Šodien Rīgas domes sēžu zālē un tiešsaistē notika biedrības “Latvijas Samariešu apvienība” rīkota diskusija, kurā astoņu partiju labklājības ministra kandidāti vai sociālās jomas eksperti ar nozares profesionāļiem runāja par sociālo pakalpojumu sistēmas nākotni – Karina Ploka (JV), Imants Parādnieks (NA), Andrejs Klementjevs (S),Ilmārs Dūrītis (A/PAR), Māris Grāvis (P), Reinis Uzulnieks (ZZS), Jana Muižniece (AS), Gatis Eglītis (K), Una Lapskalna (LSDB), Ilze Rudzīte (LPS), Rūta Dimanta (Ziedot.lv) un Andris Bērziņš (LSA).
Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā ir izveidoti un attīstīti virkne sociālo pakalpojumu, tostarp aprūpe mājās un ģimenes asistenta pakalpojums. Vienlaikus notikušas pārmaiņas demogrāfijā, ģimenes lomu sadalījumā un tiesiskajā vidē, kas rada izaicinājumus sociālajai sistēmai.
“Pensiju indeksācija, pabalsti un citi sociālās jomas atbalsta instrumenti ir svarīgi, bet – kas ir patiesie nozares izaicinājumi, un kā nozare reaģē uz pārmaiņām, kas notiek nepārtraukti? Ko un kā varam darīt labāk, lai sociālo pakalpojumu sistēma attīstītos par labu cilvēkam? Diskusijai izvirzījām 3 prioritāros virzienus – resursi, metodes un sadarbība, “ diskusijas mērķi un gaitu ieskicē Latvijas Samariešu apvienības vadītājs Andris Bērziņš.
Resursi
Mūsu sabiedrība novecojas, aug senioru un cilvēku ar aprūpes vajadzībām īpatsvars. Trūkst un trūks cilvēkresursi jeb sociālie darbinieki – gan zemā atalgojuma, gan zemā profesijas prestiža dēļ.
Māris Grāvis uzsver, ka ir svarīgi ne vien piesaistīt finansējumu labklājības nozarei, bet to arī noturēt, lai joma vairs nebūtu pabērns, kā līdz šim, bet spētu patstāvīgi darboties.
“Visi saprot, ka šī gada apkures sezona nesīs milzīgus izaicinājumus. Būs beidzot jāvienojas par nozares prioritātēm – kas ir jādara un ko mēs nevaram šajā brīdī atļauties īstenot. Tas būs jautājums labklājības ministram, kā atrast līdzsvaru, “uzsver Latvijas Pašvaldību savienības padomniece veselības un sociālajos jautājumos Ilze Rudzīte
Andrejs Klementjevs iestājas par to, pirmais solis ir zemā atalgojuma problēmas risināšana: “Pašvaldībām jāsamazina izdevumi kultūras un līdzīgiem pasākumiem un vairāk jāiegulda cilvēkos, algās. Mēs atrodamies ārkārtas situācijā – ir jāatbalsta cilvēki, kuriem nepieciešama palīdzība.”
Savukārt, runājot par tā saukto divu maku problēmu, Ilmārs Dūrītis akcentēja, ka jāizveido minimālais sociālo pakalpojumu grozs. Tad mēs zinātu, kādas ir valsts un pašvaldību izmaksas. Viņš saka, ka resursi ir, bet vai sociālā joma patiesi ir mūsu prioritāte?
Metodes
“Mēs, sociālie darbinieki, esam tie, kas cīnās ar nabadzību. Atšķirībā no izglītības nozares darbiniekiem mēs neejam streikos, jo mēs nevaram atstāt neaprūpētus cilvēkus iestādēs un mājās. Prieks dzirdēt, ka visi klātesošie runā, ka nepieciešams piesaistīt finansējumu nozarei un celt profesijas prestižu, bet es nedzirdu galveno – kā jūs to grasāties izdarīt? Kādi ir risinājumi?” jautā Latvijas Sociālo darbinieku biedrības vadītāja Una Lapskalna
Jana Muižniece reflektē, ka mums pašiem jāatzīst, kur esam kļūdījušies. Cilvēkam jābūt centrā, un tam nepieciešams – savlaicīgs, individualizēts atbalsts, digitalizēti risinājumi, inovatīvi priekšlikumi un resursi. Nevis cilvēkam jāklauvē pie visām durvīm, kad ir problēma, bet valstij būtu laikus jāpamana, ka cilvēkam ir problēma.
Daudz tika runāts par datu (ne)pieejamību, kas rada papildu birokrātisko slogu sociālajā darbā, kā arī kavē datos balstītu lēmumu pieņemšanu. Par to, ka nepieciešama IT sistēma, kas seko līdzi klienta situācijai un pieņem konkrētus lēmumus par atbalsta piešķiršanu, lai cilvēkiem nav katru mēnesi jāiet atskaitīties uz sociālo dienestu.
Pašreizējais Labklājības ministrs Gatis Eglītis atzina, ka atsevišķās datu sistēmas nav savstarpēji savietojamas, un ir nepieciešams izveidot jaunu, vienotu platformu. Turpretī Reinis Uzulnieks norādīja, ka nav nepieciešams no jauna izgudrot velosipēdu – ir esošas, strādājošas sistēmas, piemēram tāda kā APSIS.
Cits viedoklis ir Ziedot.lv vadītājai Rūtai Dimantai: “Datu savietojamība ir pagātne. Mūsu nākotne ir mākslīgais intelekts un attālinātās sistēmas. Jo sociālo darbinieku vairāk nepaliks. Piemēram, attālināti asinsspiediena noteicēji, roboti, kas nogādā ēdienu istabiņās utml. Mums ir jāvirzās uz mākslīgā interneta izmantošanu sociālajā jomā. Dažādām tehnoloģijām nākotnē vajadzētu atvieglot sociālā dienesta un aprūpētāju ikdienu, palīdzēt darīt viņu pienākumus”
Vēl viens būtisks aspekts, kuru minēja Rūta Dimanta – sociālo palīdzību vajadzētu izvērtēt pēc ģimenes izdevumiem nevis ienākumiem. Vērtēšana pēc ienākumiem rada nevienlīdzību, dusmas un izolētību.
Sadarbība
Sabiedriskās, nevalstiskās organizācijas ir pierādījušas, ka spēj sniegt būtisku atbalstu dažādu krīžu pārvarēšanā – Ukrainas situācija ir nesenākais piemērs. Vai nozares organizāciju priekšlikumi tiek ņemti vērā?
“NVO sektorā darbojas augsta līmeņa profesionāļi, un ir nepieciešami ilgtermiņa deleģējuma līgumi. NVO nepieciešams administratīvais atbalsts, lai sniegtu pakalpojumus vēl efektīvāk, nevis tikai uztrauktos par atskaitēm, “ saka Imants Parādnieks.
Savukārt Karina Ploka piebilst, ka sociālajiem jautājumiem nepieciešama ne tikai augstāka prioritāte pašvaldībās, bet jāstrādā arī pie sadarbības ar NVO – konkrētu funkciju deleģēšanas, jāsaliek tā sauktais kartējums, un uz ko ejam.”
“NVO sektors bieži kritizē valdību, taču vienlaikus mēs par to jūtamies slikti. Mums vajadzētu sadarboties un kopīgi uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitāti, nevis kritizēt vienam otru. Valdībai jāsāk ņemt vērā sabiedrības kompetence.” Rūta Dimanta
Savukārt Ilze Rudzīte saka, ka ir daudz labu Ideju, kā uzlabot sociālo sistēmu, taču vairums šo ideju izplēn, un tās netiek realizētas, atduroties pret resursu trūkumu. Vienlaikus viņa novēl veiksmīgāku sadarbību ar NVO jaunajā Saeimā.
Dalībai diskusijā tika uzrunātas partijas, kurām saskaņā ar socioloģiskajām aptaujām ir visreālākā iespēja iekļūt Saeimā. Diskusiju moderēja Anete Bendika, kura ar savu personīgo pieredzi, audzinot bērnu ar īpašām vajadzībām, sniedza pievienoto vērtību ar piemēriem no reālās dzīves.