…raksta turpinājums no 1. lapas
Tāpēc arī viss ir tik sarežģīti un grūti, ja mērķis ir piesegt pašu sastrādātās nejēdzības un vienlaikus izpildīt sabiedrības priekšā tādus vingrojumus, kas liktu domāt, ka notiek «pašaizliedzīga cīņa ar OIK». Tas ir līdzīgi kā Minhauzena varoņdarbs – izvilkt pašam sevi laukā no purva aiz matiem, turklāt kopā ar zirgu. Tas ir tas, ar ko tagad nodarbojas ekonomikas ministrs un stāsta sabiedrībai pasakas par saviem «Minhauzena varoņdarbiem».
Notiek nevis cīņa ar OIK, bet izmisīgi centieni piesegt pašas iestudēto un gadiem režisēto OIK afēru, veidojot apjomīgu informatīvo troksni sabiedriskajā telpā ap pasākumiem, no kuriem patiesībā nav gandrīz nekādas jēgas, drīzāk pat otrādi! Taču sabiedrībai tas kļūs novērtējams tikai pēc Saeimas vēlēšanām. Tāda ir spēle.
Jau gandrīz pirms desmit gadiem, strādādams regulatorā, es uzdrošinājos norādīt valdošajai politiskajai elitei, uz kurieni ved šis politiķu piesegtais pasākums, kādas sekas tas radīs. Pierādīju to ar aprēķiniem. Neviens tos nevēlējās atzīt un kaut ko mainīt. Tad es pamēģināju uzsākt publisku diskusiju par to. Lai nevajadzētu ar mani argumentēti diskutēt, mani vienkārši pasludināja par nacionālās enerģētikas ienaidnieku, un jau pusgadu pirms mana amata termiņa beigām man bija atrasts aizvietotājs. Kāda apņēmība – parasti augstiem amatiem pretendentus valdība meklē līdz pēdējam brīdim. Politiskajai elitei – tiem pašiem, kas arī tagad nosaka enerģētikas politiku – jau tad bija iespēja atzīt un novērst šo «kļūdu», taču viņi apzināti izvēlējās turpināt iesākto. Tātad tā nebija kļūda!
Tā bija politiski piesegta afēra jau no paša sākuma, īstenota ar mērķi, lai kāds ērti varētu iedzīvoties uz visas sabiedrības rēķina. Un to ir vienkārši pierādīt, neieejot dziļi specifiskās niansēs. Tātad, pat ja pieņemam, ka tiešām Eiropa mums lika, nevis mēs paši uzprasījāmies, saražot tos 40% enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem (AER), tikai no mums pašiem bija atkarīgs, kā to izpildīt.
Proti, AER tehnoloģijas elektrības ražošanā ir ļoti dārgas un konkurēt nespējīgas, tām ir vajadzīgas lielas subsīdijas. Siltuma ražošanai AER tehnoloģijas ir krietni konkurētspējīgākas, atkarībā no gāzes cenas tās var pat to izkonkurēt bez subsīdijām. Turklāt mēs paši esam iemācījušies tās ražot. Turklāt Latvijas siltumenerģijas tirgus ir apmēram četras reizes lielāks nekā elektroenerģijas.
Ņemot vērā minēto, pasakiet – ar kuru vietu un par ko domāja mūsu Ekonomikas ministrija, izvēloties sasniegt ES uzlikto mērķi tieši caur elektroenerģijas ražošanu? Izveidojot tam dāsnu atbalsta shēmu, kuru nu mēs pazīstam kā OIK. Tam nebija nekādas – ne loģiskās, ne ekonomiskās pamatotības. Tas nebija ne tautsaimniecības, ne sabiedrības interesēs. Kā gan citādi to nosaukt, ja ne par politisku afēru?
– Bet tiesiskā paļāvība? Kā vērtējami OIK tiesiskie aspekti? Ko ar tiem darīt?
– Izmantojot savu iepriekšējo profesionālo pieredzi un īstenojot Satversmē paredzētās tiesības tautas priekšstāvim pārraudzīt izpildvaras darbības atbilstību sabiedrības interesēm, vairāku mēnešu garumā, netaisot nekādu šovu, esmu veicis Ekonomikas ministrijas pieņemto lēmumu un veikto darbību izmeklēšanu saistībā ar OIK. Iegūtie fakti un secinājumi ir šokējoši.
Visšokējošākais un līdz šim rūpīgi no sabiedrības slēptais ir saistīts ar šīs afēras tiesisko pamatotību. Proti, 2007. gadā tika atvērts Latvijas elektroenerģijas tirgus. Latvija jau tad bija Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts. Saskaņā ar ES regulējumu – Eiropas vienotajā tirgū ES dalībvalsts nav tiesīga sniegt atbalstu kādam tirgus dalībniekam, pirms tam to nesaskaņojot ar Eiropas Komisiju (EK). Ja šāds atbalsts tiek sniegts nesaskaņojot – tas ir nelikumīgs. Eiropas Komisija ir atzinusi OIK sistēmu par valsts atbalstu.
Latvija to saskaņoja ar EK tikai 2017. gadā. Savā lēmumā EK skaidri norāda: «Komisija izsaka nožēlu, ka Latvija ieviesa apskatāmo atbalsta pasākumu, pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.(3) pantu.» Tas ir – laikus to nesaskaņojot. Šis pants arī paredz, ka uzņēmumi, kas saņem šo atbalstu, neievērojot šajā pantā paredzēto procedūru un likumību, neiegūst tiesisko paļāvību par atbalstu, kas tam piešķirts. Tas paver nozīmīgas iespējas principiāli samazināt esošo OIK slogu, bet ekonomikas ministrs to nedara.
Kas ir zīmīgi – šo lēmumu Latvija ir atteikusies saņemt latviešu valodā, un tas ir ticis slēpts no visas sabiedrības.
Ekonomikas ministrija turpina sabiedrībai iegalvot pasaciņu par tiesisko paļāvību attiecībā uz OIK saņēmējiem – kāpēc tai ir jāsargā pašas radītais OIK slogs un tā nevar neko darīt, lai būtiski to samazinātu.
Interesanti, vai Ekonomikas ministrija tikpat «pašaizliedzīgi» rūpēsies par šī tiesiskā principa ievērošanu arī tad, ja tai vajadzēs atbildēt par atbalstu, kas nelikumīgi tika iekasēts no mums visiem laika periodā no 2007. gada līdz brīdim, kad tas tika saskaņots ar Eiropas Komisiju?
Avots: Nra.lv