Vārds «Dievs» ir burtu salikums, savā ziņā abstrakcija. Kāpēc vispār postmodernajā patiesību nolieguma pasaulē kādam vēl vajag Dievu? Kā mūsdienu cilvēkam domāt par Dievu, interpretēt Dieva pieredzi, ceļu pie Dieva?
Protams, vārds «Dievs» var būt arī tāds tukšs burtu salikums, kaut kāds bezjēdzīgs sauklis, ko skandināt. Bet kādam tas var būt viss. Tas nav teorētisks, bet gan pieredzes jautājums. Interesanti ir tas, ka arī tie, kas Dievu noliedz, ļoti labi saprot, ko šis vārds nozīmē un kas tiek noliegts. Un, runājot par Dievu, nav nekādas nozīmes mūsu ieskatiem par viņa eksistenci, jo Dievs ir gan esošais, gan arī ārpus tā, kas mums ir saprotams. Cilvēkā jau dabiskā veidā ir ielikta kāda zināšana, apjausma par augstāko, labo, skaisto, cēlo. Mūsdienu cilvēks savā būtībā ne ar ko neatšķiras no cilvēkiem, kas dzīvoja citos laikos. Ir lietas, kas ir nemainīgas cauri gadu tūkstošiem un skar lielos, grūtos dzīves jautājumus par būtību un jēgu. Dzīve šajā pasaulē nevienā laikmetā nav bijusi viegla un vienkārša, cilvēka patiesā situācija un nākotnes perspektīvas ir tās lietas, par kurām nopietni aizdomājoties, naktī mierīgi gulēt nevar. Piemēram, par nāves neizbēgamību, postu. Vienīgi Dievs man apsola, ka es nemiršu, bet gan dzīvošu. Un šim apsolījumam ir savi konkrēti juridiski nosacījumi. Bībele runā nevis par mūsu priekšstatiem un meklējumiem, bet gan par Dieva atklāsmi pasaules vēsturē, caur vēsturiskām personām un notikumiem. Tās nav pasakas, kas norisinājušās sensenos laikos, aiz cik tur kalniem un jūrām. Arī mūsu dzīve ir reāla vēsture, kas raisa jautājumu par saturu, jēgu, virzību. Mums ir vajadzība runāt par Dievu, bet mums tas nākas tik grūti, faktiski neiespējami, jo mums kā cilvēkiem nav nekā saprātīga, ko pateikt par Dievu. Es uzskatu, ka vienīgais veids ir runāt nevis par kaut kādām abstraktām lietām, jutumiem un šķitumiem, idejām, iedomām un fantāzijām, bet gan par Dieva vēsturisko atklāsmi, par attiecībām ar Dievu, kas ir salīdzināmas, pārbaudāmas. Piemēram, kā Dievs ir atklājies caur Jēzu Kristu kā vēsturisku personu, kā Viņš mūsu vietā ir atrisinājis ļoti sarežģītu juridisku kāzusu mūsu attiecībās ar Dievu. Un kādā veidā šīs lietas ir piedzīvojamas šodien, kur gūstams mierinājums, stiprinājums un iepriecinājums mūsu situācijā. Un ir cilvēciskais ļaunums. Cilvēks nav tikai labs, cilvēks ir ļauns savā dziļākajā būtībā, cilvēce ir ļauna. To neredzēt vai noliegt ir vienkārši stulbi. Šajā ziņā cilvēkam ir vajadzīga ļoti kompleksa palīdzība, un to risina reliģija. Cilvēciskā ļaunuma problēma un jautājums par cilvēka izaugsmi un pārtapšanu ir aktuāls arī mūsdienu pasaulē. Zināšanas un tehniskais progress šajā ziņā mums nepalīdz.
Kristietības centrā ir nāves un augšāmcelšanās stāsts, bet oriģinālajā ebreju valodā Lieldienas – pasha iezīmē pāreju. Kāda ir atšķirība?
Vēsturiskais Jēzus darbojās jūdaisma jeb Vecajā Derībā fiksētās Dieva atklāsmes kontekstā. Jēzus savu atklāto darbību uzsāk Galilejā, tad dodas uz Jūdeju, uz Jeruzālemi, kur Viņš kādā 30. vai 33. gadā tieši ap jūdu Lieldienu vai Passā svētku laiku neiedomājami nežēlīgā veidā tiek sodīts ar nāvi. Passā svētkos ticīgie svin iziešanu no Ēģiptes verdzības uz Apsolīto zemi. Jēzus neko ļaunu nebija darījis, bet Viņu nevainīgu nogalina kā visnekrietnāko noziedznieku. Teksti, kas balstās paša Jēzus vārdos, pasvītro, ka to Viņš dara mūsu dēļ, ciezdams un mirdams par mūsu grēkiem, mūsu vietā. Trešajā dienā notiek Viņa augšāmcelšanās no mirušajiem, un Lieldienās kristīgi ļaudis svin šo Kristus uzvaru pār nāvi. Tāpat, kā Dievs reiz savu tautu izveda no Ēģiptes verdzības, tāpat arī Dievs ikvienu cilvēku izved no tās garīgās, jeb cilvēciskā ļaunuma un nāves verdzības caur Mesiju jeb Kristu. Ja ticam Viņam, pieņemam to, kas mūsu labad ir darīts, mēs tiekam attaisnoti Dieva priekšā, tiekam izglābti no mūžīgas nāves un pazušanas, tiekam vadīti uz mūžīgu dzīvību. Tas ir lielākais un skaistākais, kas noticis pasaules vēsturē, kas mūsu labad ir darīts, to patiešām ir vērts svinēt ar prieku un gavilēm. Es visiem, visiem gribu novēlēt priecīgas Lieldienas, jo Kristus uzvarā ir uzvarēta arī mūsu nāve, mūsu vislielākais ienaidnieks!
Pilnu Evijas Haukas interviju ar Latvijas Universitātes asociēto profesoru, teoloģijas zinātņu doktoru, luterāņu mācītāju Jelgavā un Salgalē Ralfu Kokinu var lasīt šeit.
Avots: tvnet.lv