…raksta turpinājums no 1. lapas
– „Maisu publiskošanas ieguvums nebūs samērojams ar kaut kādiem taisnīguma, pašattīrīšanās principiem, jo tas nav iespējams pilnībā objektīvu apstākļu dēļ. Kāds, kurš ir atstāts maisā, nonāks publiskā sarakstā, bet cits ir izņēmis vai nopircis kartīti. Kāda tam saistība ar elementāru taisnīgumu?”
– „Jābūt ļoti, ļoti uzmanīgiem, publicējot vārdus, uzvārdus. Esmu pārliecināts, ka cilvēki bez pamata ieraudzīs, ka ir čekas ziņotāji. Mēs tomēr pretendējam uz to, ka esam tiesiska valsts. Būs tiesu procesi par goda un cieņas aizskaršanu, personas datu izpaušanu. Tas ir iemesls, kāpēc mēs komisijas pētniekiem prasām saistību rakstu. Mēs kā iestāde neesam gatavi atbildēt par kaut kādas neskaidras informācijas publiskošanu. Ja kāds ko tādu dara, tad, lūdzu, mīļie draugi, ejiet un paši atbildiet starptautiskajā vai cilvēktiesību tiesā. Mēs tomēr dzīvojam citā tiesiskā telpā ar citām garantijām personas privātās dzīves aizsardzībai.”
– „Totalitārisma seku dokumentēšanas centra 18. pants nosaka, ka mums ir tiesības neizpaust informāciju par VDK darbiniekiem un aģentiem, tas ir arī mūsu pozīcijas pamatā.”
– „Aģenti bija dažādi, jāpēta, ar ko tie nodarbojās. Vai tā tiešām bija ideoloģiskā piektā nodaļa vai aģenti, kas sāka VDK strādāt ar organizēto noziedzību – laikā, kad komunisti sāka atzīt, ka tāda tomēr pastāv. Ne jau milicija nodarbojās ar organizēto noziedzību. To pamatā darīja VDK. Tas arī ir viens no paradoksiem. Aģents varbūt ir palīdzējis strādāt ar organizēto noziedzību, un mēs viņu tagad tā mierīgi atklāsim…”
– „Ja es būtu politiķis, teiktu – viens variants ir pagarināt termiņu un priekšvēlēšanu gaisotnē neskriet ar galvu sienā, radot papildus neizpratnes. Publiski jau arī ir ļoti grūti izskaidrot visas nianses – kādas būs juridiskās, sociālās sekas. Pirmsvēlēšanu gaisotnē daudzas lietas akli notiek. Tas nav īstais brīdis.”
– „Pētīt noteikti vajag, bet ir jābūt skaidrai metodoloģijai. Nevis sākt ar to, ka viss ir publiskojams, bet pētīt un saprast, ko no tā visa var izlobīt. Par ko tika ziņots, kas bija cilvēki, kuri ziņoja, cik lielā mērā ziņojumi ietekmēja citu cilvēku dzīvi. Piemēram, ja ir runa par Smerš aģentiem, tad ir skaidrs – viņi šāva nost. Varbūt tā ir daļa, kas jāpublisko.”
– „Manuprāt, ir jāgrupē un jāskatās, kas ir jāpublisko, bet tā vienkārši publiskot sarakstu – tā nu gan noteikti ir nepareiza pieeja. Viena lieta, ka cilvēki savstarpēji runā – jā, es zinu, viņš bija VDK, bet otra, ka valsts tagad, piemēram, Latvijas Vēstnesī nodrukās sarakstu ar vairāk nekā 4000 uzvārdiem, neko neskaidrojot. Ja cilvēks vēl ir dzīvs, kāpēc ar viņu neaprunāties, tai mēs zinātu viņa versiju? Varbūt VDK darbinieks vēl ir dzīvs? Tā ir pētīšana, izpēte, izzinot darba metodes, ar kādām strādāja totalitāra režīma drošības iestādes. Lai to darītu, jābūt zināšanām, pieredzei un tas, manuprāt, ir milzīgs darbs, kas jādara.”
Diži – vāji – sanāk Maizīša punkti.
Punktu – pat nav. Ūdentiņš vien.
šitie parazītiskie taukmūļi,purnu kā atver,tā meli ar sūdiem vienā putrā,un to visu (pēc viņu uzskata),glupajai tautai purnā-maita!
Nu Maizītis ir izracis sev kapu, pārkāpjot Satversmes aizsardzības biroja un valsts slepeno lietu uzglabāšanas, publicēšanas un lietošanas noteikumu likumu. Ir jāpublicē visa Latvijā esošā VDK dokumentācija, lai nevainīgi cilvēki sevi varētu attaisnot un neģēļus, kolaboracionistus sodītu un viņu pieņemtos likumus atceltu.