Latvijas valdība šonedēļ izskatīja Finanšu ministrijas sagatavoto ziņojumu par valsts ekonomikas attīstību turpmākajos gados. Lai gan galvenās prognozes joprojām rāda mērenu izaugsmi, finanšu ministrs Arvils Ašeradens aicina nopietni rēķināties ar daudz nepatīkamāku scenāriju.
Pašreizējā saspringtā situācija pasaulē un konflikti Tuvajos Austrumos var likt Latvijas ekonomikai bremzēties krietni straujāk, nekā cerēts. Ministrs uzskata, ka jau šovasar gaidāmie dati varētu likt pārskatīt plānus un sagatavoties krietni liesākiem gadiem.
Kāpēc ekonomika varētu bremzēties
Galvenās bažas šobrīd rada ģeopolitika. Ja konflikts Tuvajos Austrumos saasināsies un tiks bloķētas naftas un gāzes piegādes Hormuza šaurumā, tas neizbēgami cels degvielas un enerģijas cenas visā pasaulē. Latvijai tas nozīmētu risku nonākt situācijā, ko ekonomisti sauc par stagflāciju – kad cenas aug, bet pati ekonomika gandrīz nemaz neattīstās.
Sākotnēji cerētā 2,6% izaugsme šādā situācijā var sarukt līdz nieka 0,7%. Tas nozīmē, ka uzņēmumi attīstīsies lēnāk, jaunas darbavietas radīsies retāk un kopējā labklājība stagnēs. Tajā pašā laikā inflācija varētu saglabāties augstāka, nekā plānots, sadārdzinot ikdienas pirkumus un pakalpojumus.
Energoresursu un tirdzniecības riski
Finanšu ministrija norāda arī uz citiem riskiem, kas varētu ietekmēt mūsu maciņus. Ja nākamā apkures sezona Eiropā būs auksta un gāzes krātuves ātri iztukšosies, gāzes un elektrības cenas 2026. gadā atkal varētu piedzīvot lēcienu. Tāpat pastāv bažas par pārtikas cenu noturību – tās varētu nesamazināties tik ātri, kā mēs visi vēlētos.
Starptautiskajā līmenī situāciju sarežģī arī tirdzniecības kari. ASV retorika par jaunām muitas nodevām un pieaugošā konkurence ar Ķīnas precēm Eiropas tirgū rada nedrošību uzņēmējiem. Kad nākotne nav skaidra, uzņēmumi bieži atliek investīcijas, neceļ jaunas rūpnīcas un neiepērk jaunas iekārtas, kas vēl vairāk palēnina valsts kopējo attīstību.
Ja īstenosies pesimistiskais variants, tas tiešā veidā skars valsts kasi. Kad ekonomika neaug, valsts saņem mazāk nodokļu ieņēmumu. Tajā pašā laikā izdevumi nemazinās – gluži otrādi, valstij var nākties vairāk aizņemties, lai segtu visas vajadzības.
Aizņemšanās nav bezmaksas process, un procentu maksājumi par valsts parādu šādā scenārijā varētu pieaugt par vairāk nekā 50 miljoniem eiro. Ziņojumā teikts, ka līdz 2030. gadam valsts parāds varētu pietuvoties 60% robežai no valsts kopprodukta, kas tiek uzskatīta par kritisku atzīmi. Tas nozīmē, ka valdībai būs daudz rūpīgāk jāplāno katrs iztērētais eiro, lai neapdraudētu valsts finanšu stabilitāti ilgtermiņā.
Konkurētspēja un darba rokas
Vēl viena problēma, ko izceļ ministrija, ir darbaspēka izmaksas. No vienas puses, algas pieaugums ir patīkams darbiniekiem, bet no otras – ja tās aug straujāk nekā uzņēmumu produktivitāte, Latvijas precēm kļūst grūtāk konkurēt ārējos tirgos. Mūsu ražojumi vienkārši kļūst pārāk dārgi salīdzinājumā ar citām valstīm.
Situāciju pasliktina arī iespējamais “pārrāvums” Eiropas Savienības fondu finansējumā. Starp diviem plānošanas periodiem var iestāties laiks, kad iepriekšējā nauda ir beigusies, bet jaunā vēl nav pieejama pilnā apmērā. Tā kā daudzi lielie būvniecības un infrastruktūras projekti Latvijā balstās tieši uz šiem fondiem, jebkura aizkavēšanās var dot papildu triecienu ekonomikas izaugsmei.
