Bez mīlestības esam dzīvi miroņi! Labi situētajiem eiropiešiem ir suņi un kaķi, bet nav bērnu, līdz ar to nav nākotnes, saka Latvijas Universitātes asociētais profesors, teoloģijas zinātņu doktors, luterāņu mācītājs Jelgavā un Salgalē Ralfs Kokins. Portāla TVNET saruna ar viņu par moderno Dievu, islāmu kā trendu, kristīgo mugurkaulu, nāvi, meditāciju un Lieldienām.
Lieldienas tradicionāli ir iekšējas atdzimšanas, pārdomu laiks. Runājot par eksistenciālām lietām, kas šobrīd jums ir aktuāli, kādas pārdomas dominē?
Jāatzīst, ka domāt, es drīzāk teiktu – kritiski un kvalitatīvi domāt šajā laikā un kontekstā ir kļuvis diezgan grūti. Ir arī tāda jocīga sajūta, ka arvien mazāk cilvēkiem tas ir vajadzīgs, nejūtu sabiedrībā slāpes pēc patiesības, katram ir labi ar kaut kādu savu patiesību. Es mēģinu saprast, kā apstāties nenormālajā dzīves skrējienā, kā reāli nodoties tam, kas ir patiesi vērtīgs un svarīgs, kā dēļ ir vai nav vērts strādāt un plēsties. Visapkārt to vien dzirdu: laiks ir nauda, vajag panākt, iegūt, nopelnīt arvien vairāk, darīt ātrāk un efektīvāk, vajadzīgi rezultāti, bet… Vai tāpēc dzīvojam? Esam taču dzīvi cilvēki! Tā ir traģēdija, kādām falšām lietām mēs izniekojam savu tik īso un dārgo dzīves laiku. Vai dzīvojot tikai darbam, karjerai, peļņai? Reti kad cilvēki ir īstajās vietās un dara to, kas ir viņu lielais dzīves aicinājums. Attiecības un to kvalitāte ir tas dārgākais, kas mums ir dots, bet tieši tās atstājam novārtā. Laiks, ko varam pavadīt kopā ar mīļajiem, ir visdārgākais. Mēs dzīvojam tikai tad, ja mīlam. Ja nemīlam, tad nedzīvojam pa īstam, esam kā dzīvi miroņi. Ja nerisinām vērtību konfliktus, visvairāk nodarām pāri saviem mīļajiem. Un vēl… Es prātoju, kā praktiski dzīvot vienkāršāk un tīrāk. Būtībā tas ir jautājums par manu brīvību, jo tad cilvēku nevar tik viegli šantažēt, baidīt, kontrolēt, tad nav bail dzīvot un nav arī daudz, ko zaudēt. Man gribas iemācīties saprast, kas patiešām ir vajadzīgs un svarīgs man kā cilvēkam, manai izaugsmei, un atteikties no visa liekā. Tāpat arī domāju par to, kāda ir manas līdzšinējās dzīves kopizteiksme, kas esmu bijis, ko esmu devis citiem, cik daudz esmu sāpinājis un cik mīlējis? Tās nav pārāk ērtas pārdomas. Es arvien apzinātāk tiecos pēc Dieva tuvuma, Viņa pieredzes.
Raksta turpinājums nākamajā lapā!