Raidījuma “Viens pret vienu” veidotāji gatavojās sarunai ar Valsts ieņēmumu dienesta vadītāju Ināru Pētersoni. Žurnālistiem uzrakstīja uzņēmēja Linda. Viņas vadītais uzņēmums darbojas gan Latvijā, gan Igaunijā, taču Linda saka, ka uzņēmējdarbības vides atšķirība un valsts institūciju attieksme abās valstīs dramatiski atšķiras. Uzņēmuma nosaukums netiek minēts, jo “dīvaini, bet visi, ar ko esmu runājusi, reāli baidās no iespējamām represijām. Tas taču nav normāli!”
Lūk, Lindas vēstule:
“Mani sauc Linda. Vēlos dalīties savās pārdomās, kas radušās, darbojoties privātajā sektorā, vadot vidēji mazu uzņēmumu.
Kāds noteikti pavīpsnās, sakot veltīgi tērē savu laiku un nervus, kāds teiks, ka esmu stulba, jo nesaprotu, ar ko riskēju, nu un būs noteikti arī citi viedokļi, taču man gribētos ticēt, ka būs arī tādi, kas sapratīs, par ko ir šis stāsts.
Esmu ilgi vērojusi, pārdomājusi, arī izdarījusi secinājumus, no kuriem viens ir, ka nevēlos sev “uzaudzēt tik biezu ādu”, lai nospļautos un pateiktu, ka man vienalga. Vēl nē.
Ir daudz ko teikt par nejēdzībām, kas notiek mūsu valstī, tiek kultivētas un uzskatītas par normu no ierēdniecības puses, runājot gan par sīkām ikdienišķām lietām, gan arī lielākām globālām.
Šoreiz par uzņēmējdarbības vidi. Nerakstīšu abstrakti, bet izmantošu salīdzināšanas metodi.
Salīdzināt valsts un uzņēmēja attiecības 2 kaimiņvalstīs – Latvijā un Igaunijā, man ir diezgan vienkārši, jo abu pilsētu galvaspilsētās esmu atvērusi identiskus uzņēmumus sabiedriskās ēdināšanas nozarē, kurus šobrīd arī vadu. Tātad, nesalīdzinu kaķus ar suņiem, bet gan “dvīņu” uzņēmumus Latvijā un Igaunijā.
Abi uzņēmumi veidoti “no nulles”, sākot ar uzņēmuma dibināšanu.
Latvijas uzņēmumā šobrīd nodarbināti 24 cilvēki, Igaunijas uzņēmumā šobrīd strādā 16 darbinieki.
Tātad, būtiskākā atšķirība ir valsts attieksmē pret uzņēmēju.
Latvijā bāzes sajūta, no kuras izriet visas pārējās, ja es nodarbojos ar uzņēmējdarbību, es pilnīgi noteikti apzogu valsti, nemaksāju nodokļus un daru vēl veselu virkni lietu, kas neatbilst normatīvajiem un dažādiem citādiem aktiem, kuri ļoti bieži ir novecojuši vai arī tos ir uzrakstījuši cilvēki, kuriem nav sapratnes par konkrēto industriju vai ir vāja nojausma par to.
Tātad pašos pamatos, es jau esmu vainīga ierēdņu acīs. Nesakiet, ka tā nav. Veiciet aptauju un iegūtie dati varētu pārsteigt valsts institūcijas, bet ne uzņēmējus.
Igaunijas bāzes sajūta – pēc murgiem, ar kuriem saskaros Latvijā, un uz kuriem man ir jāreaģē gribot negribot – es atgriežos šeit, Igaunijā, kā sanatorijā un valsts ir priecīga, ka es kā ārzemniece viņu valstī nodarbojos ar uzņēmējdarbību. Domāju, ka vietējiem uzņēmējiem šī sajūta varētu būt vēl komfortablāka.
Kad sāku darboties Igaunijā, vietējie uzņēmēji, grāmatveži, juristi, atbildīgo institūciju darbinieki skatījās uz mani kā uz citplanētieti, jo es tiešām nevarēju noticēt tam, cik lietas notiek vienkārši, ātri un bez liekiem sarežģījumiem, arī problēmas vai pārpratumus, kas radušies, iespējams atrisināt konstruktīvi.
Minēšu konkrētus piemērus, lai būtu saprotamāk.
GRIBI REĢISTRĒT UZŅĒMUMU?
Lai atvērtu uzņēmumu Igaunijā, nepieciešamas aptuveni 30 minūtes. Ja esat ārzemnieks – maksimums 3 stundas. Lai gan oficiāli ir noteikts, ka uzņēmuma reģistrācijas numuru piešķir 5 dienu laikā, praksē tas notiek 1 (vienas) dienas laikā, jo šeit ierēdņi ir ieinteresēti, lai uzņēmēji strādātu.
Latvijā šis process ir laikietilpīgs un ļoti birokrātiski absurds. Tie, kas ir dibinājuši savus uzņēmumus, zina, par ko es domāju, par pēdiņām nosaukumos un lielo burtu nevietā, ieskaitot.
“MORZAS ĀBECE” VAI KĀ PAŠAM SEV PALĪDZĒT?
Latvijā vairākkārtīgi lūdzām dažādu institūciju pārstāvjus restorāna tapšanas laikā sniegt konsultācijas, lai pēc iespējas visu izdarītu atbilstoši spēkā esošajām prasībām. Atteikumi, sakot, atveriet, mēs pēc tam aiziesim un paskatīsimies, pārbaudīsim, vai esat pareizi iztulkojuši to, kas rakstīts n-tajos noteikumos, prasībās un visādos citādos dokumentos.
Ko dara uzņēmējs? Tie, kuriem mazāk naudas, paši mēģina izburties cauri “morzas ābecei”, kuriem vairāk – algo konsultantus.
Gala iznākums būs diezgan līdzīgs. Vienmēr atradīs, par ko piekasīties (ar lielāku vai mazāku pamatojumu), būs jāuzklausa dažādas kritiskas piezīmes (ar katru nākamo pārbaudi jau zini, ka labāk “turēt muti”, piekrītoši māt ar galvu, radot ierēdnim sajūtu, ka viņš 200% zina labāk). Diskutēt ir aizliegts, jo no tā visticamāk būs atkarīgs, vai jūs tikai pabrīdinās, ka slikti ievērojat kādu no noteikumiem, vai uzliks reālu naudas sodu.
Ir institūcijas, kas netiešā veidā pārbaužu laikā piedāvā izmantot “ārpakalpojumus”, tā sacīt, mēs pārzinām visu “morzas ābeci” no sākuma līdz galam un nekādām problēmām nākotnē rasties nevajadzētu.
Pastāv nenormāls birokrātijas slogs, uz ko parazitē ierēdņi, kuriem pašiem vai pastarpināti ir uzņēmumi, kas nodrošina vajadzīgās jomas sakārtošanu par naudu.
Vai tas ir normāli?
Igaunijā, jau zinot kā bija Latvijā, domāju nu tik būs… Nezinu, pagājis gads, varbūt vēl nav sācies? Bet varbūt arī nav kam sākties, jo sistēma darbojas citādāk?
Manas bažas šeit, ne savā valstī, bija krietni lielākas, taču rezultāts negaidīts. Bija un ir iespējams sazināties ar atbildīgajām institūcijām un konsultēties pa telefonu, elektroniski vai tikties klātienē un noskaidrot atbildes uz esošajiem jautājumiem, un darboties mierīgi.
LAIPNI LŪDZAM!
Pēdējā pusgada laikā Latvijas uzņēmumā pabijuši pilnīgi visi kontroles dienesti, un ierodas ar apbrīnojamu precizitāti, katram dienestam savs intervāls apciemojumiem.
Mēs jau jokojam, ka vienīgie, kas vēl nav bijuši, ir Dzīvnieku aizsardzības biedrība. Nu laikam tādēļ, ka biedrība 🙂
Igaunijā – ne čiku, ne grabu. Neviens.
MERRY CHRISTMAS VAI VALSTS VALODAS DIENESTS
Esmu latviete, esmu lepna par to, jo mūsu nav daudz.
Jā, piekrītu, ka latviešu valodai ir jādominē komunikācijā, taču, atvainojiet, manuprāt, visam ir savas robežas.
Mūsu uzņēmumā ieradās valodas inspektors, tika sastādīts protokols, izteikts brīdinājums un uzlikts par pienākumu novākt sekojošus uzrakstus:
– uz durvīm PUSH (“Grūst”) un PULL (“Raut”)
– uz logiem MERRY CHRISTMAS! (“Priecīgus Ziemassvētkus!”)
Bonusā – jāuzklausa komentārs, ka konkrētā persona katru dienu staigā pa šo ielu un visu redz, kas notiek. Nu pilnīgi kā bērnībā, kad tētis vai mamma aizrādot, pakrata pirkstu – nu, nu, nu… – nedari blēņas, es tāpat visu uzzināšu.
Uzraksti PUSH un PULL nepamanīti bija noturējušies 3 gadus, līdz beidzot tos atrada 🙁
Saviem ārzemju draugiem un kolēģiem vienmēr esmu stāstījusi, cik forši, ka esam mazas tautas pārstāvji, jo zinām nu vēl vismaz vienu, divas, pat trīs svešvalodas. Ar šiem diviem vārdiem un “MERRY CHRISTMAS” acīmredzot ir problēmas.
Manuprāt, nevajadzētu absolūti visām normām, kas kādreiz uzrakstītas, pieiet ar tik lielu burta kalpību. Inspektori, zināt kas ir fleksibilitāte?
Ja es vēlētos pasveicināt Rīgas tūristus, izvietojot restorāna skatlogos uzrakstu “Labdien!” dažādās valodās, nu kādās 30 pieņemsim, tad tas dizainiski, manuprāt, izskatītos briesmīgi un smieklīgi, jo 51% no skatloga aizņemtu uzraksts “LABDIEN!” un 49% man būtu jāiekļauj visu pārējo valodu sveicieni.
Nu, manuprāt, absurdi.
Igaunijā par vēlējumu skatlogā “MERRY CHRISTMAS!” gan ārzemnieki, gan vietējie restorāna apmeklētāji ļoti priecājās, uzraksti PUSH un PULL stāv vēl joprojām.
Jūs jautāsiet, varbūt igauņiem vienaldzīga sava valoda vai nav Valsts valodas dienests? Nebūt ne.
No šī dienesta Igaunijā saņēmu vēstuli ar aizrādījumu par vienas normas neievērošanu. Sazinoties telefonisku, izskaidroju specifiku, vienojāmies par kompromisu, veicām papildinājumus, nobildējām rezultātu un elektroniski nosūtījām dienestam apstiprinājuma bildi, kas esam izpildījuši to, par ko vienojāmies.
DO YOU SPEAK ENGLISH?
Ja jau sāku par valodu, tad nedaudz paturpināšu citā aspektā.
Tā kā nerunāju igauniski, tad visās Igaunijas valsts institūcijās ar mani komunicē angļu vai krievu valodās. Šādu institūciju ir bijis pietiekami, lai pārliecinātos par ierēdņu valodas prasmēm un sajūtu, ka ir pilnīgi normāli komunicēt vēl kādā citā valodā, izņemot igauņu. Nav radies nekādu barjeru, nav bijis nepieciešamības izmantot tulka pakalpojumus komunikācijā.
Pats par sevi saprotams, ka Latvijā ar ierēdniecību komunicēju latviešu valodā. Interesanti būtu uzzināt, kā ir ārzemniekiem.
ESI GATAVS? VIENMĒR GATAVS!
Retoriski jautājumi par komunikācijas veidu.
Kāpēc Igaunijā 99% gadījumu komunikācija notiek elektroniski?
Ja būs nepieciešama tikšanās, tad tiks nolikts tikšanās laiks, minēts iemesls, norādīts, kādus dokumentus nepieciešams sagatavot.
Kāpēc Latvijā 99% gadījumu, kad ierēdņi vēlas tikties, kontrolēt, pārbaudīt, viņi ierodas un mums ir jābūt gataviem nekavējoties atbildēt uz jautājumiem, uzrādīt dokumentus, atcelt visas savas iepriekš plānotās darīšanas utt.?
Un šī prakse man vienmēr ir likusies dīvaina.
Nu vai tiešām Latvijā uzņēmējus uzskata par tik stulbiem, slinkiem, nevīžīgiem un vēl nezin kādiem, lai “darbotos pēc standartiem” tikai brīžos, kad notiek pārbaudes?
Atbildiet man, lūdzu, kāds valsts sektora pārstāvis, kas būtiski mainītos, ja ierēdņi pieteiktu savas vizītes 3 vai 5 darba dienas iepriekš?
Es jums atbildēšu, kā uzņēmēja, kas mainītos man. Es ieplānotu Jūsu vizīti, noteikti personīgi mēģinātu būt klāt un sagatavotu bez steigas dokumentāciju, kuru vēlaties redzēt vai pārbaudīt. Un šādas tikšanās būtu daudz produktīvākas, konstruktīvākas un aizņemtu mazāk laika.
Šobrīd mēs esam nevienlīdzīgās pozīcijās. Ierēdņi zina par to, ka tiekas ar mums, jo viņi taču ierodas, bet mēs to uzzinām tikai tad, kad viņi ir ienāk pa durvīm uz tikšanos, kura mums nav ieplānota.
Nu gluži kā padomju laikos pionieriem, kuriem vienmēr bija jābūt gataviem, tā jābūt arī mums!
VAI TEV IR FISKĀLO ČEKU KRĀTUVE?
Pirmo reizi ar fiskālā čeka neesamības varbūtības teoriju es saskāros pirms vērām vaļā restorānu Latvijā. Kases sistēmu bijām iegādājušies no Eiropas kompānijas, kas uzstāda speciālas sistēmas restorāniem. Mēs ilgi viņiem nevarējām izskaidrot, kas ir fiskālais čeks. Toreiz vēl ļoti nobrīnījos, kā tad tā? Uzstāda sistēmas dažādās valstīs un nezina neko par fiskālo čeku?
Otro reizi es paliku mēma uz brīdi un pat mēģināju igauņiem paskaidrot, ka viņi kaut ko nesaprot. Izrādās, ka nesapratu es.
Igaunijā neeksistē fiskālais čeks.
Man nav jākrāj milzu papīru kalni, lai kaut kādā brīdī Valsts ieņēmumu dienestam pierādītu, ka es neesmu zaglis. Igaunija uzticas tam, cik lielu apgrozījumu uzņēmums uzrāda katru mēnesi. Pietiek ar apgrozījuma uzskaiti vienkāršā formātā.
Latvijā man šāda fiskālo čeku krātuve ir! Nemaz nerunājot par to, ka ir dokumenti, kas jākrāj no 5 līdz pat 10 gadiem! Starp citu, lai būtu, kur novietot visus dokumentus, kas jāuzglabā, šogad noīrējām papildus telpu. Nu, par saviem līdzekļiem, protams!
MĒS UN JŪS
Parunāsim par Valsts ieņēmumu dienestu. (Nedaudz ironijas – tik lielas celtnes un autoparka Tallinā nav nevienā vietā, pat lidosta ir mazāka.)
Salīdzinājumam.
VID 2014.gadā strādāja ap 4100 darbinieki Latvijā, Igaunijas Nodokļu un muitas departamentā uz 2013.gada 1.martu bija 1545 darbinieki.
Būtu interesanti salīdzināt uzņēmumu skaitu, kas darbojas abās valstīs, ieņemtos nodokļus un citus datus, kas ļautu mums izdarīt secinājumus un salīdzināt abu kaimiņvalstu darbības efektivitāti šajā sektorā.
Igaunijā uzņēmumu apkalpo grāmatvede ar 20 gadu pieredzi, tāpat arī Latvijā. Bez mūsu uzņēmumiem tiek apkalpoti arī citu sfēru uzņēmumi, līdz ar to kopaina ir reāla.
Šo 20 gadu laikā Igaunijas grāmatveža apkalpotajos uzņēmumos Valsts ieņēmuma dienesta pārstāvji ieradušies 1 (VIENU) reizi. Un, ticiet man, tas nav bijis slinkuma dēļ, sistēma darbojas savādāk.
Visa komunikācija notiek elektroniski, nepieciešamie dokumenti pārbaudēm tiek iesūtīti elektroniski. Notiek sadarbība, nevis nemitīga kontrole, pārvietojoties no viena uzņēmuma uz otru, patērējot milzīgi daudz lieka laika un līdz ar to arī resursus.
Īsumā par to, kāda bija mūsu pēdējā saskarsme ar Valsts ieņēmumu dienestu Latvijā.
Divi ierēdņi ierodas uzņēmumā, pieprasa uzrādīt veselu virkni dokumentu, tajā skaitā fiskālos čekus, kas tiek salīdzināti ar kontrolpirkumu čekiem, kas sakrāti ilgākā laika periodā.
Tiek fotografēti darba grafiki, jo noteikti taču šeit ir jābūt nodarbinātiem nelegāliem darbiniekiem, vai darbavietā atradīsies kāds, kurš nav grafikā, vai vēl velns viņu zina kas!
Tiek veiktas darbinieku aptaujas – kādas alga, kā izmaksā, cik garas stundas strādā. Mīļā valsts, Jūs nekad neesat padomājuši, ka ar šādām savām darbībām jūs mani kā uzņēmuma vadītāju degradējat manu darbinieku acīs?
Tātad pēc visas izrādes uzņēmumā, es tieku izsaukta uz VID viņu norādītā laikā. Vai kāds no ierēdņiem kontrolētājiem ir kādreiz padomājis, ka ierēdņiem vajadzētu pielāgoties uzņēmēju iespējām tikties, nevis otrādi.
Lai paņemtu līdzi visus dokumentus, ko pieprasa VID, nepieciešams līdzi ņemt vismaz vienu spēcīgu vīrieti, kurš to visu var aizstiept līdzi norādītājai vietai.
Tikšanās laikā aptuveni 1 stundu tika salīdzinātas uzņēmumā ienākošās pavadzīmes ar darba grafikiem. Vai pavadzīmes ir parakstījusi persona, kas tajā dienā uzrādīta darba grafikā kā nodarbināta uzņēmumā.
(Piebildīšu, ka Igaunijā gan paraksti uz pavadzīmēm, gan darba grafiki tiek uzskatīti par uzņēmuma iekšējās komunikācijas dokumentiem.)
Ja kādu interesē, kā es jutos šo stundu, tad es varu atbildēt vienā vārdā. PAZEMOTA.
Lieki piebilst, ka neko neatrada, jo mēs savā uzņēmumā Latvijā tērējam milzum daudz laika, lai visas šīs absurdās prasības ievērotu.
PAZEMOTA par to, ka man neuzticas, ka urķējas, meklē, atļaujas izteikt komentārus, kurus man pat grūti atkārtot un komentēt.
Jūs droši vien atceraties to sajūtu skolā, kad sēžat klasē, kurā ir kapa klusums, jo neviens nevēlas būt izsaukts tikai dēļ kādas neveiklas kustības. Klases priekšā pie galda sēž neapmierināta skolotāja, pāršķirsta burtnīcas ar tikko izlabotiem kontroldarbiem un izmet pa kādam “viedam” komentāram vai “jociņam”. Tur – VIDā – es to sajūtu dabūju atpakaļ. Atmiņas par skolu 🙂
Par VID šobrīd droši vien varētu rakstīt un rakstīt, runāt un runāt. Protams, bez šiem sīkumiem, ir jau vēl arī LIELIE JAUTĀJUMI.
Nu un kā tad tā var būt, ka tie, kas ir šmaukušies par miljoniem, kur it kā pierādījumi savākti, turpina strādāt… Vai tad to nevar uzskatīt par tirgus kropļošanu?
Vai lielie miljonu parādnieki, kuriem ļauj turpināt darboties, ir vienlīdzīgāki par tiem, kas dara visu iespējamo, lai nomaksātu nodokļus?
Nu un tā, lūk, ir mūsu sistēma. Man līdz galam nesaprotama.
KĀPĒC VISI GRIB ZINĀT VISU?
Vesela virkne dokumentu, kas mums tiek pieprasīti uzrādīšanai vispār un uzrādīšanai latviešu valodā, Igaunijā tiek uzskatīti par iekšējās komunikācijas dokumentiem. Tie nav jāuzrāda un nav obligāta prasība tiem būt igauņu valodā.
Tiem ir jābūt darbiniekiem saprotamiem. Respektīvi, var tikt izmantota jebkura valoda, arī japāņu, ja darbinieks saprot.
Ja nesapratīs ierēdnis, viņš uzdos konkrētu jautājumu par interesējošo tēmu un saņems atbildi.
Latvijā mums ir jāiztulko absolūti viss, lai saprastu ierēdnis, receptes un ēdiena gatavošanas gaitu ieskaitot.
KĀPĒC PELNĪT LATVIJĀ?
Igaunijā nav peļņas nodoklis.
Ir 20% nodoklis, ja kompānijas īpašnieki vēlas izņemt dividendes. Ja peļņa paliek uzņēmumā, tiek novirzīta uzņēmuma vajadzībām vai attīstībai, nodoklis nav jāmaksā.
E-…?
E-paraksts ir viennozīmīgi interesanta tēma.
Igaunijā viss labi un viss darbojas visos sektoros. Valsts ir atradusi veidu, kā iedzīvotājiem izmantot rīku, kura izveidē investēti miljoni. Bez e-paraksta Tevis Igaunijā nav.
Kā ir Latvijā? Miljoni ir investēti. Pagaidām čiks vien sanācis.
Un tā, diemžēl, ir noticis ar daudzām lietām.
Šo sarakstu es varētu turpināt vēl un vēl un vēl. Par absurdām lietām, kas notiek nepārtraukti.
Kad beidzot uzņēmēji ar ierēdņiem Latvijā samainīsies lomām? Kad valsts sāks sadarboties ar uzņēmējiem? Kad ierēdņi aptvers, ka dzīvo no nodokļiem, kurus mēs maksājam? Par maz naudas? Mainiet sistēmu, samaziniet ierēdniecību, un lūdzu ļaujiet strādāt!
Lūdzu, aizdomājieties.
Kad piegriezīsies pavisam, uzņēmīgi cilvēki sev nodarbošanos atradīs arī ārzemēs, ko pierāda kaut vai mans piemērs. Bet ko darīs tie, dēļ kuriem viss šis cirks uzņēmis apgriezienus? Vai nebūs tā, ka cirks aizbrauks un klauni paliks?
Diemžēl mūsu ierēdniecība pati ir panākusi situāciju, kad mēs atrodamies nepārtrauktā kara stāvoklī divās pretējās frontēs. To ļoti spilgti raksturoja arī mana pēdējā vizīte VID-ā. Kad norādītajā kabinetā mēs (es un uzņēmuma administratore) bijām apsēdušās katra savā galda pusē, VID darbiniece ļoti izbrīnījusies teica… Citēšu: “Kā tad jūs te esat sasēdušās? Mums jābūt vienā pusē, jums otrā!” No ko gan vairāk piebilst? Tā arī dzīvojam… Tikai cik ilgi Latvijas uzņēmēji izturēs šo ņirgāšanos?
Varbūt valstij ir vērts parēķināt, cik izmaksā neuzticēšanās Latvijas pilsoņiem, iedzīvotājiem un uzņēmējiem?
Kad darbinieks uzņēmumā ir neapmierināts ar vadības stilu, mikroklimatu, atalgojumu, kad viņš sastopas ar mobingu, emocionālu teroru un tamlīdzīgām lietām, viņš maina darbavietu un mēdz būt, ka iesūdz darba devēju tiesā. Saprotami. Paskatieties uz valsti kā uzņēmumu un saņemsiet atbildes, kāpēc cilvēki aizbrauc no Latvijas, nevēlas atgriezties, kāpēc uzņēmumu darbības tiek pārnestas uz citām valstīm, kāpēc Rīgā tik daudz automašīnas ar citu valstu numuru zīmēm un vēl un vēl un vēl…
Kādā no reizēm, kad devos no Tallinas uz Rīgu, mani uz robežas apturēja Latvijas robežkontrole. Jā, šad un tad tā tur ir, šad un tad aptur automašīnas ar ārvalstu numuriem un, jā, braucu ar auto, kuram ir Igaunijas reģistrācijas zīmes. Pēc dokumentu uzrādīšanas saņēmu jautājumu, kas mani uz mirkli apstulbināja: “Kāpēc braucat ar Igaunijā reģistrētu mašīnu?” Es pat nezinu, vai to drīkst jautāt vai nē, vai tas bija formāli vai nē, taču momentāli galvā iešāvās atbilde: “Tādēļ, ka lētāk”. Labi, ka noklusēju šo atbildes daļu, diez vai mani saprastu.
Neviens jau nav perfekts un, visticamāk, likumi ir izdomāti, lai tos pārkāptu, dzīve bez tiem droši vien nebūtu tik interesanta un pietrūktu adrenalīna, taču būtu jauki, ja mēs varētu dzīvot un strādāt veselā saprāta robežās. Un es nedomāju, ka tas ir par daudz prasīts.
Es mīlu savu zemi, un man ir žēl noskatīties, kā mēs izpostām to, kas mums vēl ir palicis. Un daudz jau nekā vairs nav. Lūdzu, attopieties politiķi, ierēdņi un visi tie, kas tajā pusē!”
Foto: LETA