Šis ir stāsts par mazu zēnu, kuram bija liela sirds. Tas vēsta ne tikai par viņu, bet arī par citiem bērniem visā pasaulē, kuri dzīvo tikpat drausmīgos apstākļos – kā murgā. Lai arī šis stāsts visticamāk ir izdomāts, tas tāpat liek aizdomāties…. To noteikti derētu izlasīt visiem vecākiem un ne tikai vecākiem.
“Man ir septiņi gadi. Es ļoti mīlu savu tēti un mammu, lai gan arī ļoti baidos no viņiem, jo viņi bieži sit mani, bet es nesaprotu, par ko.
Šorīt es pamodos un aizgāju uz skolu. Es esmu labs skolnieks, tāpēc es patīku skolotājai.
Man patīk mani klasesbiedri, bet man nav draugu. Tāpēc starpbrīžos es sēžu viens pats klasē. Nezin kāpēc neviens negrib spēlēties ar mani. Es mēģināju sadraudzēties ar citiem bērniem, bet viņi teica, ka es viņiem liekos pretīgs.
Iespējams, ka viņi smējās par mani tāpēc, ka es katru dienu valkāju vienus un tos pašus novalkātos džinsus, veco t-krekliņu un saplēstas kurpes…
Vienreiz, pēc stundām, es aizgāju uz ģērbtuvēm un nozagu svešu jaku, kura karājās tur ļoti ilgi. Un tad es gāju mājās. Ārā bija stiprs sniegputenis. Es viss trīcēju no aukstuma. Man bija grūti iet pret ledaini aukstu, spēcīgu vēju.
Pēkšņi mani kāds pagrūda no aizmugures. Es nokritu ar seju tieši kupenā. Tie bija mani klasesbiedri.
Viņi teica man: “Tevi visi ienīst. Pamuļķis!
Viņi dažas reizes iesita man pa muguru un vēderu, bet pēc tam aizskrēja, un es paliku gulēt uz aukstā sniega.
Es raudāju. Bet ne tāpēc, ka man bija auksti vai sāpīgi. Es raudāju tāpēc, ka man nav neviena drauga, kaut arī es visus mīlu.
Kad es atgriezos mājās, mana mamma pieskrēja pie manis un sagrāba aiz matiem.
“Kur tu vazājies? Kāpēc tu viss esi slapjš un netīrs? Nāksies atstāt tevi bez vakariņām! Ej uz savu istabu un sēdi tur!”
Es paklausīgi aizgāju uz savu istabu un sēdēju tur līdz rītam, kaut arī man ļoti gribējās ēst un bija ļoti auksti.
Manas atzīmes ar katru dienu paliek arvien sliktākas un sliktākas, un ikreiz, kad tētis par to uzzina, viņš sit mani. Vienreiz, viņš tik spēcīgi iesita man pa roku, ka es nevarēju pakustināt rādītājpirkstu. Kopš tā laika mans pirksts vairs nedarbojās, un klasesbiedri tāpēc smējās par mani.
Vienreiz, es sajūtu krūškurvī spēcīgas sāpes, bet mammai un tētim bija par to nospļauties. Tovakar es gulēju gultā, sapņojot tikai par vienu. Es gribēju, lai sāpes krūtīs apstātos, jo es negribēju sadusmot mammu un tēti. Jo es viņus tik ļoti mīlu!
Raksta turpinājums nākamajā lapā!