Nākamajā dienā skolā mums uzdeva uzzīmēt savu vislielāko sapni. Mani klasesbiedri zīmēja mašīnas, raķetes un skaistas lelles. Visi, izņemot mani. Es uzzīmēju ģimeni: mammu, tēti un dēlu. Viņi spēlējās kopā un bija laimīgi. Kad es to uzzīmēju, sāku klusi raudāt. Es tik ļoti gribēju, lai mamma un tētis mani mīl!
Kad pienāca mana kārta rādīt zīmējumu, visi atkal smējās par mani.
Es izgāju pie tāfeles un teicu:
– Mans vislielākais sapnis ir ģimene!
Smiekli kļuva vēl skaļāki.
-Lūdzu, nesmejieties par mani, jo tas patiešām ir mans lielākais sapnis! Jūs varat sist mani, varat ienīst, bet lūdzu, nesmejieties par manu sapni! Es gribu, lai man ir tādi paši vecāki kā jums. Lai viņi apskautu mani un smietos kopā ar mani. Lai mamma un tētis izņemtu mani no skolas un būtu priecīgi mani redzēt. Es zinu, ka esmu neglīts un vājš, un ka man ir šķībs pirksts, bet, lūdzu, nesmejieties par mani!
Skolotāja mēģināja noslaucīt man asaras. Man likās, ka daži bērni saprata mani, bet pārējie tā arī turpināja smieties.
Reiz es saņēmu sliktu atzīmi par svarīgu kontroldarbu. Es zināju, ka mana mamma būs ļoti vīlusies. Es baidījos iet mājās, bet nezināju, kur citur lai iet. Ieraugot dienasgrāmatu, mamma palika ļoti dusmīga.
Viņa pagrūda mani pret grīdu tik stipri, ka es sasitu kāju. Pēc tam viņa divreiz iesita man pa galvu. Es gulēju zemē un nevarēju piecelties. Tas bija ļoti sāpīgi. Bet mamma vienkārši izgāja no istabas.
Kad viņa atgriezās, viņa teica, lai es visu kārtīgi satīru, citādi tētis stipri sodīs mani, kad atnāks mājās.
Es lūdzu mammai neteikt tētim par manu slikto atzīmi, bet viņš jau stāvēja durvīs. Kad mamma pateica viņam par kontroldarbu, viņš pacēla mani no grīdas un iesita pa seju.
Pēc tam es neko neatceros…
Es pamodos slimnīcā. Es skatījos uz savu roku un nejutu pirkstus. Tad es paskatījos ārā pa logu un saku raudāt. Ārā es ieraudzīju citus vecākus, kuri spēlējās ar saviem bērniem un apskāva viņus.
Zināt, kāpēc es saku raudāt?
Tāpēc, kā mana mamma NEKAD nav mani apskāvusi. Mani vecāki tikai sit mani, bet es viņus tik un tā mīlu. Es vienmēr gribēju būt labs gan skolā, gan mājās, bet viņi tā arī nesāka mani mīlēt.
Vienreiz es izlēju tēju uz galdauta, un mani atkal piekāva. Pēkšņi man kaut kas saka sāpēt krūtīs. Es pateicu par to mammai, bet viņa nepievērsa tam uzmanību. Pēc kāda laika es atkal nokļuvu slimnīcā, bet mani vecāki pat neatnāca apciemot mani.
Ārsts teica, ka mamma ar tēti atbrauks rīt, bet es viņus tā arī nesagaidīju. Bet es tāpat mīlu savus vecākus…”
Divas dienas vēlāk viņš nomira slimnīcā daudzu iegūto traumu dēļ. Viņa rokā ārsti atrada trīcošā rokrakstā rakstītu zīmīti.
“Dārgie mamma un tēti!Man ir ļoti žēl par to, ka es esmu tāds kroplis un pamuļķis. Es esmu ļoti apbēdināts, kā tā dēļ jūs nevarat mani mīlēt.
Es nekad negribēju darīt jūs dusmīgus. Es vienkārši gribēju, lai mamma kaut reizi mani apskautu un teiktu, ka mīl mani. Tēti, es vienkārši gribēju, lai tu kaut reizēm spēlētos ar mani, turētu aiz rokas pastaigu laikā un dziedātu kopā ar mani dziesmas.
Es zinu, ka jums par mani ir kauns. Es nekad nevarēšu kļūt tāds, kā vajag…”
Zēns nepaspēja uzrakstīt šo vēstuli līdz galam. Mīlošā zēna sirsniņa apstājās uz visiem laikiem.
Mēs nezinām, cik patiess ir šīs stāsts, bet, jebkurā gadījumā, to derētu izlasīt visiem vecākiem. Katrs bērns ir pelnijis mīlestību. Bet katru sekundi, minūti, stundu un dienu pasaulē kāds ņirgājas par bērniem. Visās valstīs, pilsētās un skolās.
Katra bērna dzīvei ir jābūt brīvai no vardarbības, bet viņa mājai ir jābūt drošākajai vietai uz Zemes. Visiem bērniem ir nepieciešama mīlestība, rūpes un maigums. Bieži vien parasts apskāviens nozīmē vairāk, nekā šķiet.
Lūdzu, dalieties ar draugiem šai stāstā, lai atgādinātu visiem, kā nevienam bērnam pasaulē nav jājūtas nemīlētam!
Avots: marketium.ru / topraksti.lv