Umberto Eko, itāļu vēsturnieks, filozofs un rakstnieks, miris 84 gadu vecumā piektdien, 19.februārī. Viņš ir atstājis izcilu literāro mantojumu, tostarp arī šo vēstījumu.
Mans dārgais mazdēls!
Es nevēlētos, lai šī Ziemassvētku vēstule šķistu pārlieku pamācoša un sludinātu, ka jāmīl savi tuvākie, dzimtene un tamlīdzīgas lietas. Tu šajos vārdos neieklausītos (esi jau pieaudzis, bet es esmu pārāk vecs), jo vērtību sistēma ir tik ļoti mainījusies, ka mani ieteikumi varētu izrādīties nevietā.
Tāpēc es vēlos dot tev tikai vienu padomu, kas tev var praktiski noderēt tagad, kad tu lieto savu planšeti. Es neteikšu, lai tu nedari to, jo baidos izskatīties pēc dumja večuka. Es taču arī pats to lietoju. Varu vienīgi ieteikt tev nepievērst uzmanību simtiem pornogrāfisko lapu, kas demonstrē seksuālās spēles starp cilvēkiem, starp cilvēku un dzīvniekiem. Netici, ka seksuālās attiecības ir tik vien kā šīs visai monotonās darbības. Šīs ainas ir radītas ar nolūku noturēt tevi mājās un atturēt no iepazīšanās ar īstām meitenēm. Es pieļauju, ka esi heteroseksuāls, bet, ja nu ne, tad pieņem manus ieteikumus, piemērojot tos savai situācijai, bet raugies uz meitenēm skolā vai spēļu laukumos, tāpēc, ka viņas ir labākas nekā televīzijas personāži un kādreiz dāvās tev lielāku prieku nekā on-line skuķes. Tici man, jo man ir lielāka pieredze (ja es būtu to vien darījis kā vērojis seksuālās spēles datorā, tavs tēvs nekad nebūtu piedzimis, un arī tevis nebūtu).
Tomēr es vēlos runāt ar tevi nevis par to, bet gan par slimību, kas ir skārusi tavu un iepriekšējo paaudzi, kura jau mācās universitātē. Runa ir par atmiņas zudumu.
Tev ir taisnība, kad saki — ja tu vēlēsies uzzināt, kas ir Kārlis Lielais vai kur atrodas Kualalumpura, tu varēsi nospiest taustiņu un acumirklī uzzināt visu internetā. Dari to, tas tev ir vajadzīgs, bet, saņēmis uzziņu, pacenties atcerēties tās saturu, lai tev nebūtu jāmeklē vēlreiz, kad šīs zināšanas tev ievajadzēsies, piemēram, skolā. Slikti ir tas, ka paļaušanās uz datoru, kurš jebkurā mirklī spēj atbildēt uz taviem jautājumiem, mazina tavu vēlēšanos saglabāt informāciju savā atmiņā.
Iedomājies šādu situāciju: uzzinājis, ka no vienas ielas līdz otrai var nokļūt ar autobusu vai metro, turklāt tas ir ļoti ērti, ja jāsteidzas, cilvēks nolemj, ka vairs nav jāstaigā kājām. Taču, ja tu pārstāsi staigāt, tad pārvērtīsies par cilvēku, kurš būs spiests pārvietoties invalīda ratiņos. Ak, es zinu, ka tu nodarbojies ar sportu un pārvaldi savu ķermeni, tomēr runa ir par tavām smadzenēm.
Atmiņu var salīdzināt ar kāju muskuļiem. Ja tu pārstāsi to vingrināt, tā kļūs vārga, un tu (runāsim bez aplinkiem) pārvērtīsies par idiotu. Turklāt mēs visi riskējam vecumdienās saslimt ar Alcheimera slimību, un viens no veidiem, kā izvairīties no šīs ķibeles, ir nemitīgi vingrināt atmiņu.
Tā arī ir mana recepte. Katru rītu iemācies no galvas kādu īsu dzejoli, tāpat kā mums lika to darīt bērnībā. Sarīko sacensības draugu vidū par labāko atmiņu. Ja tev nepatīk dzeja, tu vari saglabāt atmiņā futbola komandu sastāvu, tikai tev jāzina ne vien Romas kluba futbolisti, bet arī citu komandu spēlētāji, kā arī komandu sastāvs pagājušajos laikos (iedomājies tikai — es atceros to Turīnas kluba spēlētāju vārdus, kuri bija lidmašīnā, kas cieta katastrofu uz Supegas pakalna: Bačigalupo, Balarins, Marozo un citus). Sacentieties, kurš labāk atceras lasīto grāmatu saturu. (Kas atradās uz „Espanjolas” klāja, dodoties meklēt bagātību salu? Lords Treloni, kapteinis Smolets, doktors Livsijs, Džons Silvers, Džims…) Noskaidro, vai tavi draugi atceras trīs musketieru un d’Artanjana sulaiņu vārdus (Grimo, Bazēns, Musketons un Planšē)… Bet, ja nevēlies lasīt „Trīs musketierus” (lai gan tu pat nenojauti, ko līdz ar to zaudē), tad izvēlies kādu citu grāmatu, kuru esi lasījis.
Tas izklausās pēc spēles, un tā patiešām ir spēle, bet tu redzēsi, kā tava galva piepildīsies ar personāžiem, stāstiem un visdažādākajām atmiņām. Tu vari jautāt, kāpēc tad kādreiz datoru nodēvēja par elektroniskajām smadzenēm. Tāpēc, ka tas bija iecerēts kā tavu (mūsu) smadzeņu modelis. Tikai cilvēka smadzenēm ir vairāk saikņu nekā datoram. Smadzenes ir dators, kurš vienmēr ir tev līdzi, to iespējas paplašinās vingrinājumu rezultātā, bet tavs dators pēc ilgākas lietošanas zaudē ātrumu, tāpēc jānomaina. Savukārt smadzenes tev var kalpot pat 90 gadu, un deviņdesmit gadu vecumā, ja vien tu tās vingrināsi, tu atcerēsies vairāk nekā atceries tagad. Turklāt tās neko nemaksā.
Ir arī vēsturiskā atmiņa, kas nav saistīta ar tavas dzīves faktiem un to, ko esi lasījis. Tā glabā to, kas noticis pirms tavas dzimšanas.
Šodien, ja tu dodies uz kinoteātri, tu nedrīksti nokavēt filmas sākumu. Kad filma ir sākusies, tevi it kā visu laiku vadā pie rokas, skaidrojot, kas notiek. Manā jaunībā kinoteātra zālē drīkstēja ienākt jebkurā brīdī, pat filmas vidū. Daudzi notikumi jau bija norisinājušies pirms manas ierašanās, un man nācās iztēloties to, kas noticis agrāk. Kad filma atkal sākās no sākuma, es varēju pārbaudīt, cik pareiza ir bijusi mana rekonstrukcija. Ja filma patika, varēja palikt zālē un noskatīties to vēlreiz. Dzīve atgādina filmas skatīšanos manā jaunībā. Kad mēs piedzimstam, pasaulē jau simtiem tūkstošiem gadu ir risinājušies daudzi un dažādi notikumi, un ir svarīgi saprast, kas īsti ir noticis pirms mums. Tas ir nepieciešams, lai labāk saprastu, kāpēc šodien ir tik daudz jaunu notikumu.
Šodien skolā (izņemot to, ko tu pats lasi) būtu jāiemāca atcerēties to, kas ir noticis pirms tavas dzimšanas. Skolai tas slikti izdodas. Dažādas aptaujas liecina, ka mūsdienu jaunatne, pat tā, kas ir dzimusi 1990. gadā un jau studē universitātē, nezina, bet varbūt nevēlas zināt, kas notika 1980. gadā, pat nerunājot par 50 gadus seniem notikumiem. Statistika liecina: kad jauniešiem jautā, kas bija Aldo Moro, tie atbild, ka viņš vadījis „Sarkanās brigādes”, bet patiesībā taču viņu nogalināja šīs kreisi radikālās pagrīdes organizācijas biedri!
„Sarkano brigāžu” darbība daudziem cilvēkiem joprojām ir noslēpumā tīta, bet tās taču atradās uz politisko notikumu epicentrā tikai pirms trīsdesmit gadiem. Es piedzimu 1932. gadā, tātad desmit gadus pēc fašistu nākšanas pie varas, bet es zināju, kurš bija premjerministrs Romas marša laikā. Varbūt skolā man stāstīja par viņu, lai paskaidrotu, cik dumjš un slikts bijis šis ministrs („gļēvais Fakta”), kuru gāza fašisti. Lai kā tas būtu, bet es to zināju. Tomēr liksim mierā skolu. Mūsdienu jaunatne nepazīst kino aktrises, kuras bijušas slavenas pirms divdesmit gadiem, bet es zināju, kas ir Frančeska Bertini, kura filmējās mēmajā kino divdesmit gadus pirms manas dzimšanas. Varbūt tas bija tāpēc, ka es šķirstīju vecos žurnālus, kas glabājās mūsu mājas pieliekamajā kambarī. Es arī tev iesaku pārlapot vecos žurnālus, tāpēc, ka tas palīdz izprast to, kas noticis pirms tavas dzimšanas.
Kāpēc ir tik svarīgi zināt senas pagātnes notikumus? Tāpēc, ka šīs zināšanas palīdz izprast šodienas notikumu gaitu un jebkurā gadījumā, tāpat kā futbola komandu spēlētāju vārdi, bagātina mūsu atmiņu.
Ņem vērā, ka tu vari trenēt savu atmiņu ne tikai ar grāmatu un žurnālu, bet arī ar interneta palīdzību. Tas noder ne tikai pļāpāšanai ar draugiem, bet arī pasaules vēstures izzināšanai. Kas ir heti un kamizari? Kā sauca Kolumba trīs kuģus? Kad izmira dinozauri? Vai Noasa šķirstam bija stūre? Kā sauca vērša priekšteci? Vai pirms simt gadiem bija vairāk tīģeru nekā tagad? Ko tu zini par Mali impēriju? Kas tev par to pastāstīja? Kurš bija vēsturē otrais pāvests? Kad tika radīts Mikimauss?
Es varētu bezgala ilgi turpināt uzdot jautājumus, un tās ir lieliskas pētījumu tēmas. Tas viss jāatceras. Pienāks diena, kad tu kļūsi vecs, bet jutīsi, ka esi nodzīvojis tūkstošiem dzīvju, it kā būtu piedalījies Vaterlo kaujā, būtu bijis Jūlija Cēzara slepkavības liecinieks, būtu atradies vietā, kur Bertolds Švarcs, jaukdams piestā dažādas vielas un mēģinot iegūt zeltu, nejauši izgudroja pulveri un uzlidoja gaisā (tā viņam vajadzēja!). Savukārt tavi draugi, kuri necenšas bagātināt savu atmiņu, nodzīvos vienīgi savu monotono dzīvi, kurā nebūs vietas spēcīgām emocijām.
Avots: Puaro.lv