.

Taču kriminālprocess sākts pēc cita atgadījumā, kad situācija bijusi daudz nepārprotamāka, un tā materiālos ir skaidras norādes uz to, ka Aivis nodarījumā sākotnēji pat atzinies: “Atkārto, ka pašu izvaroja, kad viņš bija maziņš, tāpēc, seksuāli izmantojot to zēnu, juties labi.”

Aivja stāstītais atspoguļots šādi: “Par krimināllietas būtību stāsta atbilstoši liecībām. Uzsver, ka ar varu un spēku neko nedarīja. Tas cilvēks visu pieļāva. Kāpēc konkrēti izvēlējies to zēnu – garīgi atpalikušu, vājāku – atbildēt negribēja. Uz jautājumu: varbūt tāpēc, ka bija vieglāk sarunāt, – atbildēja: varbūt. Šajā krimināllietā pārdzīvo tikai par savu nākotni. Darbības nenoliedz, bet vainu neizjūt.”

Bijusī izmeklētāja šokēta par procesa izbeigšanu

“Es nezinu, ko es tajā brīdī esmu kādam izdarījis. To var apliecināt visi jaunieši, kas dzīvoja mūsu grupā. Viņi apliecināja, ka es ar viņu pat nekomunicēju. Es tiešām nezinu, par ko viņš liecināja, es netiku iepazīstināts ar lietas materiāliem. Bet tur bija tā – ja negribi sēdēt cietumā, tad runā to, ko vajag runāt,” tagad stāsta Aivis.

Savukārt šā kriminālprocesa sākotnējā izmeklētāja Inita Nereta, kura 2014. gada pavasarī devās izdienas pensijā, norāda: viņa nedrīkstot atklāt notikušā detaļas kā izmeklēšanas noslēpumu, taču varot apliecināt, ka pierādījumi kriminālprocesā par rīcībnespējīgā nepilngadīgā puiša seksuālo izmantošanu bijuši ļoti pārliecinoši.

Bijusī izmeklētāja arī piemin – no visa piedzīvotā viņai personiski radies priekšstats, ka Aivis uzskatījis visā notikušajā par vainīgu tieši bāreņu nama direktoru un solījies tam atriebties. Arī tāpēc viņa esot šokēta, tagad uzzinot, ka kriminālprocess ir ticis “marinēts” vairāk nekā četrus gadus un pēc tam 2017. gada vasarā izbeigts.

Kāpēc šī “marinēšana” ir notikusi, Inta Ķuža vadītā Valsts policija atklāt nevēlas. Vēl vairāk – vairāku nedēļu laikā Valsts policija tā arī neatklāja, kas ir bijis šīs krimināllietas uzraugošais prokurors.

Pārbaudīt nav grūti, bet radio vadība klusē

Sižets par Aivi ir viens no ļoti retajiem gadījumiem, kad Latvijas Radio, stāstot par bērnunamos it kā notiekošo, ir atklājis tā cilvēka identitāti, no kā uzklausīti briesmu stāsti. Lielākoties stāstītāji ir anonīmi, līdz ar to veikt sabiedriskajā radio sniegtās informācijas pārbaudi nav iespējams.

Taču to, ka šāda pārbaudīšana ir iespējama, reizē ar viegli atrodamajiem faktiem par “smagi cietušo” Aivi, apliecina arī fakts, ka nav grūti atrast citas personas, kas saistītas ar bāreņu namu “Līkumi”.

Tā, piemēram, bijusī bāreņu nama iemītniece Viktorija saistībā ar Aivi stāsta: “Es atceros, kā viņš ar audzinātājām runāja. Saukāja viņas visādos vārdos, jaunākos sita. Viņš teica – m…ka, aizver savu ībli. Ja audzinātāja atnāca un pateica – Aivi, nomierinies, beidz ārdīties, tad viņš teica, es tūlīt pasaukšu bērnu aizsardzības dienestus, tevi izmetīs ārā no darba. Par ko? Par to, ka viņš pīpēja uz balkona un viņam aizrādīja? Ka viņš ņēma jaunākajiem nost Ziemassvētkos konfektes un dāvanas?…”

Viktorija apliecina arī ziņas par iespējamu seksuālu vardarbību: “To, ka viņam ir interese par citiem pusaudžiem, to es redzēju. Viņš neslēpa, ka viņam patīk gan vīrieši, gan sievietes. Bija arī seksuāla varmācība pret meitenēm. Atnāca uz istabu parunāt vai kaut kur gaiteņos. Meitene stāv ar meitenēm, runājas. Viņš atnāk un pasauc vienu meiteni, sauc parunāt. Tad sāk gramstīties. Kad viņa saprata, ka viņš kaut ko vairāk grib, tad grūda prom.”

Taču Latvijas Radio “cilvēkstāstos” šāda informācija nav parādījusies, un par to, vai un kā sabiedriskais radio veic jelkādas tā publiskotās informācijas patiesīguma pārbaudes, skaidrības nav. Sižeta autore V. Anstrate uz uzdotajiem jautājumiem neatbildēja. Arī jaunā Latvijas Radio valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne neatbildēja uz viņai uzdoto jautājumu – kā tieši sabiedriskā radio darbinieki atbildīgi un profesionāli pārliecinās, ka ar viņiem netiek manipulēts un ka viņi paši nekļūst par manipulāciju līdzdalībniekiem. Tā vietā Latvijas Radio formāli pavēstīja, ka “Latvijas Radio žurnālisti plāno un rada saturu atbilstoši Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes apstiprinātajam sabiedriskajam pasūtījumam, balstoties uz Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu, likumu “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” u. c. normatīvajiem aktiem, ievērojot Latvijas Radio Rīcības un ētikas kodeksu, kā arī vispārpieņemtās profesionālās un uzvedības normas”.

Fragmenti no krimināllietas materiāliem, kas liecina par Aivja personību

“Savu rīcību nepārdzīvo un nenožēlo, nespēj izjust vainas sajūtu un mācīties no savas negatīvās pieredzes. Izteikta un pastāvīga nevērība pret sociālajām normām, noteikumiem, pienākumiem, melošana, manipulatīva uzvedība. Izteikta tendence ķildīgai uzvedībai un konfliktiem ar citiem, īpaši, kad ekspertējamā [Aivja – Red.] rīcība sastop šķēršļus vai kritiku. Tendence paust dusmu vai vardarbības uzliesmojumus, arī lai pievērstu uzmanību. Zems frustrācijas slieksnis, ātri kļūst agresīvs, vardarbīgs, kauslīgs, iesaistās nelikumīgās darbībās. Grūti turpināt darbību, ja nav gaidāms tūlītējs labums. Izteikta tendence apvainot citus vai piedāvāt šķietami ticamu savas uzvedības racionalizāciju, kas novedusi indivīdu konfliktā ar sabiedrību.”

“Pasniedz sevi upura lomā – viņu situši, ņirgājušies, seksuāli izmantojuši. Ar to izskaidro un attaisno savu uzvedību. Labprāt dalās ar domām, ka, ja kādam iesit, tad pašam vieglāk, “izlādējas”. Esot viņš pieradis, ka viņu arī sit. Uzskata, ka tas ir normāls uzvedības modelis. Ir savi uzskati un principi, pārliecināts, ka tā ir jādzīvo: “Cilvēki domāti, lai viņus izmantotu savām vajadzībām, galvenais ir fiziskais spēks.””

“Ar lepnumu stāsta, ka viņš neprot un negrib kontrolēt savas dusmas un, ja ir ne tā, kā viņš grib, tad var uzsprāgt un visu izdemolēt vai piekaut personālu, un viņam esot vienalga, kas pēc tam būs. Nav pieradis un viņam nepatīk sevi piespiest kaut ko darīt, noslogot, nodarbināt. (..) Kādreiz no dusmām saplēsis telefonu. Tad audzinātāja nopirka jaunu. Ja nepirktu, viņš palūgtu naudu tantei, viņa nopirktu. Vispār ļoti “patīk izlādēties” destruktīvā un agresīvā veidā.”

“Uz kabinetu ierodas izaicinošs, īgns. Sāk izteikt draudus: “Vai jūs gribat, lai es jums izsitu logus vai lai iekrauju jūsu māsiņai vai jums? Tad jūs redzēsiet, kā izpaužas mana slimība. (..) Patīk izvest no pacietības apsargus “Origo” veikalā, piemēram, smēķējot pie ieejas un mest izsmēķus apsargiem pie kājām. Viņš ir jauniešu barā, baidīties nav par ko, apsargi tikai lamājas, bet izdarīt neko nevar. (..) Sevi raksturo kā personu, kura mēdz būt agresīva, var uzbrukt, zoboties par citiem (..), “ko izlemšu, tā būs”.

“Vairākas hospitalizācijas psihiatriskos stacionāros bija saistītas ar bērnunamu personāla nespēju savaldīt un koriģēt ekspertējamā agresīvi izturēšanos un vēlmi pasargāt no viņa citus bērnus. Medikamentoza terapija līdzēja tikai tās saņemšanas brīdī, psihoterapeitiski un audzināšanas pasākumi rezultātus nedeva. No agrīna vecuma Aivis bija cietsirdīgs, manipulatīvs, pilnībā ignorēja vispārpieņemtās sociālās normas, piedalījies zādzībās, kautiņos un huligāniskās darbībās, vienmēr cenšoties izvairīties no atbildības, vainojot citus un attaisnojot savas rīcības ar bērnībā pārnestām ciešanām.”

“Krimināllietā materiālos uzrādītie dati liecina, ka Aivis saprata savu darbību būtību un raksturu, apzinājās, ka veiktās darbības nelikumīgas un nosodāmas, tās bija iepriekš pārdomātas, un viņš pats bija spējīgs izvēlēties veikt tās darbības vai atteikties no tām. Rakstot vaļsirdīgas atzīšanās, cenšas mīkstināt savu vainu, sagrozot dažus faktus, skaidri saprotot, ka seksuāli izmantota persona ir garīgi atpalikusi un uzticas ekspertējamam.”

“Cenšas manipulēt ar citu cilvēku jūtām, stāstot par savu nelaimīgo bērnību. Savus nedarbus uztver kā piedzīvojumus. Ar lepnumu stāsta, kādā veidā viņš “piemuļķoja” bērnunama darbinieku vai slimnīcas ārstu.”

Jautājumi, uz kuriem neatbildēja Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente Vita Anstrate

1) Jūs esat Latvijas Žurnālistu asociācijas biedre, uz kuru attiecas gan Latvijas Radio Rīcības kodeksa, gan minētās organizācijas ētikas kodeksa normas. Šis kodekss noteic, ka “žurnālista galvenais uzdevums ir sniegt sabiedrībai patiesu un pārbaudītu informāciju”. Sakiet, lūdzu, kā tieši Jūs pārbaudījāt Aivja [uzvārds] sniegto informāciju un kā pārliecinājāties par tās patiesumu, pirms to publicējāt?

2) Minētais kodekss arī noteic, ka “žurnālists gādā par viedokļu daudzveidību, pat ja šie viedokļi šķiet pašam nepieņemami”. Sakiet, lūdzu, kādu apsvērumu dēļ Jūs izlēmāt konkrētajā sižetā šādu daudzveidību nenodrošināt, bet tā vietā publiskot tikai un vienīgi Aivja stāstījumu?

3) Sakiet, lūdzu, vai pirms Aivja stāstījuma publiskošanas Jūs veicāt darbības, lai noskaidrotu faktus par, piemēram, Aivja sodāmību, viņa iespējamo procesuālo stāvokli kriminālprocesos, viņa psiholoģisko raksturojumu? Vai Jūs vērsāties, piemēram, Valsts policijā, bāriņtiesā? Ja šādas darbības veicāt, tad kādas tieši un ar kādiem rezultātiem? Ja ne, tad kādu apsvērumu dēļ ne?

“Galvenais uzdevums – sniegt sabiedrībai patiesu un pārbaudītu informāciju”

Normas no Latvijas Žurnālistu asociācijas ētikas kodeksa (Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente Vita Anstrate ir šīs organizācijas biedre):

– Žurnālista galvenais uzdevums ir sniegt sabiedrībai patiesu un pārbaudītu informāciju.

– Žurnālists gādā par viedokļu daudzveidību, pat ja šie viedokļi šķiet pašam nepieņemami.

– Žurnālista pienākums ir pārbaudīt avotu sniegto informāciju.

Avots: La.lv , Pietiek.com / Autori: Lato Lapasa, Kristīne Bormane