Vakar vakarā mani pārņēma nostalģija, un es sajutos ļoti skumji. Sagribējās visas tās garšīgās lietas, ko baudīju bērnībā, bet, kuras tolaik tik garšīgas nemaz kaut kādu iemeslu dēļ nelikās.
Un patiesībā … Ņemsim par piemēru vārīto desu. Mana vecuma cilvēki – tie, kas jau ir pārkāpuši četrdesmit gadu slieksni, joprojām atceras, ka desa varētu būt garšīga. It īpaši, ja to cep līdz zeltaini brūnai garozai un pasniedz ar svaigu maizi. Un tolaik arī necepta desa bija pat gluži ēdama.
Mēdza runāt, ka padomju gados desās lika papīru, atkaulošanas atliekas, piemēram, skrimšļus un daudz ko citu. Bet kā ar mūsdienām. Nesen brauciena laikā sanāca nobaudīt sviestmaizi ar vārīto desu.
Lasi arī: Kā tagad izskatās zēns, kurš piedzima ar sirds formas dzimumzīmi uz pieres
Tad nu lūk, dārgie draugi, šī desa pilnīgi nopietni bija indīga. Es nejokoju. Tik tiešām indīga. Var just, ka desas patiešām pagatavotas no visādiem sasmalcinātiem kauliem, jūtami skrimšļi… Un turklāt tās ir tik sālītas, ka sāls dēļ vienkārši nepamana pārējo sastāvdaļu garšu. Protam, ja esi gatavs tērēt lielu naudu, tad, pie labas veiksmes, arvien var atrast paisi gardu vārīto desu. Tomēr masu produkcijā tā vairs nav (vismaz cik man nācies saskarties)!
Ziniet, pat PSRS laiku desās nebija šādu skrimšļu. Un tolaik pat lētākās šķirnes desās nekas tāds nebija sastopams. Es piedāvāju šo sviestmaizi ar desu stacijas suņiem. Bet ziniet, arī viņi atteicās to ēst.
Uz ko es velku?
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk