Šīs septiņas kļūdas audzināšanā ir tikai dažas no tām, ko vecāki neapdomīgi pieļauj dusmu lēkmē vai vienkārši rīkojoties impulsu vadīti, bet var smagi traumēt bērna psihi uz visu mūžu. Dažreiz mēs pat nenojaušam, ka bērna trauslo un jūtīgo dvēseli sāpīgi ievaino, mūsuprāt, ļoti adekvāta mammas vai tēta reakcija attiecīgajā situācijā.
Psihologi nebeidz skandināt: „Katrā izdevīgā brīdī ņemiet savu bērnu pie rokas! Nebūs ilgi jāgaida, kad jau pavisam drīz viņš pārstās stiept savu rociņu, lai satvertu jūsu plaukstu.”
Mēdz teikt, kā mežā sauc, tā atsaucas. Viss, ko mēs darām ar saviem bērniem, kamēr viņi vēl ir mazi, mums nāk atpakaļ, dažreiz pat dubultā. Ja bērns aug uzticības pilnā gaisotnē – arī viņš mācās uzticēties, ja mazulis tiek mīlēts un jūt atbalstu, arī viņš, kad izaug, ir atsaucīgs un rūpējas par līdzcilvēkiem.
Bet kļūdas audzināšanā, ko vecāki pieļauj dusmu uzplūdā vai būdami vienaldzīgi, rada neatgriezenisku traumu bērna jūtīgajā dvēselē. Un reizēm no tām neizdodas atbrīvoties visu mūžu, iedzenot mūs kompleksos.
1. Nesaprotam, ka bērnam viņa problēmas šķiet nopietnas
Trīspadsmit gadu vecumā es iemīlējos. Kaspars bija klases teicamnieks – iedomīgs un pašpārliecināts, turklāt pret klasesbiedriem izturējās klaji nicinoši. Bet man šķita, ka viņš ir ideāls. Taču mans sapņu princis izturējās pret mani kā pret tukšu vietu, un asaras plūda aumaļām. Mamma, gribēdama mani mierināt, teica: „Ko tu tur pinkšķi! Tas taču nav nopietni. Paies laiciņš un tu viņu aizmirsīsi!” Jā, protams, no pieaugušo skatu punkta tas patiešām nebija nekas nopietns, turpretī man gribējās, lai mamma saprot, cik slikti es jūtos. Un nemaz negribējās, lai mana mīlestība izplēnē. Vēlākos gados es ieraudzīju līdzīgu ainu kādā kinofilmā. „Mammīt, es mīlu Katju!”. „Ai, nu nepaliec taču smieklīgs! Tādu katju tev vēl dzīvē būs simtiem!”
Kāpēc vecāki nesaprot, ka bērniem arī mēdz būt problēmas, kas, viņuprāt, ir gluži vai globāla mēroga? Kāpēc „bāzt acīs” skarbo pieaugušo cilvēku dzīves pieredzi? Tobrīd bērnam tas izklausās nevis ticami, bet gan cietsirdīgi.
2. Nesniedzam atbalstu brīdī, kad tas visvairāk vajadzīgs
Mazais Karuzo atskrēja no skolas skaļi raudādams: „Mammīt, dziedāšanas skolotājs teica, ka mana balss skan tā, it kā vējš pūstu notekcaurulē!”. „Nu ko tu, dēliņ! Neklausies, ko viņš saka! Tava balss ir kā cīruļa treļļi. Tā patiešām ir, es to zinu!” atbildēja zēna māte. Bail pat iedomāties, ka pasaule varētu neiepazīt brīnišķīgā tenora balsi, ja šī sieviete nebūtu atbalstījusi savu dēlu, rodot uzmundrinošus vārdus. Daudzas mātes diemžēl rīkojas citādi. “Skolotāja teica, ka esi nejēga? Nu, protams – gluži kā tēvs.”
Biežāk sakiet saviem bērniem: „Tu vari! Tu to paveiksi!” Ticiet, vecāku atbalsts ceļ spārnos.
3. Salīdzinām ar citiem bērniem
„Paskaties, kāda ir Anniņa – tīrām drēbēm un kārtīgi sapītiem matiem. Bet tu atkal esi nosmulējusies kā ruksis un izspūrusi!” Izklausās dzirdēts? Grūti saprast, kas motivē mammas tā teikt. Iedzīt bērnam mazvērtības kompleksu – diezin vai kāda mamma to apzināti vēlas. Tā rodas par sevi nepārliecināti pieaugušie, kuriem vienmēr šķiet, ka kaimiņam (kolēģim, draugam) viss izdodas labāk, bet viņam nav pat ko mēģināt, jo tāpat jau nekas nesanāks.
4. Smejamies par viņiem
Abas ar trīsgadīgo māšeli reiz iegājām kādā saldumu veikalā. Māsa bija tikko izslimojusi vējbakas, un uz viņas sejas vēl bija palikuši zaļi plankumiņi. Pārdevējas, acīmredzami garlaikojoties, ieraudzīja veikalā ienākam mūs un sāka hihināt: „Paskat, paskat, kāda skaistule pie mums ir atnākusi! Būtu balti pleķi, būtu mušmire!” Māšele sāka raudāt, bet man gribējās pārdevējām iemest ar akmeni. Protams, ka nekāda iepirkšanās nesanāca un mammas dotā nauda konfektēm palika sažņaugta dūrē. Mazā māsa pēc tam vēl ilgi ne ar kādu kārdināšanu nebija pielūdzama ieiet veikalā.
5. Aizvainojam ar savu rīcību
Astotajā klasē man šķita, ka esmu jau pietiekami pieaugusi un patstāvīga meitene. Reiz mēs ar tēti jau kuru stundu sēdējām, pildot mājasdarbu ģeometrijā, kuru manas smadzenes nekādi nespēja sagremot. Un tētis, zaudējis pacietību, no sirds uzšāva man pa pakausi – sak’, vai tu beidzot spēj kaut ko sajēgt, vai esi pavisam stulba?! Nebija sāpīgi, ja salīdzina ar to, cik neizsakāmi aizvainojoši tas bija. Es ilgi ar viņu nerunāju. Turpretī tētis nevarēja saprast, par ko es esmu uz viņu tik ļoti apvainojusies.
6. Zaudējam savaldību un kliedzam uz viņiem
Reiz, pastaigājoties ar savu mazo meitiņu parkā, apsēdāmies saulītē atpūtināt kājas uz soliņa blakus sievietei ar bērnu ratiņos. Vai nu gribēdams ēst, vai vēdergāzu mocīts, mazulis raudāja bez mitas. Jaunā māmiņa šūpoja, šūpoja bērnu, līdz beidzot izrāva zīdaini no ratiņiem un, pacēlusi gaisā, sāka kratīt un kliegt: „Beidz vienreiz brēkt, nu ko tu gribi?!” Man ilgi pēc tam vēl acu priekšā bija mazuļa šausmās un nesapratnē – kas notiek – ieplestās actiņas.
7. Ignorējam
Nešaubieties, tas, ka jūs ignorējat savu bērnu, ir pats šausmīgākais. Japāņu zinātnieki reiz demonstrēja visai pasaulei savu eksperimentu ar augiem. Trīs vienādas sēkliņas iesēja trīs podiņos. Katru rītu, dodoties garām pirmajam podiņam, zinātnieki stādam padeva labrītu un teica mīļus vārdus. Apstājoties pie otrā podiņa, viņi kliedza un stādu apsaukāja. Bet trešo vispār ignorēja: pat neskatījās uz to pusi, kad gāja garām. Nav grūti iedomāties, kas pēc mēneša notika ar dzinumiem. Pirmais kupli salapoja un zaļoja pa visu palodzi. Otrais – nokalta. Bet trešais – sapuva! Tāpat arī bērni: vecāki, atvasēm pieaugot, ievāc tādu ražu, kādu paši izaudzējuši.
Un tagad uz brīdi novērsiet skatienu no monitora un acu priekšā iztēlojieties savu bērnu…
Lūk, viņš ar savām tuklajām roķelēm smieklīgi žestikulē, rauc mazo degunteli un viņa bezzobainā mutīte plešas smaidā teju līdz ausīm. Un jūs pārņem maigums. Šis mazulis jūs mīl bez nosacījumiem: jebkādā garastāvoklī, ar vai bez dāvanām, vienkārši tāpēc, ka jūs esat viņa mamma vai tētis. Un šis bezzobainais smaids šķiet pats labākais, kas vien pasaulē var būt.
Atcerieties par to, cik bieži vien iespējams, un galvenais – mīliet savus bērnus!
Avots: Puaro.lv