Man nav pretenziju pret cilvēkiem, kas mani neieredz, jo viņi motivē mani. Kad esam izbraukuma spēlēs, viņi vienmēr ir noskaņoti pret mani. Tomēr tas ir pat labi. Ir jāgūst arī kāds labums no tiem, kas tevi neieredz. Ienaidnieks man ir nepieciešams. Tā ir daļa no mana darba. Viņi sāk svilpt ik reizi, kad es pieskaros bumbai. Tas sākās vēl toreiz, kad biju vien 18 vai 19 gadu vecs. Man tā ir nevis problēma, bet motivācija.
Es skatos uz viņu [Mesiju] nevis kā uz pretinieku, bet kā uz cilvēku, kurš padara mani labāku, un es savukārt daru labāku viņu.
Motivācija – tas ir atslēgas moments. Ja tu spēsi nemitīgi uzturēt augstu pašdisciplīnas līmeni, tev izdosies daudz sasniegt savā karjerā. Es visu laiku cenšos būt pozitīvi noskaņots un pašpārliecināts jebkurā situācijā.
Brīdī, kad es uzzināju par tēva nāvi, man šķita, ka dzīve ar to beigsies. Tomēr es saņēmos un nolēmu paveikt to, ko vēlējās mans tēvs – lai viņa dēls kļūtu labākais.
Izdomājiet noteikumus, nospraudiet mērķi un ejiet uz to. Neviens cits to jūsu vietā nevar izdarīt.
Ne jau visi mīl Dievu, tad kāpēc visiem būtu jāmīl mani?
Pats galvenais – pašatdeve. Katra diena kļūst par jaunu izaicinājumu. Un lai cik talantīgs tu būtu, bez pašdisciplīnas tam nav nozīmes.
Tēvs mani vienmēr mācīja, ka darot labu un palīdzot citiem, Dievs atdos atdarīs dubultā. Tā arī notika. Es centos palīdzēt tiem, kam tas bija vajadzīgs, bet Dievs man palīdzēja daudzkārt vairāk.
Ja es nebūtu kļuvis par futbolistu, tad, visticamāk, strādātu par viesmīli.
Man patīk, kad cilvēki smejas par mani. Man patīk redzēt naidu viņu skatienos, dzirdēt aizvainojošus vārdus. Mani tas absolūti neaizkar. Es viņiem visiem atbildu futbola laukumā.
Kad es biju septiņus gadus vecs, es izstāstīju tētim, ka gribu tādu māju kā Maiklam Džeksonam. Un tad viņš man teica, ka sapņiem lemts palikt tikai sapņiem. Īstenot tos – tā ir bagāto ļaužu privilēģija. Es izaugu, un nu mani sapņi ir īstenojušies. Žēl, ka to neredz mans tēvs.
Pēc manām domām, futbolā, tāpat kā sportā vispār, valda tie paši likumi, kas dzīvē. Tie man mācījuši, ka mērķi varu sasniegt, tikai neatlaidīgi strādājot.
Man patīk pozitīvi, ar dzīvi apmierināti un smaidīgi cilvēki, jo tas atstāj iespaidu arī uz mani.
Reizēm pirms liela lēciena ir jāpakāpjas kāds solis atpakaļ.
Psiholoģiski, šķiet, pati stiprākā mana rakstura iezīme – cenšanās vienmēr būt labākajam. Iespējams, ka tieši tāpēc man ir izdevies saglabāt tik augstu spēles līmeni tik ilgus gadus.
Man patīk uzvarēt vienmēr, bet es saprotu, ka tas nav atkarīgs tikai no manis – dažreiz tu uzvari, dažreiz zaudē, jo tāda ir dzīve.
Futbols – tā ir mana dzīve, vislielākā kaislība un bauda.