Vecāki bieži aizmirst, kā viņu domājamā “labvēlība” var izjaukt bērna dzīvi. Mazākā kļūda var sabojāt visu labvēlību, kas atrodas cilvēka sirdī, neatkarīgi no tā, cik vecs viņš ir. Tatjanas stāsts būs patiesības pierādījums. Pēc pārdomām viņa saprata, cik bīstami ir iejaukties bērna lietās un dzīvē. Es ilgojos pēc izcilības, bet tas viss kļuva par slikto.
Pēc tam, kad biju nolēmusi iejaukties sava dēla Marka attiecībās, bija pagājuši vairāk nekā astoņi mēneši. Visu šo laiku viņš staigāja tā, it kā būtu iegremdēts ūdenī. Viņu neinteresēja ne darbs, ne izklaides. Es jutos šausmīgi vainīga, jutu, ka ar savām rokām sabojāju sava bērna dzīvi un nākotni.
Es attaisnoju savu rīcību ar to, ka glābju Marka nākotni, es domāju, ka viņa draudzene nebūt nav sirds draudzene. Bet patiesībā es pat nemēģināju viņu labāk iepazīt, saprast, kāda viņa ir un nepieņēmu viņu.
Tas nonāca pie tā, ka es pati mēģināju pierunāt savu dēlu iet ārā ar klases biedriem. No tās dienas viņš sāka staigāt tā, ka mājās nāca tikai agri no rīta. Es nepazinu savu Marku. Tagad viņš visu laiku ir dusmīgs un neapmierināts ar dzīvi. Es nevarēju saprast, kur tik ātrā laika, viņš varēja tā mainīties.
Kauns tagad apņem manu dvēseli kā svešinieku. Piezvanīju dēla mīļotajai Natālijai un izteicu brīdinājumu. Es kliedzu, ka neļaušu viņiem kopā dzīvot. Mana bēdīgā apziņa nāca ātri, jo Natālija bija pazudusi, lai arī cik dedzīgi es viņu meklēju – veltīgi. Es piezvanīju paziņas, devos uz koledžu ,internetā.
Pēc brīža noskaidrojās, ka Natāliju nevar atrast pat viņas vecāki. Tas nonāca līdz brīdim, kad es nolēmu nolīgt privātu detektīvu. Man par pārsteigumu, lapiņa ar adresi bija manās rokās, tikai pāris dienas vēlāk. Rokas trīcēja, ko darīt tālāk, nav zināms. Bet viena lieta noteikti ir skaidra, dēlam par to nekas nav jāzina. Es tikai nākamajā dienā nopirku autobusa biļeti un devos pie tās, kuras vārds vairs nekad neskanēja mūsu mājā.
Kad Natālija atvēra durvis un uz sliekšņa ieraudzīja mani, viņas sejas izteiksme 180 grādos mainījās. Es steidzīgi sāku runāt, ka mums jāaprunājas, jālūdz piedošana, jālūdz atgriezties pie mana dēla Marka. Bet tad es dzirdēju bērna raudas un manā galvā, palika tikai viena doma: “Es nokavēju …”. Natālija ātri aizskrēja uz istabu pie mazuļa, bet es nedomāti skrēju viņai pakaļ.
Natālija paņēma mazuli uz rokām un sāka viņu šūpot, tikai tagad es pamanīju, cik viņa ir skaista un burvīga. Bet tas, kas notika tālāk, mani šokēja. Natālija pagrieza bērnu pret mani un klusi sacīja:
“Iepazīsties, Sergej, šī ir tava ome.” Man pazuda runas spēks, minūti mēģināju atrast vārdus un vienīgais, ko varēju pajautāt, bija tas, kāpēc Natālija uzreiz neteica, ka gaida bērnu, ka man būs mazdēliņš. Viņas atbilde lika man raudāt. Meitene teica, ka, ja viņa paliktu kopā ar Marku, tad bērns būtu izaudzis vienos strīdos, jo viņa ome ienīst mani.
Meitene vienmēr bija sapņojusi, ka viņas bērni dzīvos ģimenē un mīlestībā. Tāpēc viņa nolēma doties prom. Es raudāju, lai lūgtu Natālijai piedošanu par visām maniem nedarbiem. Mēs apskāvāmies , kopā raudājām, un mazais Sergejs pieglaudās man. Tagad man ir mazdēliņš, es esmu vislaimīgākā ome.