Vecotēv, es nekad neesmu dzirdējis Tavu balsi, pieskāries Tavām rokām. Tu nekad neesi noglāstījis manu galvu. Tu nekad neesi man devis padomus dzīvei. Es nekad neesmu Tevi saticis, Vecotēv! Fakti ir fakti, un nesakiet, ka tie ir nepareizi. 1949. gada 25. martā tika aizlauzts manas Rūtenbergu dzimtas koks.
Un tomēr, Vecotēv, Tava mīlestība pret Latviju, zemi un darbu turpina kūsāt manī un manos bērnos, bet mana dvēsele raud. Man sāp, ka Latvijas lauki aizaug ar krūmiem un patiesais Latvijas zemes saimnieks vairs nevar uzturēt savu ģimeni Latvijā. Man sāp, ka iedzīvotāju rīcība nesaskan ar Latvijas likumiem un 25 gadus valsts valodu mīda dubļos. Man sāp, ka Rīga un Latvija nav vienotas, un Rīgas superdārgie, smalki aprīkotie trolejbusi un autobusi brauc pa nekoptajām Rīgas ielām un Rīgas mēram par to nav kauns. Man sāp, ka sveši zābaki vēl bradā pa Latvijas pilsoņu patriotiskajām dvēselēm, turpina noliegt vēstures faktus un daļa imigrantu otrā, trešā un ceturtā paaudzē nicina valsti Latviju un slavina PSRS. Man sāp, ka mēs dzīvojam izkropļotā demokrātijā un nesakoptā vidē.
Es vēlos, lai mājās atgriežas “Latvijas gājputni”! Es vēlos, lai Rūtenbergu dzimtas koks zaļotu patiesi demokrātiskā Latvijā. Es vēlos, lai ikviens Latvijas pilsonis zinātu īsto Latvijas vēsturi, nekad nepiedzīvotu trīskāršu valsts okupāciju un 1949. gada 25. martu, netiktu politiski apdraudēts, represēts, nogalināts, pret paša gribu ievilkts karā, būtu pasargāts pret agresiju un drošs par Latvijas valsts nākotni! Es vēlos, lai mani sadzird ikviens Latvijā, Eiropā un pasaulē.
VECOTĒV, SVĒTĪ “MŪSU LATVIJU”!
Vēstules autors ir Dainis Rūtenbergs