“Kādu vakaru Elīna Kursīte paziņoja Elīna Kolātei, ka grib braukt uz Latvijas pierobežas sīkākajiem ciematiem bildēt un tad uztaisīt fotoizstādi. “Nē,” iebilda Kolāte, “būs grāmata. Es braukšu līdzi un uzrakstīšu.” Sacīts – darīts. Tā abas kopš 2015.g. maija apbraukā visnomaļākos ciematus un vissirsnīgākos cilvēkus. Ir bēgušas. Ir saņēmušas draudus. Robežsargi ir aicinājuši uz randiņu pēc darba. Normāli.
Tas viss pierakstīts un nobildēts, un grāmatas veidolā atdzims 2016.gada novembrī.
Gribam parādīt skaisto Latviju un tās neatkārtojamos pierobežas mazo ciemu iedzīvotājus arī citiem grāmatas formātā – pilnu ar stāstiem un bildēm.”
FOTO:
“Zoja ir viena no četriem Klišu (Briģu pag., Ludzas nov.) iedzīvotājiem.
Viens no spilgtākajiem bērnības notikumiem ir tas, kā vāciešu karavīri tēmējuši uz četrgadīgo Zoju un šajā meitenē sazīmējuši partizānu.
Vientuļi Zojai nav, jo piektdienās viņa kurina pirti, un tad ciemos brauc visi. Un robežsargi nāk pie viņas papļāpāt bez maz vai kā pie mammas.
Šī enerģiskā kundze redz tālāk par savu viensētu, jo acis mazgā Opoļu svētavota ūdenī. Tāpēc viņa arī zināja pastāstīt, kā tikt līdz Valodjam, kas dzīvo Latvijas mazākajā vecpuišu ciematā. Ja kas, tikām arī.”
“Belomojē (Zaļesjes pag., Zilupes nov.) satikām Valentīnu, kas dzīvo Zilupē, bet no rīta lec virsū savam mopēdam, lai brauktu uz šejieni pie aitām, kuras viņa cilvēcīgi sauc par meitenēm. Meitenes bija diezgan kautrīgas, tāpēc bēga prom, kad bija jāfotogrāfējas. Viņas vīrs Aleksandrs esot baigi foršais – īsts Makgaivers! Aleksandru gan nesatikām, jo viņš tajā laikā bija medībās. Valentīna mums ieteica uzmanīties, jo viss pagalms, kā jau laukos pienākas, ir mīnēts. Tā kā pirms kāpšanas mašīnā viņa laipni ieteica mums notīrīt kājās, laikam tā mūsu uzmanīšanās pārāk efektīva nebija.”
“Vaseļina ir vienīgā Kļešņiku (Ciblas nov., Līdumnieku pag.) iedzīvotāja. Reiz vietējā avīzē publicēts raksts par šo dāmu, kurā pieminēts arī tas, ka viņa dzīvo viena. Pirmais pielūdzējs ilgi nav bijis jāgaida. Kāds kungs no avīzes redakcijas izdīcis Vaseļinas adresi un atrakstījis bez maz vai mīlestības vēstuli. Kļešņiku karaliene ir pragmatiska sieviete, tāpēc atbildes vietā nosūtīja savu telefona numuru, lai nav ar tiem papīriem jākrāmējas. Sazvanījās. Pielūdzējs atbrauca ciemos. Prasa Vaseļinai, vai nevajag kaut ko saimniecībā palīdzēt. Ja jau šitā piedāvā, Vaseļina nekautrējas un liek sakrāmēt malku šķūnītī. Pielūdzējs ņemas pusi dienas. Dāma aiziet paskatīties un konstatē, ka viņš pa visu to laiku izdarījis tik, cik viņa pati varētu paveikt pusstundā.
Tuvojās vakars, skaidrs, ka cilvēku bez auto prom nedzīs. Piedāvā kungam viesistabas dīvānu. Iestājas naktsmiers. Bet vienā mirklī pielūdzējs, kurš laikam nav izpratis “Tev būs gulēt dīvānā” konceptu, sāk līst pie Vaseļinas. Nu, to, ko viņa ar to kungu izdarīja, uzzināsit tad, kad izdosim grāmatu.”
“Antoņinas suns mūsu ierašanos uztvēra visnotaļ stresaini. Izrādās, tas tāpēc, ka otrā Trubilovas (Pasienes pagasts, Zilupes novads) mājā bez saimnieka dzīvojot vismaz 30 suņu, kas arī pa Antoņinas pagalmu šiverē kā pa savu kabatu, un tas Toļiku padara nervozu. Nākamajā ciematā mums jau stāstīja, ka suņumājā dzīvo nevis 30, bet 70 kvaukšķu. Antoņinas kundze sajūsmināti smējās, kad lūdzām viņu nofotogrāfēties nevis pie puķēm, bet gan pie sīpolu kastēm. Un cienāja mūs ar atsvaidzinošiem gurķiem. Nebija rūgti!”
“Anna ir dzimusi Blusovā (Dagdas novads, Ķepovas pagasts), jaunībā viņa pārcēlusies uz Rīgu, kur apprecējusi kungu, kuram, izrādās bija nepieciešama tikai nauda un vara. Tagad vairāk nekā 30 gadu Anna dzīvo te. Šī ultragādīgā kundze, ieraugot mūs, iesaucās: “Kādi neēduši!” – un lika mūs pie plīts. Kaut arī viņa stāstīja, ka dažkārt autoveikalā tiek pārdoti veci produkti, mums viss bija kārtībā – arī pēc pusdienām jutāmies labi. Anna bija viens no tiem cilvēkiem, kas ar savu atklātību mums lika smieties līdz asarām. Kā viņai vispār patīk Blusova? Precīzs citāts: “Ej, kur gribi. Labāk nekur nav!””
“Regīna no Domnopoles (Krāslavas novads, Piedrujas pagasts) Rīgā pēdējoreiz bijusi pirms 6 gadiem, kad lidoja ciemos pie meitas uz Angliju. Viņas ģimenē ir 4 latvieši, pārējie – baltkrievi. Tāpēc var saprast, ka Padomju Savienības sabrukums šķita tāds jocīgs – ja pirms tam katru dienu varēja iet viens pie otra ciemos, tad tagad ir robežsardze un sarkani žogi. Tuvākais veikals atrodas 7 km attālajā Indrā, kur, starp citu, ir arī gaumīgākie apstādījumi Latvijā. Regīna ir īsta dāma, jo vēl sekundi pirms fotogrāfēšanās metās pie spoguļa uzkrāsot lūpas.”
“Koļesņikos (Zilupes novads, Pasienes pagasts) dzīvo Pēteris, Ļena un viņu meita, kas ir galvenais iemesls, kāpēc ziemās tur tīra ceļus – skolas autobusam par godu sniegs tiek noslēpts. Pēteris uz vecmāmiņas māju no Rīgas pārvācies tad, kad VEFā izbeidzies darbs. Vispār traki, jo laukos šausmīgi daudz jāstrādā. Kad atvadījāmies, Pēteris atzina, ka labprāt būtu iedzēris ar mūsu šoferi. Šoferis norādīja, ka var taču iedzert ar dāmām. Saimnieks paskatījās uz mums un sacīja: “Nē. Pārāk karsts.” Vēl aizvien nezinām, vai tas bija kompliments.”
“Pāvels ar savu sievu ir vienīgie Latišonku ciema ( Zilupes novads, Pasienes pagasts) iedzīvotāji. Pāvels jaunībā gājis uz ballēm Šķaunē, kur bijušas tik smukas meitenes, ka viņu dēļ notikusi branga plūkšanās. Tagad baļļu vairs nav, bet spriedzes netrūkst. Nesen pretējā ceļa pusē risinājies kārtīgs bojeviks – izrādās, pamestā mājā iemitinājušies astoņi vjetnamieši, kuri tomēr noķerti ar robežsardzes džipiem un helikopteriem. Arī mūsu ciemošanās dienā pāri lidojis helikopters. Iespējams, Latišonki ir drošākā vieta Latvijā.”
“Kalnmuižā mēs nebijām vienīgās, kas uzdod jautājumus – tur visnotaļ ņiprais (mūsuprāt) Gunārs šo to gribēja uzzināt par mums. Piemēram, to, vai Rīgā visi ir tik resni. Reiz viņš iekritis upē, ejot uz Lietuvu. Rīgā nav bijis simt gadu, jo, ja kaut ko vajag, var ar riteni aizbraukt uz Skaistkalni. Ja viņš atbrauktu uz Piena svētkiem Ziemeļblāzmas kultūras namā, viņš ar savu Ērenpreisu kārtīgi ieliktu visiem Rīgas hipsteriem. Gan resniem, gan tieviem.”
“Kaut arī Virsīte ar savu norauto tiltu sākotnēji izskatījās galīgi neviesmīlīga, beigās galīgi tā nebija. Vallijas kundze, kas darbojusies gan kultūras jomā, gan medicīnā, steidza uzvilkt svētku štātes mums par godu. Viņa atceras, kā senāk gājusi uz ballēm pāri robežai uz Lietuvu. Tur arī sadancojās ar savu vīru. Tagad dejošana turpinās vietējā senioru klubā. Viss notiek.”
“Vakar mūs beidzot Baltkrievijas pierobežas zonā paņēma robežas sargu kungi, jo mums, protams, nebija caurlaides, kas ļautu doties uz ciematu, kuru iekārojam. Neko, uzsmaidījām, papļāpājām, uzrakstījām iesniegumu, kurš jāizskata 3 dienu laikā. Īsi parunājot savā starpā latgaliski, tomēr izlēma mūs palaist tūliņ uz to pilnīgi tukšo ciemiņu. Pēc tam prasīja telefona numuru.”
“Iepazīstamies ar “Darbmīļu” virssaimnieci un Pabēržu veikala slaveno bijušo pārdevēju Lūciju. Lūcija nodziedāja dziesmas 4 dažādās valodās un izstāstīja, kā ar 2 piegājieniem Padomju laikā dabūjusi Volgu. Un tā bija pirmā vieta, kur, mums pašām īsti nemanot (jo Lūcija kruti runā), tika uzklāts galds.”
“Vilkaļi, Ukru pagasts, Auces novads, iedzīvotāju skaits – neskaidrs, bet zem 10. Vilkaļu tante iepērkas autoveikalā, jo 7 km līdz nopietnākiem veikaliem aiziet nevar. Obligāti jānopērk konfektes. Labprāt skatās “Ugunsgrēku” un piekrīt mūsu hipotēzei, ka Fēlikss točna nenogalināja Sofiju, bet Manfrēds ir slidens tips. Kad solījām nosūtīt bildes, satraucās, ka tik mums nesanāk lieli sūtīšanas izdevumi.”
“Vecsniķere, Auces novads, iedz. sk. ~7 …un kādā brīdī kundze, kuru intervējām, iesaucās: “Pagaidiet! Parādīšu Jums liliputu!” Tad viņa izvilka kaimiņieni no gultas, lai abas kopīgi pēc tam dižotos ar salasītajiem vīngliemežu kalniem, kurus Dobelē no viņām iepērk par 65 centiem kilogramā.”
“Sviļu ciems, Rucavas novads. 4 iedzīvotāji. Suņi un knauši daudz vairāk.”
“Par Ķepovas ciematu (Ķepovas pag., Dagdas nov.) uzzinājām Ķepovas pagasta padomē, kur parunājāmies ar kādu darbinieci, kamēr mūsu zeltmatainais šoferis kopā ar vietējo traktoristu mainīja mūsu klibās Mazdiņas nenoskrūvējamo riepu. Alberts, Džeris un Muris, kurš atteicās fotogrāfēties, dzīvo Ķepovā kopš dzimšanas. Tad, kad Ķepovā notika balles, tur visas meitenes bija riktīgi smukas. Nekādi brangie kautiņi gan tur neesot notikuši, jo, ja kāds nepatīk, nav uzreiz jādod tam kādam taurē – var taču vienkārši iet prom. Džeris un Muris uz ballēm nav gājuši, jo vēl nebija piedzimuši. Ķepovā Alberts jūtas paēdis un laimīgs. Kad prasījām, ko viņš mēdz ieraut, viņš atbildēja: “Kas deg, to dzer!” Pareizi.”
Paldies abām Elīnām par šādu projektu! Lai izdodas grāmatu uzrakstīt! Tā noteikti būs laba un garda lasāmviela!
Foto un info: no facebook “Latvijas pirobežas pēdējie mohikāņi”