Labrīt!
“Bērnunams. Es eju pa koridoru, ielūkojoties visās guļamistabās. Klusums, visi vēl guļ. Pēdējās mierīgās minūtes manā darba dienā. Ieeju istabās, attaisu žalūzijas, ieslēdzu mazo gaismu. Puisēni sāk staipīties, paceļ izspūrušās galvas, kāds jau ceļas. Vienā no guļamistabām puisēns “sakārto gultu” ar vienu roku, sēžot uz tās maliņas un neatverot acis. Neapmierinātā ņurdoņa vienam uz otru koridorā un tualetē. Kāds no bērniem, izejot no guļamistabas, pienāk pie manis un baksta ar degunu sānos. Viņš tā stāv dažas sekundes:
Labrīt, mamma.”
Aizkustināt līdz sirds dziļumiem milzi
“Palīdzēju pazīstamiem aizvest dāvanas no labiem cilvēkiem mazuļiem bērnunamā. Pats tajā nebiju iesaistīts, tīri biju šoferis. Bet nevar aprakstīt bērnu skatienus un prieka patiesumu. Spēlējos ar viņiem, biju milzis, bet viņi barā man uzbruka.
Aizbraukt bija visgrūtāk par visu. Mani tas tik spēcīgi aizkustināja, ka es, pieaudzis vīrietis, atgriezies mājās, domāju visu vakaru. Palīdzēšu bērniem, ar ko varēšu.”
Svētki bez turpinājuma
“Bērnunamā ieradās žurnālisti. Koridorā audzinātāju tajā brīdī apskauj bērni: “Pie mums šodien atbrauks sponsori vai mecenāti, proti kandidāti vai deputāti?” Bērni neredz īpašu atšķirību, bet saprot: tagad būs koncerts, bet pēc tam visiem izdalīs rotaļlietas un uzcienās ar konfektēm. Vispopulārākais labdarības veids – atbraukt uz neilgu laiku, sarīkot svētkus, uzdāvināt dāvanas, uzlabot noskaņojumu. Un aizbraukt, atstājot visu, kā ir.”
Uz tualeti drīkst?
“Mans jaunais cilvēks strādā par bārmeni pazīstamā iestādē. Tur ir iekšā iešanas kontrole pēc vizuālās ārienes un stingri noliegts ieiet ar bērniem. Vakar stāstīja, ka līdz bāra maiņas sākumam ienāca sešus gadus veca meitenīte, palūgusi aiziet uz tualeti. Atļāvuši viņai aiziet, bet tūliņ aiz viņas vesela rinda bērneļu. Izrādījās, ka bērni ir no bērnunama, ekskursijā atbraukuši. Mans līdzjūtīgais partneris visus kopā ar audzinātājiem uzaicināja uz bāru, ar visiem papļāpāja un bez maksas ar limonādi pacienāja. Audzinātāja pēc tam vēl šokolādi ienesa.”
Paņemt uz visiem laikiem
“Stacijā iekāpa ap 12 gads vecs zēns. Aizbēdzis no bērnu nama, lūdzās man. Pabaroju, nomazgāju. Bērns izrādījās gudrs un tīrīgs. Sapratu, ka nevaru viņu vienkārši atgriezt atpakaļ bērnunamā. Sarunājām, ka paņemšu viņu uz brīvdienām. Pēc tam viņš sāka palikt pie manis un uz nedēļu. Paziņas un draugi apsprieda. Ar puiku jau ar visādi bija. Gan strīdi, gan kliegšana: “Tu neesi mans tēvs!”. Bet kad pienāca laiks saņemt pasi, viņš paņēma manu uzvārdu un tēva vārdu. Es izaudzināju labu dēlu.”
Avots: calis.delfi.lv / Foto ilustratīvi