Kad austrālieša Roberta (Robert Hoge) māte viņu ieraudzīja pirmo reizi pēc dzemdībām, sieviete ar grūtībām piespieda sevi paskatīties uz zēna seju. Puisēna māte slimnīcā atradās nedēļu, taču attiecās Robertam pieskarties vai ņemt līdzi uz mājām. “Viņš ir tik neglīts,” ar asarām acīs atzinās zēna māte savai māsai. Roberta māte nolēma, ka no puisēna atteiksies. Viņai bija žēl, ka puisēns nenomira pirms dzimšanas..
Roberts piedzima ar milzīgu audzēju uz sejas, viņa kājas nebija attīstījušās, un Robertam bija arī citi defekti. Kopš tā laika ir pagājuši 44 gadi. Un, kas to būtu domājis, ka mātes, kas dēlam vēlēja nāvi, attieksme pret zēnu tik radikāli mainīsies. Visu dzīvi Roberts bijis pateicīgs savai mātei par atrasto spēku, lai cīnītos ar šādu dzīves pārbaudījumu. Tas patiesībā kļuva par viņa iedvesmas avotu.
Aptuveni mēnesi kopš dzimšanas Roberta māte par puisēnu nelikās ne zinis. Tikai pēc tam, kad visa ģimene sanāca kopā, lai runātu ar Roberta māti, viņa piekrita vest mājās savu piekto bērnu, kas bijis kļuvis par sievietes lielāko vilšanos. Ritēja gadi, un puisēns auga. Drīz sieviete aiz zēna ārienes ieraudzīja savu dēlu. Un iemīlēja.
Roberts piedzima vēl ilgi pirms plastiskās ķirurģijas uzplaukuma. Ģimene saprata, ka sava izskata dēļ mazais puika kļūs par visu apsmiekla objektu.
Tomēr visi ģimenes locekļi aizstāvēja mazo Robertu. Viņi nevienam neļāva smieties par puisēna izskatu. Pie pirmās izdevības ģimene atrada ārstu, kurš bija gatavs no puisēna sejas noņemt milzīgo audzēju. Operācijas laikā Roberta deguns tika noņemts pilnībā. To daļēji atjaunoja, izmantojot puisēna neattīstīto kāju pirkstu skrimšļus.
Neattīstītās zēna kājas bija vienīgais, ko ārsti nespēja izlabot. Roberta ģimene pieņēma lēmumu amputēt abas kājas, lai zēns iemācītos staigāt ar protēzēm.
Reiz Roberts atrada savas mātes dienasgrāmatu, kurā viņa bija rakstījusi par savām sajūtām neilgu laiku pēc zēna piedzimšanas. Viņa tur rakstīja ne tikai savas domas, bet arī ārstu padomus. Kādā ierakstā bija atklāts mātes izmisums: “Es pret savu nesen dzimušo dēlu neko nejūtu,” lasīja Roberts. Šie vārdi zēnu satrieca līdz pašiem sirds dziļumiem. Doma, ka miesīgā māte gribēja no viņa atbrīvoties, puiku nepameta.
Pēc vairākiem gadiem Roberts atzinās, ka ilgu laiku ir mocījies ar domu, ka jau no dzimšanas bijis par apgrūtinājumu savai ģimenei, it sevišķi mammai. Tomēr kādu dienu viņš piespieda uz notiekošo paraudzīties citādāk: “Pēkšņi viss nostājās savās vietās! Es iedomājos, ka mana dzīve ir gluži kā kino – tajā ir vairākas skumjas epizodes, taču beigas noteikti būs laimīgas.”
Šodien 44 gadus vecais Roberts ir pazīstams un veiksmīgs cilvēks, kurš par savu mammu saka tikai labākos vārdus. Viņš savu māti atceras kā “brīnišķīgu, mīlošu un rūpes izrādošu” sievieti.
Roberts un viņa sieva Ketija dzīvo Austrālijā. Abiem ir divi bērni, kurus Roberts neprātīgi mīl.
Par spīti savam ārējam izskatam un faktam, ka abas kājas ir amputētas, viņš ir ieguvis izglītību un strādā par žurnālistu. Viņš ir populārs rakstnieks.
2013. gadā iznāca Roberta autobiogrāfija ar nosaukumu “Ugly” (“Neglīts”). Savās grāmatās un uzrunās Roberts ar savu piemēru cenšas parādīt, cik ļoti esam atkarīgi no tā, ko par mums domā apkārtējie, un ka šī atkarība mūs pazudina.
Lūk, Roberta uzruna TEDx:
VIDEO:
Roberts atklāti pastāsta, ka viņam vairākas reizes ir piedāvājuši izlabot seju, tomēr viņš no tā vienmēr ir atteicies, jo neuzskata, ka viņam tas būtu vajadzīgs. Galvenais ir ģimenes atbalsts – ar to dzīvē visu iespējams izturēt. Viņš ir bezgalīgi pateicīgs savai mātei, kas pārvarēja savas bailes uz izmisumu, un neatstāja viņu slimnīcā. Tas viņam deva iespēju uzrakstīt sava dzīvesstāsta laimīgās nodaļas..
Avots: g8ozd.ru