Ģimenes psiholoģe Svetlana Merkulova apgalvo, ka tikai viena neapdomīgi pateikta frāze spēj spēcīgi iedarboties uz maza cilvēka – bērna – psihi un ietekmēt viņa turpmāko dzīvi. Tāpēc ikreiz, kad runājat ar savu bērnu vai citiem bērniem, rūpīgi apsveriet, ko un kā viņiem teikt.. Un no dažām frāzēm vispār vajadzētu izvairīties.
Lūk, daži piemēri, kas ietekmē bērna psihi:
“Es tavā vecumā biju teicamniece/teicamnieks!”
No bērna piedzimšanas līdz pat 6 gadu vecumam mamma un tētis bērnam ir visgudrākais cilvēks pasaulē, kas zina pilnīgi visu. Tieši vecāki ir atbildīgi par to, kā bērns formē savas attiecības ar pasauli un tēti/mammu personīgi. Šī frāze skaidri parāda konkurenci starp bērnu un vecākiem. Tā it kā saka: “Tu nekad nesasniegsi manu līmeni, lai arī kā censtos!” Bērni aug nemitīgi cenzdamies pierādīt, ka viņi ir labi. Šī frāze iedarbojas uz cilvēka narcistisko pusi, kas mazajam cilvēkam liek sasniegt noteiktus mērķus. Tomēr bērns to nedara sevis dēļ, bet gan vecāku dēļ, kas beidzot, iespējams, pateiks, ka bērns ir viņu cienīgs. Tādā gadījumā sasniegtais mērķis neradīs prieku pašam bērnam, kamēr viņš neredzēs, ka par to priecājas arī viņa vecāki.
“Tu manu cālīti, manu pērtiķīti, manu sivēntiņ..”
Kādos vien mīļvārdiņos vecāki nesauc savus bērnus.. Bērns sāk uzskatīt, ka viņa paša nav – ir tikai kaut kāda rotaļlieta, ar ko var darīt visu, kas ienāk prātā un saukt, kā vien tīk. Pašā sākumā visu pateikto informāciju bērns uztver nekritiski – viņš notic visam, ko vecāki saka. Ja pateiksiet bērnam, ka viņš ir muļķis tā vietā, lai teiktu: “Vai tev nesanāk? Nāc, es palīdzēšu!”, viņš tam arī noticēs. Reāls piemērs – kāda mamma audzināšanas nolūkos pateica savam dēlam, ka viņš ir gļēvulis. Rezultātā puisēns vienmēr, kad iepazīstināja ar sevi sacīja tā: “Sveiki, mani sauc Juris. Es esmu gļēvulis.”
Cilvēka vārds ir kā viņa prezentācija pasaulei. Vārdam vienmēr vajadzētu būt priekšplānā pirms mīļvārdiņiem un iesaukām. Katrreiz, kad nosauksiet savu bērnu par cālīti vai saulesstariņu, jūs nokodīsiet mazu gabalu bērna personības.
“Paskat, Katei izcila atzīme kontroldarbā, bet tev tikai apmierinoša!”
Lielākā daļa vecāku bērnus audzina labāko nodomu vadīti. Ja viņi lieto šādas frāzes, tad visbiežāk sevi attaisno, sacīdami: “Man arī bērnībā tā teica. Un, paskat, izaugu par normālu cilvēku.” Viņi paši ir aizmirsuši, cik sāpīgi ir tad, kad mamma un/vai tētis aprunā bērnu, viņam klātesot, sakot, piemēram: “Kate ir labāka nekā tu!” Tā ir ārkārtīgi sāpīga pieredze, kuru bērni pārnes uz savu pieaugušā dzīvi. Un Kate turklāt tiek ienīsta. Bērnam vienmēr ir nepatīkami, ja viņu salīdzina ar brāli vai māsu vai klasesbiedru. Un vēlākajā dzīvē viņi sevi vienmēr salīdzinās ar kādu citu, un tas nekad nedos neko labu.
“Ja reiz tu tā uzvedies, es tevi nemīlu!”
Tulkojums: “Es mīlu tevi tikai tādu, kāds tu man deri.” Pēc tam, kad bērns ir dzirdējis šādu frāzi, viņš visiem spēkiem centīsies rīkoties pareizi, tā kā vecāki gribētu, ka viņš rīkojas. Un galu galā bērna vairs nav.. Pieaugot viņš vienmēr centīsies visiem izdabāt/izpatikt ar vienu mērķi – “lai mani mīl”.. “Man nebūs pašam savu vēlmju, taču būs citu vēlmes, ko piepildīt!”
“Neapkauno mani!”
Citiem vārdiem sakot – vecāki pasaka, ka bērns ir viņu apkaunojums. Bērni, kas bieži dzird šādu frāzi, ļoti vēlas, ka citi ieraudzītu, kādi viņi ir patiesībā, tomēr iegūstot kāda uzmanību, viņi nezina, ko ar to iesākt. Viņi slēpjas, norobežojas un apjūk. Tādam bērnam it kā nav citas izvēles – kā būt kāda apkaunojumam. Lietojot šādu frāzi, jūs traumējat savu bērnu!
“Tu esi tāds pats kā tavs tēvs/tava māte!”
Viennozīmīgi šī frāze atspoguļo tēva un mātes attiecības, viņu neapmierinātību ar dzīvi un dusmu izgāšanu uz bērnu. Pāris nerisina savas samilzušās problēmas, tā vietā viņi caur bērnu runā riebeklības, ko grib, ka otrs dzird. Un šie sliktie vārdi bērni paliek bērna prātā.
Ja mamma saka, ka bērns ir tikpat stūrgalvīgs kā tēvs, tad mazais saprot, ka tētis ir slikts cilvēks, ar kuru nevar neko sarunāt. Vai bērns gribēs būt tāds kā tēvs, jo viņš taču ir slikts un stūrgalvīgs?
Kad mēs izgāžam savas dusmas uz bērnu par sliktajām attiecībām ar citiem, tas paliek pie bērna uz visu viņa mūžu. No otras puses zēns šādā frāzē var dzirdēt, ka “ar meitenēm ir vieglāk nekā ar puišiem”. Vecāki izmanto šādu manipulēšanas veidu, ja notiek cīņa par aizbildniecību un bērnam jāizvēlas, kura pusē nostāties.
“Ja neapēdīsi putru – būsi vājš un dumjš!”
Kādai meitenei bērnībā teica – ja viņa neapēdīs maizi, tā viņai vienmēr skries pakaļ. Un, lai cik smieklīgs šāds apgalvojums neizklausītos, meitenei bija bail no maizes. Vecāki ar šīs frāzes palīdzību bija panākuši pretēju efektu.
Šādas frāzes izmantošana ir vistīrākā manipulēšana. Tās bieži izmanto vecvecāki, kas bērnībā cieta badu. Tālāk šādas frāzes nemanāmi tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Šādi teksti var, piemēram, izraisīt bailes no ēdiena, apsēstību ar pārtiku, lieko svaru un tamlīdzīgi.
“Ja tu slikti uzvedīsies, mēs tevi atdosim tantei!”
Tas ir ļoti konkrēts vēstījums, kurā tiek apgalvots, ka bērns vecākiem ir vērtīgs tikai tad, ja uzvedas tā kā vecāki to vēlas. Vecāki it kā saka savai atvasei: “Tu nedrīksti būt tāds, kāds esi! Tev ir jābūt tādam, kas mūs apmierina!” Izaugot šādi bērni nezina, kas viņi ir un cenšas rast piepildījumu, izpatīkot citiem cilvēkiem.
“Tu man mājās dabūsi!”
Šis ir par to, ka vecāki ar bērnu var izrīkoties, kā vien ienāk prātā, neņemot vērā bērna jūtas. Sekundes laikā mamma vai tētis pārvēršas par tiesnesi, kas var apžēlot vai sodīt. Pieaugušie, kas bērnībā dzirdējuši šādas frāzes, bieži vien baidās no saviem priekšniekiem, jo asociē tos ar mammu vai tēti, kas solīja sodīt. Šis cilvēks kā darbinieks centīsies izdabāt priekšniecībai, lai tikai izvairītos no soda. Tomēr darba devēji ātri vien saprot, kas notiek un tas var novest pie padotā izsmiešanas.
“Ej prom! Lai es tevi vairs ne redzētu, ne dzirdētu!”
Tulkojums: “Tu esi izpostījis manu dzīvi! Tev vispār nevajadzēja piedzimt!” Turpmāk bērns dzīvo ar lielu vainas apziņu, ka viņa dēļ vecāki nevar būt laimīgi un dzīvot, kā vēlas..
Ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem, lietojot augstāk minētās frāzes, jo mazais cilvēks to var nest sev līdzi visu mūžu. Un vispār – pirms teikt kaut ko bērnam, to vajag kārtīgi apdomāt. Daudziem pieaugušajiem būtu noderīgi paklausīties sevi no malas, kad viņi sarunājas ar bērniem. Tagad ir pieejamas tik daudzas ierīces, kas ieraksta runāto. Pamēģiniet! Jūs atklāsiet daudz jauna..
Avots: adme.ru