…raksta turpinājums no 1. lapas
#1 – Cik salīdzinoši lēta ir dzīve Latvijā
Es vienmēr esmu zinājis, ka Ņujorka ir dārga. Vistas fileja $12 kilogramā. Siers $16 kilogramā. Pusdienu piedāvājums – bez $15 kabatā labāk nekur nedoties. Viens aliņš pēc darba? Astoņi dolāri – nē, deviņi, jo neaizmirstam par dzeramnaudu arī bārmenim. Par vienu istabu studentu komunaļņikā maksāju $1050 mēnesī. Vismaz $50 aizgāja telefona rēķiniem un vēl $45 par (švaku) internetu.
Bet pat Ņujorka nobāl, salīdzinājumā ar Briseli vai Stokholmu (vai Lagosu, ja meklē tās pašas ērtības). Ja neesi izglītots profesionālis, labākā iespēja kaut ko uzkost ārpus mājas ir kebabs vai maķītis par sāpīgiem €10. Izrauties no pilsētas – €15 un uz augšu, lai nopirktu vilciena biļeti.
Līdz ar to kāda ir jēga no €3000-4000 mēnesī, kas Latvijā šķiet fantastiska nauda, ja mēneša beigās pāri nekas daudz nepaliek, un par tādām luksus precēm kā personīgais auto vai teātra biļetes labāk nedomāt?
Šajā ziņā par Rīgu esmu tiešām pārsteigts. Lai arī dzīve kļūst dārgāka, šobrīd ar €1000-1500 pietiek (vismaz manuprāt), lai dzīvotu puslīdz ērti – noīrētu dzīvokli (€400 mēnesī), brauktu ar nedārgu auto (€100 mēnesī), kādreiz iekostu pusdienas (€5) un vakariņas (€12) ārpus mājas, aizietu uz kino (€7) vai teātri (€15-20) un šad tad paceļotu (€100-?). Ja nedzīvo viens, vēl labāk. Nevaru vēl spriest, cik maksā izaudzināt bērnus, bet tiktāl esmu bijis patīkami pārsteigts. Un tas viss, nerēķinot klāt to, cik vērta ir jūra pusstundas attālumā, tīrs gaiss un dzīve ar salīdzinoši nelieliem sastrēgumiem.
#2 – Kāda ir vide labākajos uzņēmumos Latvijā
Atceros, kad pirmo reizi nonācu lielās konsultāciju firmas McKinsey birojā Filadelfijā. Bakalaurā pieteicos tur darbā un tiku līdz intervijai. Skats no kura-tur-desmitā stāva loga uz pilsētas debesskrāpjiem un Skūkilas upi zem kājām, ar glītiem koka paneļiem iztapsētās sienas, ar matētām stikla sienām atdalītā videokonferenču telpa – tas viss uz mani atstāja dziļu iespaidu. Godīgi sakot, neko tādu nebiju vēl līdz tam redzējis, jo birojs man vēl no Latvijas vairāk saistījās ar telpu, kas nokrāsota poģīša zaļajā un piekrāmēta ar poļu mēbelēm, kas gaisu piepilda ar maigu epoksīdsveķu aromātu.
Bet nekā. Kopš septembra, kad uzrunājām pirmos uzņēmumus sakarā ar Your Move, esmu paciemojies vairāk kā 40 birojos, un tie ne vides, ne (vismaz viesu uzņemšanas) kultūras ziņā daudz neatšķiras no tā, ko biju redzējis ASV un citās Eiropas valstīs. Īpaši atmiņā palikusi Draugiem Group, kur darbiniekiem ir sava ēdnīca un plaša atpūtas telpa, Accenture ar izrakstītajām stikla sienām un koka elementiem un Catchbox ar industriāli moderno iekārtojumu, bet, atklāti sakot, nav sanācis pabūt birojā, no kura ātrāk gribētos pazust.
Neliels komentārs arī par kopdarba telpām. Ņujorkā paviesojos WeWork Soho. Tur, protams, viss kā pie kārtīgiem stārtapiem-digitālajiem darboņiem-hipsteriem: veco ķieģeļu sienas, melnie griesti, spuldzītes ar ģeometriskiem kvēldiegiem un balināta bērza galdi. Bet Coworking Riga, kur šobrīd sēžu, mierīgi tur līdzi ar savām dēļu grīdām, dizaina lampām un košajiem mākslas darbiem pie sienām. Un mēnesī savs galds te maksā €120, nevis $750.
#3 – Cik viegli ir satikt cilvēkus, ar kuriem sadarboties
Esat dzirdējuši par six degrees of separation – ideju, ka jebkuri divi cilvēki pasaulē var iepazīties caur sešiem draugu draugiem? Mana ir teorija, ka Latvijā šis skaitlis ir divi.
Vajag grafisko dizaineri? Īzī. Man ir labs čoms, ko varu jums ieteikt. Kādu, kas saprastu kaut ko par apdrošināšanu? Mierīgi – manam čomam ir savs čoms. Pasākumu vadītāju? Pag, uzzvanīšu paziņai. Viņai pagājušajā nedēļā esot tik labi korporaķvičiks sarīkots, ka esot dabūjusi kontaktus.
Salīdzinot ar lielajām pilsētām, kur cilvēku tīkli nav tik cieši saistīti, Latvijā ir vieglāk strādāt, jo vari sadabūt rokā vajadzīgos palīgus. Turklāt viņiem līdzi arī nāk reputācija – tikpat viegli kā sadabūt šo cilvēku kontaktus ir apzināt tādus, kas par viņiem aizliktu labu vārdu (vai ieteiktu turēties pa gabalu).
Un tas nebeidzas ar brīvmāksliniekiem. Saturīgais tīkls palīdz atrast partnerus un klientus – pēc manas pieredzes, ja dari ko vērtīgu un dari to atbildīgi, cilvēki ne tikai zinās, ar ko tevi iepazīstināt, bet arī nebaidīsies to darīt.
Nobeigumā – neliela atkāpe. Cik daudzi no jums, izlasot virsrakstu un pirmo rindkopu, domāja, ka tūlīt pāri gāzīsies kārtējā #vissirslikti #īīīīī straume? Zinu, ka daudziem atgriešanās nav bijusi viegla (un Your Move mērķis ir to uzlabot, gan palīdzot ar labu darbu, gan padomu), bet nav labi, ka bēdu stāsti ir vienīgais, ko lasām soctīklos.
Tāpēc lūgums – ja esi atpakaļ Latvijā un jūties labi, padalies ar savu stāstu komentāros. Un paskubini savējos darīt tāpat.
Autors: Jānis Kreilis / Avots: yourmove.lv
Visi gudri kad aizbrauc strādāt ārzemēs , tur tevi nekas negaida, tur moka darbs ļoti smags. Varonība, nav maize, ticība, veidot panākumus, pierādīt. Lepnums lielība, bagātība. Naudas nav tas ir bagāts, kam naudas ir raud un raksta šeit. Vienalga brauc kur gribi, atgriezīsies Latvijā. Tajā brīdī visu esi nokavējis palaidis garām. Protams jādzīvo jāveido sava dzīve . Uzskatu, tādu cilvēku, kas tiešām uzlabot dzīvi Latvijā pierāda, panākumus. Tie kungi raud un tēlo labiņus, tāpat mašīnas remontē, pērk jaunas . Citi tajā brīdī dzīvo nabadzībā. Nauda visiem patīk, lielīties kaut ko rakstīt, zivs uz āķa pieķeras. Nauda tad būs , kad visi veikali nakti strādās, visas iestādes , tad varbūt kaut kas sanāks . Pagaidām nav panākumi. Visi raudam čikstam braucam strādāt citās valstīs, ko tas līdz.. Ejat streiko katru dienu kamēr valdība atkāpsies. Arī tad kad Latgaliešiem būtu vērtīga nauda nevis eiro, Latgales vērtīgā nauda, pagaidām vērtības neredzēsim. Arī latgaliešiem vajag savu saimi veidot, neatkarīgi, no Rīgas saimas un ministrijas.
Dienā vismaz algai kas strādā 40 eiro dienā, tad var būt kaut kas veidotos. Pa priekš algas pacelt, nevis pārtikai degvielai, tā mūs apčakarē.
Par birojiem un tml lietām neko nezinu, nesaprotu, taču par teksta sākumu nevar nepiekrist. Esmu vairākas reizes pa pusgadam pastrādājusi ārzemēs. Jā algas lielas, taču viss taču ir daudz dārgāk. Piemēram Latvijā mani 10 km līdz mājām kaimiņš pa 3 eiro aizvedīs, taču, piemēram, Holandē tie 10 km ir 20 eiro. rezultātā sanāk gandrīz tas pats kas normāli strādājot Latvijā. Labi, varbūt sanāca iekrāt vairāk, kā Latvijā, taču tas nav tā vērts. Vairs nu uz ārzemēm braukt netaisos, pēc pēdējā pusgada to tiešām sapratu.
Kārtējā propoganda!Tirliņš.
Beidzot kāds poztīvisma lādiņš.
Paldies autoram!
Latvijas valsts kā tēls ir izveidojies katram personīgi – gan kā nelabuma perēklis, gan kas labs, kaut kas līdzīgs siltām mājām. Tie cilvēki, kas Latvijā nav guvuši neko labu, viņos pamazām iemajo naids pret valsti, jo ārzemēs pastrādājot, ir sadabūta laba nauda bet smagi strādājot. Es varu teikt to, ka Latvijā dzīvojošā daļa var būt veiksminieki, tas ir veicās ar darbu un labu samaksu, un proti, neveiksminieki, kam ar to neveicas, neskatoties uz to ka aiz muguras ir augstākā izglītība…
Nu ja,labs apraksts par un ap,bet par vienu-labu izglitibu arvalstis ieguvusu cilveku…Pats zinu un pazistu cilvekus,kuri,savulaik(90-tajos)ar arzemju radu palidzibu guva iespeju izglitoties arzemes,ja,ir ok.,bet Tava pieredze,kopsumma,ir piliens jura-socialas nevienlidzibas jura un,velkot no konteksta,Tava teorija par draugu skaitu divi ari pati izskaidro sis mazas virtuves noslepumus-draugs draugam,masa bralim un ierednu dinastija gatava…Es nesaku,ka viss ir slikti,bet,par vai pret atgriesanos LV man visu izsaka manas Mammas pensijas apmers-86 Euro menesi,cilvekam ar augstako izglitibu-ja pietrukst paris gadu darba staza,jo veikli uznemeji 90 tajos neiemaksaja ne centa nodoklos utt. un ta joprojam.Tevis piemineta pasakumu organizetaju cunfte ir viena no lielakajam enu ekonomikas paraugnisam…Nu ja,katram sava pieredze un stasts,sads ir mans,ta isuma…