Latviešu meitene Kristīne, kura ikdienā strādā par modeli, atklāti pastāsta pie kā viņu novedusi bēgļus atbalsta kampaņa “Mēs darītu tāpat” un kā patiesībā tajā tika iesaistīta!
Kristīne savā blogā raksta:
“Esmu saslimusi, tik smagi, kā nekad dzīvē. Ārsti saka, ka man ir vispārējs bakteriāls iekaisums. Realitātē, pēc visām Stradiņu slimnīcas eksekūcijām, jau otro nedēļu sēžu mājās ar sāpēm katrā šūnā, sāp visu laiku un viss, sāp tā, ka naktīs nevaru gulēt, citreiz sāp tā, ka naktī sēžu pie loga un raudu, jo šķiet, ka tas nekad nebeigsies. Pēc stundu garas pastaigas saulainā pievakarē, es bezspēcīgi atkrītu gultā, it kā diennakti būtu krāvusi ostā ogles. Cenšos sevi motivēt, ka būs labāk, ka man apkārt it brīnišķīgi cilvēki, kas rūpējas, lai es atlabtu, ka ārā ir vasara un, ka es nedrīkstu viņu nokavēt.
Stāstu to tāpēc, ka tā četrās sienās ieslodzītai, gribot negribot, nākas izdomāt visādas domas. Pirmkārt, tu sāc analizēt, kāpēc tā ir noticis?
Visracionālākais, protams, šķiet variants, ka ķermenis vienkārši norāva stopkrānu. Pateica viss, Kristīn, tavs pēdējā pusgada dzīvesveids vienkārši nestrādā. Un var jau būt, ka viņam ir taisnība… šis pavasaris manā dzīvē atnāca citādāk, es teiktu raibs. Žonglēju starp tikko dzimušā uzņēmuma projektiem, kas vienā mēnesī šķiet uzņēma apgriezienus, bet jau nākamajā kodu pirkstos ar 10 eiro kabatā un izmisumu, ka esmu pieņēmusi pārsteidzīgus lēmumus. Lai nesajuktu arī citos dzīves aspektu virpuļos, atsāku skriet. Tas palīdzēja, katru vakaru pieveicot savus dienišķos 10 kilometrus, prāts tika izvējots no visa liekā. Šķita, ka tas to do lists līdz 25 gadu vecumam, ko biju sarakstījusi, mētājoties apkārt pa pasauli, mērķtiecīgi gribēja piepildīties. Tas saucās – uzmanies, ko vēlies, jo viss var piepildīties. Un tad man atlika tikai turēt acis plati vaļā un paspēt ievilkt gaisu plaušās. Tā gribot uzspēt visu dzīvē – darbu, ceļojumus, pasākumus, attiecības, draugus un ģimeni, tādas lietas kā regulāras ēdienreizes un miegs šķiet vispār izzuda no mana dienas plāna. Liekas, ka es vienkārši sevi izdzinu gan garīgi, gan fiziski.
Vakar, sēžot uz vannas malas, un atkal lejot karstas asaras, ka pretsāpju zāles īsti nelīdz, iedomājos, ka viss šis murgs, ir manu nepārdomāto lēmumu sekas. Varbūt tas skan iracionāli, bet es kaut kādā mērā ticu, ka uz tevi sūtītās negācijas nekur tā gaisā karājoties nepaliek, tās sakrīt uz galvas, jautājums tikai, cik esi spēcīga tās atvairīt.
Es pēdējos gadus dzīvē vados pēc principa, ka labāk ir teikt “jā”, nevis “nē”, jo tu nekad nezini, kādas iespējas dzīve piespēlēs, un vairums pieredzes mūs dara tikai skaistākus, krāsainākus, gudrākus un stiprākus. Tā nu es savā vasaras brīvībā piekritu kādam projektam. Maznozīmīgas haltūras man ik pa laikam piespēlē dažādas modeļu aģentūras, pārsvarā tās ir kaut kādas ārzemju reklāmas, nevienam neinteresējošas modes skates Latvijā, vai vēl visādas nebūtiskas aktivitātes, kas kalpo kā papildus ienākumu avots.
Long story short – īpaši neiztirzājot kas un kā, piekritu dīvainas izcelsmes ANO un DDB veidotam sociālas ievirzes reklāmas projektam par bēgļu jautājumu. Tā kā sākotnējā informācija mums tika dota gaužām skopa, respektīvi, piedāvāts piedalīties fokusgrupas diskusijā par aktuālu tēmu, es nedomājot piekritu. Man, kā erudītai personai, tas šķita, kā tāds atsvaidzinājums šajā sfērā, kur parasti tava seja ir simtreiz svarīgāka, nekā viedoklis. Neko daudz gan par reklāmas projekta tēmu, gan realizāciju man neteica, bet doma, ka varēšu pavērot, kā mani kolēģi strādā un iegūt papildus ienākumus, man šķita saistoša. Īpaši neanalizējot savas rīcības sekas, piedalījos izcili tendenciozas diskusijas filmēšanā, pēc tam fiksā fotosesijā, un skrēju tālāk savā vāveres ritenī, lielā mērā aizmirstot par šo faktu. Realitātē, raibi savāktajai publikai viedokli neprasīja, uzdeva jautājumus, jau zinot, kādām jābūt atbildēm, parādot fotogrāfijas ar tumsnējas dabas personu, uzdodot jautājumu – “šie cilvēki ir dzīvi, vai tu gribi, lai viņi mirst” – nē, ziniet, jā, es gribu, lai bērni, kucēni un neaizsargātas sievietes mirst. Reālais viedoklis par šo komplicēto mūslaiku situāciju – bēgļiem, teroristu grupējumiem, apdraudēto veco Eiropu, karu un citiem ar to saistītiem tematiem, nevienu neinteresēja. Kā jau jebkura reklāmas projekta gadījumā, aģentūrai tika dots mesidžs, kas jebkādiem līdzekļiem tad nu ir jāiebaro sabiedrībai. Tāpēc dēvēt to par fokusgrupas diskusiju būtu gaužām muļķīgi. Kad pēc laika man draugi sāka sūtīt vēstules ar manu portretbildi no Rīgas pieturām, TV ekrāna un citiem kanāliem, sapratu, ka projekts ir izvērties daudz plašāks, nekā būtu domājusi. Kad pamanīju milzīgi negatīvo ažiotāžu, sev svēti nosolījos, ka nelasīšu ne rakstus, ne delfu komentārus, lai nepiesārņotu savu prātu ar viedokļiem, kas realitātē nav saistīti ar mani. Jo arī Loreal šampūna modele neatbild par to, ka kādai no šī šampūna izkrīt mati. Es gan pilnībā uzņemos atbildību par pašas pieņemtajiem lēmumiem, mācos no savām kļūdām, jo ziniet ir tik grūti līgani pāriet no meitenes, kas visam teica “nē” un baidījās no dzīves izaicinājumiem, uz sievieti, kas visam saka “jā”, kas mīl dzīvi līdz tās kodolam. Ja tu kusties, vienmēr sanāk sasisties
Ceturdaļu no šīs sēdēšanas starp pilsētas mūriem, es vienkārši jūku prātā, man ir tik grūti nebūt kustībā, tik grūti nebūt cilvēkos, tik grūti vienkārši blenzt sienā, datorā vai grāmatā – gaidīt, kad paliks labāk, rīt miljons baltas ripiņas un apzināties, ka manos spēkos ir visai maz, lai vērstu lietas par labu.
Es gribu izveseļoties līdz Dzejas dienām, lai rudeni varu sagaidīt, atvasaras saulē, kas zaigojās zeltītās lapās un apkārt skan dzeja… es gribu tik daudz no šīs dzīves, dažreiz laikam vienkārši par daudz.”
Avots: Pretruna.wordpress.com