Tā kā Eiropas Savienības valstu robežas ir atvērtas un iedzīvotāji tās var šķērsot brīvi, tad viņi to bieži arī dara. Ļoti bieži, tas notiek tādēļ, ka šķērsot robežu vilina cenas, tas, ka blakus valstī tas vai cits produkts maksā lētāk.
Piemēram, dāņi visai bieži mēdz braukt iepirkties uz Vāciju, kur produkti lētāki, to pašu Francijā un Vācijā dara šveicieši un mūsu pašu pierobežas pilsētas Valka un Ainaži kļuvušas par alkohola iepirkšanas “meku” igauņu patērētājiem.
Taču ir gadījumi, kad cilvēki dodas pāri robežai nevis lai pirktu, bet gan lai pārdotu. Tieši tāda situācija jau ilgāku laiku valda metāllūžņu tirgū, kas ir vērtīga otrreizējā izejviela un Zaļā kursa apstākļos tās vērtība tikai pieaug. Gan no Latvijas valsts, gan Latvijas uzņēmēju viedokļa būtu izdevīgi, ka vietējie metāllūžņi tepat Latvijā arī paliktu, bet diemžēl daudzos gadījumos tā nenotiek un tie dodas pāri robežai. Kāpēc tā?
Likums par iedzīvotāju ienākumu nodokli (IIN) nosaka kā tiek aplikta ar nodokļiem metāllūžņu nodošana Latvijā. Un Latvijā ienākumi no metāllūžņu pārdošanas ir ar IIN apliekams objekts – ja iedzīvotājs nodod melnos vai krāsainos metāllūžņus, tad iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme ir 10% un šo summu valstij pārskaita metāllūžņu uzpircējs. Taču problēma ir tāda, tā kā abās mūsu kaimiņvalstīs nodokļu likumdošana ir citāda. Lietuvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme metāllūžņiem ir tikai 5%, bet Igaunijā tās nav nemaz. Rezultātā daudzi Latvijas iedzīvotāji, īpaši pierobežas iedzīvotāji, izvēlas doties pāri robežai ar saviem metāllūžņiem un nodot tos tur. Šādu rīcību likumdošana atļauj. Problēma tikai tā, ka iedzīvotājiem izvēloties pilnīgi likumīgu metāllūžņu nodošanas veidu, zaudētājos paliek gan Latvijas valsts, gan Latvijas uzņēmēji, jo tiek zaudēti nodokļi, biznesa apjoms un pelņa.
Atšķirīgās metāllūžņu nodošanai piemērojamās nodokļu likmes blakus valstīs izveidojās vēsturiski. Latvijā augstāka likme tika ieviesta dižķibeles laikos ar mērķi papildināt valsts budžetu – tieši tad arī parādījās 10% likme metāllūžņiem, savukārt Lietuva ieviesa 5% likmi. Polijā un Igaunijā šāda likme ir 0%. Rezultātā nododot metāllūžņus Lietuvā iedzīvotāja makā iekrīt par 5% vairāk naudas, bet nodot Igaunijā – par veseliem 10% vairāk. Turklāt šādas nodokļu likmju atšķirības ir veicinājušas ēnu ekonomikas attīstību – tirgū darbojas starpnieki, kas nemaksājot nekādus nodokļus, uzpērk no iedzīvotājiem metāllūžņus, transportē tos pāri robežai un tur nodod pieņemšanas punktos. Par to liecina arī dati – ja Igaunijā no fiziskajām personām tiek iepirkti 78 % no visiem melnajiem metāllūžņiem un 41 % no krāsainajiem, tad Latvijā šie skaitļi ir tikai, attiecīgi, 44 % un 36 %. Vienīgais iespējamais izskaidrojums šādām datu atšķirībā ir tas, ka daļa metāllūžņu Latvijā tiek pārdoti nelegālajiem uzpircējiem. Turklāt visvairāk tiek zaudēts tieši krāsaino metāllūžņu jomā – tiem ir būtiski augstāka cena un būtiski mazāki apjomi, tādēļ tie transportējami vienkāršāk nekā melnie metāllūžņi. Bez tam arī īpašu apdraudējumu vides jomā rada tieši krāsainie metāllūžņu šķirošana nepiemērotos apstākļos, tādēļ tieši šo jomu sakārtot būtu vissvarīgāk.
Datu un skaitļu atšķirības starp valstīm ir acīmredzamas un tas liecina, ka kontroles un ēnu ekonomikas apkarošanas pasākumi vieni paši ar nelegālo metāllūžņu iepirkšanu galā netiek. Tā kā lielākais Latvijas metāllūžņu apjoms aizplūst tieši uz Lietuvu, tad loģisks solis gan resursu saglabāšanas, gan nodokļu apjoma palielināšanas jomā būtu pielīdzināt Latvijas IIN likmi metāllūžņu jomā Lietuvas 5% lielajai likmei. Galu galā vispasaules finanšu krīze ir beigusies jau piecpadsmit gadus atpakaļ un ir laiks pārskatīt un kritiski izvērtēt tolaik pieņemtos lēmumus un to sekas. Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas vērtējumā metāllūžņu savākšanas uzņēmumu apgrozījuma pozitīvais efekts no nodokļu likmju izlīdzināšanas ar Lietuvu būs 23 miljoni eiro gadā, bet valsts budžeta nodokļu ieņēmumi pēc īslaicīga sākotnējā krituma jau trešajā gadā varētu palielināties par divarpus miljoniem eiro salīdzinot ar pašreizējo līmeni.