Andris Lūsis pārvietojas ratiņkrēslā un šoreiz kopā ar žurnālistiem nolēma doties Rīgas ielās, lai dzīvē pārbaudītu, cik viegli, vai gluži pretēji – grūti, ir cilvēkam ratiņkrēslā nokļūt Rīgā no punkta A uz punktu B!
Andris Lūsis raksta:
“Es saklausījos skaistus stāstus par Rīgas Domes Satiksmes Departamenta varenajiem darbiem. Manam ratiņkrēslam sāka rati niezēt, ka gribējās to izmēģināt.
Tunelis 11.novembra krastmalā, netālu no Akmens tilta. Esmu starta pozīcijā, ka esmu gatavs doties tunelī. Pie manis pienāk meistars un pasaka, ka tikko apsekojis un saremontējis pacēlājus. Priecīgs, smaids līdz ausīm. Atrodu īstās pogas, nospiežu un sagaidu pacēlāju. Nedaudz vajag līdzcilvēku palīdzību, lai droši novietotos uz pacēlāja. Brauciens var sākties. Laimīgi esmu nokļuvis tunelī. Jātiek uz tramvaja pieturu, lai brauktu uz Pārdaugavu. Spiežu pogas, bet bez rezultāta. Ieskatos uzmanīgāk, redzu, ka pacēlājs nosiets ar striķi. Saprotu, ka šis nebūs darba kārtībā. Izvēlos citu opciju, braukt uz centru. Arī tur pacēlājs nereaģē. Kas man atliek, tuneli esmu apskatījis, jādodas atpakaļ. Izdodas, ar pacēlāja palīdzību nokļūstu virszemē. Mēģinājums, izmantot pacēlājus, nav izdevies.
Nemetu plinti krūmos, bet dodos uz Dzelzceļa staciju, kur pie tuneļiem ir lifti. Viens darbojas. Ar dažām neērtībām tieku liftā un nobraucu tunelī. Pārbraucu uz tuneļa otru pusi un atrodu liftu. Redzu uzrakstu: ATVAINOJIET, LIFTS NESRĀDĀ. Paskatos uz sliedēm, kas ir pie kāpņu sliedēm vai ar palīdzību (lūdzot stipra cilvēku) varētu tikt augšā. Diemžēl sliežu izmēri neatbilst, lai tos lietotu ar ratiņkrēslu. Atliek tikai doties atpakaļ uz liftu, kas vēl darbojas.
Mēs labi zinām Latviešu tautas pasaku par Čiku. Gribējās varenas lietas izdarīt Rīgas Domes Satiksmes Departamentam, bet nekas jēdzīgs nav sanācis.”
Savukārt pilsētvides aktīvists Māris Jonovs raksta:
“Rīga tik tiešām ir slima. Tā slimo ar apzinātu aklumu pret cilvēkiem ar kustību traucējumiem, pret vecākiem ar bērnu ratiem, pret tūristiem, kam koferi uz ritenīšiem.
Slimība izpaužas gan kā lielam daudzumam cilvēku nepievarami tuneļi, gan kā ielu remontdarbu organizēšana, gan šo remontdarbu plānošana, jo jaunbūvētās vai remontētās ielas bieži vien tā arī nekļūst pieejamas visiem. Bet ziemā pavisam traki, neērtā infrastruktūra netiek pienācīgi kopta un tuneļu kāpnes, pārāk slīpās ietves, iebrauktuvju «amerikāņu kalniņi» kļūst par bīstamām lamatām ikvienam.
Mēs visi — tie, kas ikdienā pieņemam šādu Rīgu kā normu, esam šīs slimības nēsātāji un vairotāji. Visi, kas klusējot noskatāmies, kā pašu ievēlētā «bet viņi Ziemeļblāzmu renovējuši un vismaz kaut ko dara» Rīgas dome tērē miljonus tuneļu uzprišināšanai un pat jaunu būvniecībai, izvēloties neredzēt citus, lētākus un visiem ērtus risinājumus, viņiem pietiek ar ķeksīša pēc ierīkotu liftu vai pacēlāju, kas nozīmē, ka «uz papīra» ar vides pieejamību viss kārtībā. Uz papīra. Bet kā ir dabā?”
VIDEO:
FOTO:
Sižets LTV I raidījumā 4.studija: http://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/116237/4.-studija/